Atlantijas okeāna vēju skartajā vietā, lai cik paradoksāli tas neizklausītos, dzīvo aptuveni 70 000 aitu, salīdzinot ar aptuveni 50 000 pašu fēriešu, bet ne jau aitas Latvijas Televīzijas "Sporta studija" bija atbraukusi skaitīt. Sporta karalis futbols uz Fēru salām atveda Latvijas futbola valstsvienību, lai pret sīksto mājinieku izlasi aizvadītu Eiropas Futbola federāciju savienības (UEFA) Nāciju līgas dueli.
Paolo Nikolato trenētajai Latvijas komandai īsā laika nogrieznī bija jāaizvada otrā spēle un nebija laika kavēties iepriekšējā mača analīzē, lai būtu gatavi fēriešu pārbaudījumam.
"Izbraukums, protams, sarežģīts. Fēras [futbolisti] mājās ir pavisam cita komanda nekā izbraukumos," pastāstīja Latvijas valstsvienības pussargs Jānis Ikaunieks. "Viņi to apliecināja pret armēņiem un ziemeļmaķedoniešiem, kad divreiz cīnījās neizšķirti – tieši mājās – pret spēcīgām izlasēm."
Arī Latvijas valstsvienības kapteinis Kristers Tobers uzsvēra, ka
treneris sapulcē atgādinājis būt gataviem tieši cīņai laukumā – varbūt nebūs pati skatāmākā spēle, bet jābūt gataviem tiešām kauties.
Andris Vaņins, kurš vārtsargu vidū ir līderis pēc valstsvienībā aizvadīto spēļu skaita, jau ceturto gadu darbojas trenera arodā un, sākot ar 2024. gada februārī, to dara arī valstsvienībā.
"Nebija tik sarežģīti. Es jau biju gatavs pāriet trenera darbā," pāreju jaunajā amatā raksturoja Vaņins. "Kā nekā četri gadi pagājuši, kopš beidzu karjeru. Jā, es gribēju to darīt, gribēju strādāt tālāk ar vārtsargiem. Foršas sajūtas. Esmu atpakaļ izlasē, bet citā lomā – forši."
Latvijas izlases vārtsargs Rihards Matrevics atzina, ka nu jau gan nedaudz nopietnāk uztver tik pieredzējuša un bērnībā televizorā redzēta trenera teikto.
Iespējams, daudzi Fēru salas neasociē ar vienu no demokrātijas sākumposmiem. Tomēr tieši šeit 825. gadā sapulcējās pasaulē viens no pirmajiem parlamentiem – visnotaļ iespaidīgs nogrieznis pasaules vēsturē.
Fēru salu futbols, lai arī krietni mazākā mērogā, tomēr arī ir paspējis veikt būtiskus ierakstus futbola annālēs. Uzvarēta Grieķija, Austrija, un sagādātas problēmas arī Baltijas valstīm.
Fēru salu Futbola federācijas tehniskais direktors Pītors Klementsens sarunā ar "Sporta studiju" apliecināja futbola milzu popularitāti. Fēru salās ir aptuveni 7500 reģistrētu spēlētāju, kas ir gandrīz 13% no visa iedzīvotāju skaita. Tātad futbolistu īpatsvars ir visnotaļ liels.
"Sporta galvenā būtība ir veicināt bērniem aktīvu dzīvesveidu un lai viņi iesaistītos kopienas dzīvē. Tas ir būtiskākais virziens," uzsvēra Klementsens. "Nevis tāds, ka es savu desmitgadīgo meitu vedu uz treniņiem, lai viņa kļūtu par profesionālu futbolisti. Tā nav prioritāte."
Klementsens atzīst, ka federācijai ir milzu loma jauno spēlētāju attīstībā. Katrā vecuma grupā atlasa talantīgākos, bet iespēja trenēties tiek dota visiem. Tomēr papildu solis profesionalitātē ir jāsper katram individuāli, un tas savā veidā atbalsojas vietējā čempionāta struktūrā.
"Es teiktu, ka mūsu vietējais čempionāts ir kaut kas pa vidu starp amatieru un pusprofesionālu līgu," sacīja Klementsens. "Visiem spēlētājiem ir līgumi. Vismaz vīriešu čempionātā un gandrīz visiem futbolistiem ir otrs – regulārs, pilna laika darbs. Trenējas vakaros. Viņiem ir tādi paši darbi kā ikvienam parastam cilvēkam – viņi ir skolotāji, elektriķi. Parasti cilvēki. Treniņi notiek katru dienu ap sešiem vakarā, un spēles ir nedēļas nogalē."
Fēru salās iedzīvotājiem ir augsti attīstīta atbildība pret savu kopienu. Tas ir praktisks veids, kā izdzīvot nelielai kopienai, kuras visi iedzīvotāji satilptu Vemblija stadionā Londonā.
"Tā ir liela priekšrocība, ka visi esam tik tuvu un katrs pazīst katru," uzsvēra Klementsens. "Ja kāds jaunais spēlētājs pēkšņi izdomā pārtraukt trenēties, tad mēs varam aprunāties ar viņu, viņa vecākiem, lai saprastu, vai ir kāda problēma. Nevis ignorēt faktu, ka pēkšņi kāds vairs netrenējas."
Futbola treneris un bijušais Fēru salu valstsvienības spēlētājs Atli Grēgersens pastāstīja, ka
praktiski ikviens, kurš ir saistīts ar futbolu, Fēru salās dara vairākas lietas – gan spēlē vietējā čempionātā, gan trenē jauniešu komandas.
"Ir jāsniedz palīdzīga roka, lai kopējais futbola līmenis uzlabotos. Turklāt mēs mīlam futbolu un mēs neesam daudzmiljonu nācija, lai varētu atļauties būt bezrūpīgāki," teica Grēgersens. "Man pašam meita spēlē U-13 komandā, un es vēl trenēju U-21 izlasi. Visiem ir jāiesaistās."
Touršhavnas divi lielākie klubi "B36" un "HB" draudzīgi sadala laukumu, kur gan trenējas, gan aizvada spēles. Tomēr katrai no šīm komandām ir sava kluba māja, kas reizē kalpo par tribīni tās līdzjutējiem.
"Mēs nedomājam tikai paši par sevi – Fēru futbola kopējā attīstība ir visu mūsu rūpe," kopienas nozīmību uzsvēra Touršhavnas "B36" sporta direktors Tummass Ērlings Djurhuss. "Apzināmies, ja domāsim tikai katrs par sevi, tad zaudēsim ilgtermiņā. Cenšamies domāt, kas ir nepieciešams mūsu kluba attīstībai, bet reizē arī Fēru salām kopumā. Atceramies, ka esam tikai nedaudz virs 54 000 iedzīvotāju uz šīs salas."
Ir jāatrod veids, kā sadarboties, pat ja sīkstākie pretinieki ir tepat blakus tribīnē, atzina Djurhuss.
"Visā ir jāatrod līdzsvars. Tomēr nav divu domu, ka "HB" ir mūsu lielākie pretinieki un ar katru komandu cīnāmies, lai uzvarētu čempionātā. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka dažos jautājumos mums ir jāstrādā kopā," pauda Djurhuss. "Mūsu vēsture ir apliecinājusi, ka allaž esam spējuši izdzīvot, lai kādi būtu apstākļi. Manuprāt, tas ir iekodēts mūsu visu gēnos, tostarp arī futbolistos, kuri pārstāv izlasi. Tikai tad, ja strādāsim kopā un būsim piezemēti, varam sasniegt augstus mērķus. Neesam kā amerikāņi, kuri domā, ka ir labākie pasaulē. Mūsu vērtība ir tajā, ja strādāsim kopā un krietni, tad varam sasniegt lielas lietas. Fēru salās darbi runā pa priekšu skaistām runām."
Latvijas izlasei spēles rīts Fēru salu galvaspilsētā sākās ar ziemīgiem laikapstākļiem. Ierasti tie ir mājiniekiem, kuros viņi jūtas patiesi komfortabli.
Tieši savā laukumā fērieši apliecina mazās valsts mentalitāti – ar divreiz lielāku degsmi cīnīties pret jebkuru pretinieku.
"Mēs visi nākam un atbalstām savu komandu. Patīkama kopības sajūta. Ņemot vērā, cik mūsu ir kopumā, tad domāju, ka izlases rezultāti ir lieliski. Cerams, arī šoreiz izdosies paveikt kādu brīnumu," teica Fēru salu valstsvienības līdzjutējs Harī.
"Vairāki Eiropas grandi šeit ir zaudējuši. Piemēram, Grieķija. Mēs esam sīksti. Pirms dažām dienām nospēlējām neizšķirti ar Armēniju. Pretinieki vai nu brauc šeit uzvarēt, vai zaudēt. Citu variantu nav," piebilda fēriešu līdzjutējs Bergurs.
"Te ir silti. Šodien būs karsti. Šodien mums vajag tikai uzvaru," pirms spēles uzsvēra Latvijas valstsvienības līdzjutējs Jurijs.
"Mums nav svarīgs rezultāts. Izbaudām kopā būšanu ar pārējiem Latvijas līdzjutējiem. Šobrīd vēl ne, bet Paolo [Nikolato] atradīs veidu, kā aizvest Latviju pretī uzvarai," pauda Kolins, Latvijas valstsvienības līdzjutējs no Anglijas.
Līdzjutēju uzmundrinājumi vairo spēku Fēru futbolistiem, kuri lika Latvijai iespringt un pēc pirmā puslaika bija vadībā. Viena no atbalstītāju grupiņām ir "Skansin", kas fēriešu valodā nozīmē cietoksnis. Ar bungām, tautasdziesmām viņi diriģenta vadībā uzmundrina savu valstsvienību.
Katra sportista sapnis ir šādi līdzjutēji, kas kopā ar savu komandu ir gan uzvarās, gan zaudējumos.
"Cenšos, daru visu iespējamo! Mēģinām uzmundrināt ar dziesmām un labu noskaņojumu," fanu lomu tribīnēs raksturoja "Skansin" diriģents Torpens. "Kopš 1990. gada esam pilnveidojuši savu repertuāru. Mēs esam kā pēdējais bastions aiz vārtiem. Spēlētāji atzīst, ka nereti, kad ir slikts laiks vai spēle nevedas, tad viņi vismaz mūs dzird. Cerams, tas viņus iedvesmo."
Latvijas izlasē uz maiņu nākušais Dario Šits guva savus pirmos vārtus valstsvienībā, šķietami bezcerīgā spēlē ļaujot paņemt vismaz vienu, bet ļoti svarīgu punktu. Par vārtu guvumu, dodoties laukumā, Šits gan tik ļoti nav domājis.
"Es gatavojos jau no pirmās minūtes. Domāju, ja būs maiņa, ir jābūt gatavam, un tas arī izdevās," atzina valstsvienības uzbrucējs Šits. "Es [tobrīd] vairāk koncentrējos uz [uzvaras] trīs punktiem, jo tomēr tas ir pats svarīgākais."
Savukārt Latvijas valstsvienības aizsargs Andrejs Cigaņiks atzina, ka mačs varēja izvērsties arī nedaudz sliktāk.
"Mēs sākām spēli nevis agresīvi, [bet] bez cīņas. Pirmais puslaiks nebija vislabākais mūsu valstsvienībai, bet joprojām tādās spēlēs par izkrišanu uz D grupu tev ir jācīnās, jāuzvar vai jācīnās līdz pēdējam brīdim, [un] mēs to izdarījām otrajā puslaikā," uzsvēra Cigaņiks.
Nikolato tagad ir laiks līdz novembra vidum, lai apkopotu iegūtās atziņas un sagatavotos atlikušajām divām Nāciju līgas spēlēm pret Ziemeļmaķedoniju un Armēniju.
