Agnija Lazdiņa: Ko nozīmē būt hokejista mammai?
Ingūna Zaksa: Mamma ir vienkārša sieviete, bijusī sportiste. Trīs bērnu māte, sieva, bet primāri, jā, es esmu mamma ar lielo burtu. Visu savu dzīvi esmu veltījusi bērniem. Kristiāns kādreiz smējās - viņš teica: "Ko tu no tā esi ieguvusi. Tev nav ne sporta karjeras, ne biznesa, nu principā nekā." Es saku - kā nekā? Man ir trīs burvīgi dēli un es dzīvoju arī daļu viņu dzīves. Priecājos - man tagad ir mazdēliņš. Esmu ļoti laimīga sieviete.
Jūs esat kupla ģimene...
Jā, mums ir pieci bērni, manam vīram ir divi, mēs esam no bērnības viņus audzinājuši. Arī visas brīvdienas, visi ceļojumi mums ir bijuši kopīgi. Tā ka mūsu ģimene visu laiku cenšamies kopā turēties.
Bet jūs arī esat salīdzinoši sportiska ģimene?
Es pati sportoju akadēmiskajā airēšanā no 13 gadiem, biju PSRS izlasē. Pēc tam mēs spēlējām basketbolu. Visi airētāji mēs esam turējušies kopā, mūsu bērni ir izauguši uz basketbola laukuma. Airēju vēl veterānos līdz 2007. gadam, biju pasaules čempionātā. Vecākais dēls aizgāja manās pēdās airēšanā - 26 kārtīgs Latvijas čempions. Mans vecaistēvs bija slavens svarcēlājs vēl Ulmaņlaikā, Kristiānam vectētiņš bija olimpiādē, piedalījās airēšanā. Kristofers mums ir futbolā, florbolā - visu kaut ko mazliet. Jaunākais puika mums ar hokeju aizrāvies.
Kāpēc tieši sports?
Draudzenei piedzima pirmais bērns, es vēl sportoju, biju jauna un skatījos no malas.
Domāju, man vienalga – būs dēli vai meitas, viņi noteikti nodarbosies ar sportu. Tā ir disciplīna, un manā dzīvē tā ļoti daudz palīdzēja.
Jo dzīve jau nav tikai viens rožu dārzs, ir arī ļoti smagi sitieni. Ja es nebūtu sportojusi, es tam neizietu cauri. Citu domu vispār nebija. Jā, viņi dejoja, man mazākais arī mākslas skolā gāja, ļoti labi zīmēja. Es gribēju, lai mums tāda veselīga, forša nācija, tādēļ sports.
Kā nonācāt pie domas, ka dēls ir jāsūta hokejā?
Mans tēvs bija hokeja fans, es biju vienīgā meita ģimenē, un no mazām dienām bļāvu viņam līdzi par Rīgas "Dinamo", neko nesaprotot no tās spēles. Mani viņš saveda dzīvē kopā ar Juri Repsi - otro treneri Kristiānam un pirmo treneri manam jaunākajam dēlam. Par hokeju man vecākajam dēlam jau bija doma, tas bija 1991. gads, kad piedzima, un tie bija smagi laiki gan Latvijā, gan arī mums pašiem. Tāpēc hokejs kaut kā atkrita, pēc tam bija trauma bērnam, ar kuru vispār atkrīt šis sporta veids. Kad otrais piedzima, citu variantu nebija - tikai hokejs. Tad arī bija tās iespējas - halles sāka celt vairāk, arī mašīna man parādījās. Mēs dzīvojam Jūrmalā, un 1991. gadā tā likās, ka izmirusi pilsēta. Viss notiek tā, kā tam jānotiek, tā es vienmēr saku.
Cik daudz prasa lēmums sūtīt dēlu hokejā?
Man paveicās, Kristiāns gribēja pats. Man pat nebija doma kur sūtīt. Mēs kaut kā teicām par hokeju jau piecos gados, viņš teica - jā.
Vecvecāki aizsūtīja uz daiļslidošanu, aizbraucu uz vienu treniņu, paskatījos – tās bija šausmas. Kristiāns ir liels, viņš arī tad bija liels, nu kur daiļslidošana?
Viņš kā izpleta rokas, tur blakus visi nokrita. Es domāju, nu nē, jāsūta hokejā viennozīmīgi. Pēdējā treniņā trāpījās [hokeja treneris] Ēriks Miļuns, garām gāja un jautāja, ko tas lielais zēns te dara. Pierakstījāmies [hokejā], bet, godīgi sakot, protams, tas ir liels, liels nopelns vecākiem. Tev ir jāatsakās pilnīgi no visa, ir jāziedojas bērniem – tikai tad kaut kas no viņiem var sanākt. Bet tas jau nav tikai ar sportu, ar jebko - dziedāšanu, dejošanu. Vienkārši izaudzināt bērnu, labu bērnu, labu cilvēku, tas ir liels darbs.
Minējāt, ka nākas atteikties no visa. Ko tas jums nozīmēja?
Es tobrīd strādāju "Statoil", Kristiānam bija treniņi 55. vidusskolā, un toreiz no Jūrmalas tikt uz turieni - laiciņš pagāja. Es ņēmu grafiku, liku naktsmaiņas, līdz astoņiem rītā strādāju, deviņos biju mājās un divpadsmitos jau skrēju ar bērnu uz treniņu. Lai sanāktu arī naudiņa, man vairāk bija nakts maiņas. Viss bija saplānots un zināju, kad viņam treniņi. Viss plānojums veidojās ap viņu, visa tava dzīve - nav nekad svētku, kādas dzimšanas dienas, vārda dienas. Sāku domāt, kad Kristiāns pēdējoreiz svinēja, neatceros. Arī brāļi ziedoja. Es nekad neesmu bijusi miljonāre, man nekad bijis tā, ka naudu varu no tumbočkas paņemt un iztērēt. Mums ar brāļiem bija vienošanās, ka šomēnes es pērku vienam botas, nākammēnes - otram.
Kā no finanšu puses? Visiem ir zināms, ka hokejs ir dārgs sporta veids?
Visi sporta veidi diemžēl ir uz vecāku pleciem.
Kamēr viņi maziņi, tikmēr hokejs nav tik dārgs, vēl jau vari pavilkt. Pēc tam, kad nūjas sāk lūst un maksāja pa 150 latiem, un viņš vienā turnīrā divas salauž...
Tā reāli alga bija. Paldies Dievam, nenācās māju pārdot vai neieķīlāt, jo vīrs strādā un pelna, spēj uzturēt mūs. Bija 2008. gada krīze, no kaut kā bija jāatsakās, bet tas atmaksājas arī tad, ja nav ne tā sudraba, ne zelta, ne bronzas, nav medaļu. Vienalga atmaksājas, ja tu redzi, ka esi izaudzinājis vienkārši foršu cilvēku. To nevar izrēķināt, cik esi ieguldījis, cik maksā mātes mīlestība, cik maksā negulētas naktis, kad bērns ir slims, to nevar izrēķināt. Bet pats hokejs, jā, ir dārgs, bet daiļslidošana ir vēl dārgāka.
Kā jūs spējāt atrast laiku sev?
Kad biju jaunāka, liku bērnus gulēt un gāju skriet. Kad bērni jau tādi lielāki, nevari viņus vienlaicīgi visus nolikt gulēt. Mēs gājām kopā - ar bērniem esam apmeklējuši pilates kopā, basketbolu. Kristiāns man ir stūrējis laivā. Mans laiks bija viss ar bērniem. Tagad ir laiks sev - Kristiāns aizbrauca uz Kanādu, bērni ir lieli. Man ir mazdēliņš, te mēģinu palīdzēt vēl. Bet ko nozīmē laiks sev? Palasīt var vakarā pirms gulētiešanas.
Es pat nevaru pateikt, ko nozīmē sievietei laiks sev. Es uzkāpju uz traktora, nopļauju zāli un tas ir mans laiks.
Man patīk, zāle nopļauta, forši.
Minējāt, ka agrāk hokejā neko nesapratāt. Kā ir tagad, vai saprotat?
Jā, pat varbūt vairāk, nekā vajadzētu. Es esmu ļoti liels kritiķis. Kristiāns vienmēr man zvana un prasa, kā ir nospēlējis. Man jābūt ļoti lielam psihologam, lai saprastu, kurā mirklī es viņam varu teikt taisnību un kurā mirklī varbūt jāpaklusē, jo ne vienmēr viņš grib dzirdēt taisnību.
Kristiāns 15 gadu vecumā aizbrauca uz Zviedriju - kā tas ir dēlu tik agri aizsūtīt tālu projām uz ārzemēm?
Smagi, kad aizbrauc uz svešu valsti, atstāj bērnu svešā vietā tukšā dzīvoklī un saproti, nu šausmas. Es trīs dienas raudāju, es nevarēju ar prāmi braukt, es nevarēju ne uz vienu bērnu paskatīties. Smagi bija, bet, kad pēc tam redzi to izaugsmi un redzi, ka bērns ir izaudzis, viņš kļuvis par vīrieti... Viņš atbrauc kā vīrietis ar atbildības sajūtu pret vecākiem, arī viņi tad vairāk saprot, ko vecāki ir darījuši. Tev pašam ir jāpaēd, jāplāno, jābrauc, jākrāmē soma, jāmazgā veļa. Tādas elementāras lietas, par kurām mēs pat neaizdomājamies, viņiem ir jātiek galā. Tad ir tas lūzums. Mēs mēģinām spilventiņus palikt apakšā, mēģinām viņus atturēt no kaut kā, bet mēs jau nevarēsim visu mūžu viņiem būt blakus, viņiem jābūt arī pašiem ar savu es.
Nonākot pie pasaules čempionāta hokejā, kā jūs skatījāties spēles?
Mēs skatījāmies, vienīgi tas, ka vecāki pērk biļetes, pērk maikas, paši liek uzvārdus. Nez kāpēc citiem liekas, ka visu to kāds dod. Nē, neviens nedod. Biļetes iedod uz vienu spēlētāju divas uz katru spēli. Citiem ģimenes ir lielākas nekā divi cilvēki.
Kādas jums bija sajūtas, kad sapratāt, ka dēls būs daļa komandas?
Viņš man zvanīja un jautāja, ko darīt. It kā pret Šveici un uz vienu spēli, viņš ielido ļoti vēlu, kā uz viņu skatīsies. Viņš pārdzīvoja, protams. Viņi visi ir ļoti emocionāli cilvēki. Bet, ja tevi sauc, tev ir jābrauc.
Es esmu liela patriote un mani bērni arī. Līdz ar to nebija jautājums par to, vai viņš grib vai negrib pārstāvēt [Latviju].
Viennozīmīgi grib, vienkārši viņš baidījās, vai tiešām būs no viņa kāda jēga. Bet redz, viss sanāca tieši tā, kā tam jābūt.
Skatoties spēles, redzam, kā fani seko līdzi, kā pārdzīvo, kliedzot, raudot un ar ovācijām. Kā ir mammai skatīties spēles?
Es jau saku, ka esmu ļoti kritisks fans. Skatos, vai nav kļūdu ļoti milzīgu. Problēma tāda, ka es skatos uz pārējiem arī tāpat. Tur tas sāpīgākais - neviens jau nesaprot un nezina, kā tas ir, ka tev bērns ir traumējies. Tu skaties spēli, kaut kas notiek, un tu saproti, ka ir trauma. Viņš pēc tam zvana un saka: "Mamma, mans sapnis ir izsapņots." Kā tad rīkoties? Tu saproti, ka tev tikai jāatbalsta, tev tikai jātic un jāsaka viņam: "Nekas, nekas, dēliņ. Viss būs labi." Nu jā, sportistam ir jāpārdzīvo. Tāpēc arī tas veido raksturu, gribasspēku, jo daudzi pēc traumām nevar atiet. Ir sportisti, kas beidz karjeru.
Trešā vieta un bronzas medaļas pasaules čempionātā. Kā jūs raugāties uz uzvaru?
Nu fantastiski - čaļi izdarīja neiespējamo. Mēs kā maza tauta Latvija bijām sen to pelnījuši. Mums bija jāparāda lielvalstīm, ka arī mēs mākam spēlēt hokeju, ka mums ir jārēķinās.
Kādas jums bija sajūtas, skatoties pēdējo spēli?
Jau iepriekšējās spēlēs redzēju, ka viņš iet uz golu, to varēja redzēt, jo viņš kā aizsargs skrēja uz priekšu un centās. Man likās, ka jābūt tam golam. Protams, mēs neviens nezinām, kad tas būs. Kad bija 2:3, tanī mirklī visi tā kā pagura, bet tas bijis sekundes simtdaļu, un
es tanī mirklī padomāju, ka Kristiānam ir jāiemet. Tobrīd man pat nebija šaubu, ka viņš iemetīs.
Piecas, sešas minūtes pagāja, kamēr vēl bijām 2:3 iedzinējos. Kad viņš atvēzējās, es reāli sapratu, ka būs gols. Tas, ka es ceturto golu neredzēju... Es nesapratu, ka tas ir viņš, kurš iemeta. Man likās, ka jāizlīdzina, un tad jau pagarinājumā redzēs, kā būs, bet tad mēs tāpat būtu godam pacīnījušies ar Ameriku. Cepuri nost čaļiem, baigie malači! Faniem arī, jo, kā Kristiāns teica, kad sāka bļaut "Latvija, Latvija", kājām palika vieglāk, sapratām - mēs varam, jāiet uz to golu. Tad arī bija spēles pēdējās 12 minūtes, mēs spiedām, bija ļoti maz pretuzbrukumu. Vai nu tāda sajūta, ka amerikāņiem likās - ai, mēs jau vinnējām viņus... Nebija tāda spiediena vairs, mums izdevās.
Kad jūs sapratāt, ka jūsu dēls iemeta to liktenīgo golu?
Tad, kad viņi jau dabūja medaļas ap kaklu. Jo mēs visi priecājāmies apkārt, vecāki viens otru apskāvām, mums tanī brīdī, liekas, nebija nemaz svarīgi, kurš iemetis. Mums ir tā bronza, tiešām mazā Latvija ir izcīnījusi. Lai neviens nepārprot, nav man tāda sajūta, ka viņš ir tas varonis. Viņa vietā varēja būt jebkurš cits, vienkārši viņš pielika īstajā mirklī īsto nūju, un tā ripa vārtos. Mēs esam visi uzvarējuši, visa Latvija ir uzvarējusi.
Vai dēlam nav zvaigžņu slimība?
Nav, to jau arī jāmāca no bērnības. Kad es viņu aizsūtīju 15 gados uz Zviedriju, viņam visu laiku teicu: "Neaizmirsti, ka esi no Latvijas. Neaizmirsti, tu pārstāvi ne tikai sevi, bet visu Latviju un arī savu ģimeni." Saka, kad kādam ir ļoti daudz naudas, tas ir Dieva pārbaudījums.
Kā tu māki ar to naudu rīkoties, vai tu ņem tikai sev, vai māki arī dalīties. Tāpat arī ar slavu, un slavai ir arī otra medaļas puse.
Kad tu esi slavens, baigi labi. Pēc tam tā slava noplok un kas ir pēc tam? Tu nebūsi visu mūžu tas hokejists ar medaļu kaklā. Tu būsi vienkārši Kristiāns Rubīns un kā tu savu dzīvi pēc tam nodzīvosi. Vai par tevi teiks: "Jā, tas bija super hokejists, bet cilvēks tāds ne īpaši?" Labāk, lai tu esi labs cilvēks, lai ir ar ko lepoties visiem pārējiem. Jā, man ir super kaimiņš, kas vienmēr palīdz. Nevis man tur kaimiņš - hokejists. Tā ir tā audzināšana, ko vecāki ieliek.
Kā notika sagaidīšana? Kā jūs devāties atpakaļ uz Latviju?
Tā kā mēs biļetes nopirkām jau iepriekš, mēs nezinājām, ka būs vēl kādi papildu reisi. Mēs ielidojām, kad hokejisti jau bija pie Brīvības pieminekļa. Sapratām, ka nav jēga mums tur vairs braukt, ja viņi iet pie [Valsts] prezidenta. Jau pirms tam Kristiāns bija uzrakstījis brāļiem, ka ir iespēja - ģimenēm bija autobusi noorganizēti un brāļi bija tur. Mēs diemžēl nē, bet es sagaidīju mājās ar zāli nopļautu un vakariņām.
Jūs nebijāt klāt sagaidīšanā, bet noteikti redzējāt un dzirdējāt, cik liels skaits cilvēku bija?
Neticami, mūsu fani ir paši labākie, mūsu tauta ir vienkārši fantastiska! Ne velti es esmu savas valsts patriots. Forši cilvēki pie mums dzīvo, paši labākie! Paldies, paldies, paldies viņiem.
Čempionāts ir galā, kas notiek tālāk?
Darbs, treniņi. Labi, jūnijā būs visiem miers bišķiņ. Jūlijā jau sākas, treniņiem treneri jau sarunāti, visu jau zina, visi jau gaida. Diemžēl sportistiem tas brīvības laiks ir ļoti īss. Es kopā ar viņiem trenēšos. Man ir forši, bērni ņem līdzi - ir viens treneris, pie kā mēs visi trīs trenējāmies. Arī tāda kopā būšana.
Audzinot tu bērniem nevar pateikt, kas ir pareizi vai nepareizi, ja pati stāvēsi aiz stūra, pīpēsi, iedzersi aliņu un viņam teiksi - nē, nē, nedrīkst ne pīpēt, ne dzert.
Mēs esam paraugs viņiem un mums ir jāatsakās varbūt no savām kaut kādām... Lai bērni izaugtu ar pareizām vērtībām, lai viņi ne tikai dzirdētu, bet redzētu. Es ar bērniem vienmēr esmu trenējusies kopā, un viņi redz, ka arī mammai grūti, arī mamma sviedrus lej, Tad arī pie tā borta es varu kaut ko pateikt vairāk, man ir pilnīgas tiesības (smejas).
Galvenā veiksmes atslēga ir plānošana?
Ticēšana, atbalstīšana viennozīmīgi, jo sportistam nav tikai veiksmīgi gadi un iemesti goli. Ir traumas un ir smagi gadi, bet vecākiem ir jātic līdz pēdējam. Mīlestība, protams, bez mīlestības nekur. Bet ir jāatbalsta, jo viņi meklē to atbalstu, un kam tu paprasīsi? Draugiem? Nu nē, vecākiem, ja ir tās labās attiecības, ka tev naktī var bērns piezvanīt un pateikt, kā viņš jūtas. Ir gandarījums, tu saproti, ka esi izdarījusi neiespējamo. Man puikas uzrakstīja Māmiņu dienā, ka es esmu ne tikai mamma, bet arī labākais draugs. Tas ir forši, tas bija to vērts.
