Spānijas izlase čempionātā svinēja panākumu visās septiņās spēlēs, grupu turnīrā pārliecinoši apspēlējot nu jau bijušo Eiropas čempionvienību Itāliju un iepriekšējo divu Pasaules kausa medaļu ieguvēju Horvātiju, grūtāko panākumu svinot ceturtdaļfinālā pret čempionāta rīkotājiem vāciešiem, kad bija nepieciešams papildlaiks, bet pēdējos divos mačos par jauno čempionu upuriem kļuva abi bukmeikeru pirms turnīra izvirzītie favorīti Francija un Anglija.
Lai gan finālmačā pret Angliju spāņi uzvaru 2:1 izrāva tikai pamatlaika izskaņā, kopumā Luisa de la Fuentes trenētās komandas pārākums bija acīmredzams – cīņas lielāko daļu spāņi diktēja noteikumus laukumā, grēkojot vienīgi ar labu vārtu gūšanas iespēju izšķērdēšanu.
Par "Euro 2024" vērtīgāko spēlētāju kļuva spāņu pussargs Rodri, kurš ikdienā spēlē Anglijas čempionvienībā "Manchester City", un pirms gada viņu atzina gan par Anglijas premjerlīgas, gan Eiropas Čempionu līgas labāko spēlētāju. Finālmačā gan Rodri nospēlēja tikai vienu puslaiku, gūstot savainojumu īsi pirms pārtraukuma, taču, kā izrādījās, spāņu spēli tas nebūt nepavājināja. Ja vēl atceras, ka traumu dēļ "Euro" izšķirošajos notikumos nevarēja piedalīties vēl divi potenciālie pamata pussargi – "Barcelona" jaunie talanti Pedri un Gavi –, var novērtēt Spānijas izlases sastāva dziļumu un bagātīgās rezerves.
Spānijas futbols daudziem asociējas pirmkārt ar diviem visā pasaulē ļoti populārajiem superklubiem Madrides "Real" un "Barcelona", bet zīmīgi, ka šajā čempionātā spāņiem toni noteica ne tikai abu valsts sporta flagmaņu futbolisti –
"Euro 2024" finālmačā Spānijas izlasei sākumsastāvā bija tikai pa vienam valsts abu titulētāko klubu pārstāvim.
Tā ir būtiska atšķirība salīdzinājumā ar agrākajiem Spānijas izlases dominances laikiem – piemēram, iepriekšējā spāņu "Euro" triumfā 2012. gadā tikai divi spēlētāji pamatsastāvā nebija no "Real" vai "Barcelona". Šoreiz finālā spāņiem laukumā izgāja desmit dažādu klubu pārstāvji, bet divi spēlētāji starta vienpadsmitniekā bija tikai no leģendārā basku kluba Bilbao "Athletic". Arī par lielā fināla galvenajiem varoņiem kļuva Basku zemes klubu pārstāvji – Bilbao vienības uzbrucējs Niko Viljamss atklāja rezultātu un tika atzīts par finālmača vērtīgāko spēlētāju, bet zelta vārtus guva uz maiņu nākušais uzbrucējs Mikels Ojarsavals no otra lielā basku kluba Sansevastjanas "Real Sociedad".
Nav šaubu, ka pēc čempionāta visas pasaules uzmanība būs pievērsta jaunajam spāņu uzbrucējam Laminam Jamalam, kurš tikai dienu pirms fināla nosvinēja 17. dzimšanas dienu, bet zelta mačā rezultatīvi asistēja pirmo vārtu guvumā (ar četrām rezultatīvām piespēlēm Jamals bija labākais čempionātā šajā rādītājā). "Barcelona" uzlecošā zvaigzne tikai šogad sāka spēlēt kluba sastāvā, bet sezonas beigās jau pieteica sevi kā valstsvienības līderis. Ja ar Jamalu saistās Spānijas futbola nākotne, nevar nepieminēt divus nopelniem bagātos spāņu veterānus – Madrides "Real" aizsargi Dani Karvahals un Načo Eiropas čempionu medaļu pievienos jau sešām Čempionu līgas uzvarētāju godalgām, kļūstot par kontinentā panākumiem bagātākajiem futbolistiem. Īpaši gribētos izcelt 34 gadus veco Načo, kurš aizvadījis teicamu karjeru, lai gan no agras bērnības sadzīvo ar diabētu.
Par "Euro 2024" fināla neveiksminiekiem no Anglijas gan nav daudz ko teikt. Varbūt par skarbu teikts, bet ar tik pelēcīgu spēli visa turnīra garumā angļi nebija pelnījuši beidzot kāpt čempionu tronī. Ja pēc grupas turnīra Anglijas izlases galvenais treneris Gerets Sautgeits bija izpelnījies skarbu britu preses kritiku, pēc iekļūšanas finālā angļu apskatnieku tonis bija mainījies par 180 grādiem, bet tagad noteikti atkal parādīsies jautājumi, vai Anglijas izlase tiešām realizē visu savu potenciālu.
Ja vērtētu tikai pēc futbolistu uzvārdiem un statusa, Anglijas izlasei, iespējams, ir labākais spēlētāju sastāvs Eiropā, taču to nekādi nevar teikt par komandas spēli.
Par čempionāta finālu jau visu izsaka, ka angļiem labākais spēlētājs bija vārtsargs Džordans Pikfords, bez kura glābiņiem diez vai intriga saglabātos līdz mača pēdējai sekundei. Toties visu turnīru neko dižu neparādīja Anglijas premjerlīgas sezonas labākais spēlētājs Fils Fodens, nospēlējot visu čempionātu uz nulles bez gūtiem vārtiem un rezultatīvām piespēlēm. Tāpat līdzjūtību var izteikt Anglijas izlases uzbrukuma līderim Harijam Keinam, kurš jau desmit gadu spēlē visaugstākajā līmenī, bet tā arī ne reizi nav izcīnījis nevienu trofeju. Anglijas futbola vadībai būs ko padomāt, kā rīkoties turpmāk, lai vēl viena "zelta paaudze" nepaliktu tukšā, jo Anglijas vienīgais pirms vairāk nekā pusgadsimta izcīnītais tituls izskatās nožēlojami uz Spānijas, Vācijas, Itālijas vai Francijas daudzo trofeju fona. It kā jau fināla sasniegšana ir labs sasniegums, bet tomēr grūti noliegt, ka spēles ziņā Anglijas izlase patiesībā bija tālu no Eiropas labākās izlases goda.
Runājot par kopējām Eiropas futbola tendencēm, prātā nāk banālais teiciens, ka "mūsdienās futbolu spēlēt prot visi", jo
arī 24 komandu formātā, kad finālturnīrā spēlē puse Eiropas, visas izlases bija vairāk vai mazāk konkurētspējīgas, tāpēc čempionātā gandrīz nebija smagu sagrāvju.
Izņēmums bija vienīgi atklāšanas mačs, kur Vācijas futbolisti viegli izrēķinājās 5:1 ar Skotijas izlasi, taču te der atcerēties, ka skoti ir pēdējie, kas oficiālā mačā pārspējuši Spāniju, pirms gada uzvarot 2:0 kvalifikācijas mačā Glāzgovā. Pēc tam spāņi sāka savu uzvaras gājienu, uzvarot 13 "Euro" spēles pēc kārtas. Tāpat šajā čempionātā varējām pārliecināties, ka arvien dzīvotspējīgs ir pragmatiskais aizsardzības stila futbols, ko veiksmīgi izmantoja resursiem ne tik apdāvinātās izlases, piemēram, Slovēnija un Slovākija, kuras iekļuva izslēgšanas mačos un tur bija ļoti tuvu, lai sagādātu sensācijas pret Eiropas spices izlasēm. Tā ir vērā ņemama atziņa arī Latvijai, ka ar spēles organizāciju un disciplīnu arvien ir iespējams cīnīties pret potenciāli spēcīgākiem pretiniekiem. Ļoti patīkamu iespaidu atstāja arī vienīgā "Euro 2024" debitante Gruzija, savā grupā atstājot aiz borta pieredzes bagāto Čehiju.
Atceroties aizraujošās Eiropas futbola batālijas, nevar nepieminēt, ka arī pasaules otrajā malā ASV svētdien beidzās vēl viens augstākās raudzes futbola pasākums – pasaules čempionvienība Argentīna triumfēja "Copa America" jeb Dienvidamerikas čempionātā, finālmačā papildlaikā ar 1:0 pārspējot Kolumbijas izlasi. Izšķirošos vārtus guva uz maiņu laukumā nākušais uzbrucējs Lautāro Martiness, kurš ar pieciem vārtu guvumiem arī kļuva par čempionāta rezultatīvāko spēlētāju. Savukārt "Copa America" vērtīgākā spēlētāja balvu saņēma kolumbiešu pussargs Hamess Rodrigess. Atkal par sevi lika runāt arī argentīniešu ekspresīvais vārtsargs Emiljano Martiness, kura zvaigžņu brīdis pienāca ceturtdaļfinālā, kad argentīnieši tikai 11 metru sitienu sērijā pieveica Ekvadoru, bet Emiljano atkal pierādīja, ka ir izcils "pendeļu" speciālists.
Protams, kā jau pienākas, "Copa America" uzmanības centrā bija arī mūsdienu futbola izcilākais spēlētājs Lionels Mesi, kurš gan finālā guva nopietnu potītes traumu, otrā puslaika vidū ar asarām acīs atstājot laukumu. Jebkurā gadījumā Mesi savai kolekcijai pievienoja vēl vienu trofeju, kļūstot jau par divkārtējo kontinenta čempionu.
Ļoti gribētos cerēt, ka Mesi vēl pāris gadus paliks ierindā, lai 2026. gadā turpat Ziemeļamerikā varētu uzspēlēt vēl vienā Pasaules kausā.
Toties šis fināls bija pēdējais izlasē citai Argentīnas un pasaules futbola zvaigznei – malējam uzbrucējam Anhelam di Marijam, kurš ilgus gadus spīdēja gan izlases, gan dažādu Eiropas vadošo klubu rindās.
Nākamais lielais futbola festivāls mūs sagaida 2026. gada vasarā, kad ASV, Kanādā un Meksikā risināsies Pasaules kauss, kur pirmo reizi piedalīsies jau 48 valstis.
