Panākumus hokeja laukumā Žoltoks kaldināja ar asu prātu un spēju ātri pieņemt pareizos lēmumus, kā arī ļoti veiklām rokām un nesalaužamu uzvaras gribu. Līdz pat 2004. gada 3. novembrim, kad Sergeja sirds apstājās, spēlējot Baltkrievijā.
Ģimenes cilvēks
Žoltoks ļoti labi satika ar cilvēkiem, un nez vai tās varētu nosaukt par komunikācijas prasmēm. Viņš vienkārši tāds bija - ar visiem atrada kopīgu valodu un lietas, par ko parunāt. Lai kur pasaulē Sergeju aiznesa hokejista gaitas, viņa dzīvē arvien īpašu vietu sirsnīgās ģimenes attiecībās saglabāja mamma Dženija Čagina.
Vietu NHL izcīna ne pēc Holivudas scenārija
Žoltoks uz Ziemeļameriku devās 1992. gadā un nākamajā pavasarī debitēja Nacionālajā hokeja līgā (NHL) Bostonas "Bruins" sastāvā. Holivudas scenārija cienīgs turpinājums uzreiz nesekoja, un par īstu iekļaušanos pasaules spēcīgākajā līgā varēja uzskatīt Sergeja vienošanos ar Otavas "Senators" 1996. gadā. Vēlāk sekoja gaitas arī Monreālas "Canadiens", Edmontonas "Oilers" un Minesotas "Wild", kur Žoltoku iecēla par komandas kapteini. Uzbrucējs, kurš uz Ziemeļameriku aizbrauca, nerunājot ne vārda angliski, bija kļuvis par vienu no visvairāk intervētajiem "Wild" hokejistiem.
Valstsvienībā līdzās citām Latvijas hokeja leģendām
Laikabiedri atceras, cik ļoti Žoltoks pasaulē lepojās ar Latviju, Rīgu un saviem tautiešiem. Liktenis sniedza viņam iespēju valstsvienībā spēlēt kopā ar daudziem izciliem Latvijas hokejistiem - īpašs bija 2001. gada pasaules čempionāts Ķelnē, kur viļņoja Latvijas līdzjutēju tūkstošu jūra, bet uz ledus Latvijas izlasi stiprināja arī Artūrs Irbe, Sandis Ozoliņš, Kārlis Skrastiņš un Harijs Vītoliņš.
Rezultatīvākais izlasē 2001. gada pasaules čempionātā
Spēlējot 2001. gada pasaules čempionātā galvenā trenera Haralda Vasiļjeva vadībā, Žoltoks bija valstsvienībā rezultatīvākais spēlētājs, sešās spēlēs izceļoties ar iemestiem pieciem vārtiem. Šoruden viņsaules gaitās devās arī treneris Vasiļjevs.
Kapteinis arī nacionālajā izlasē
Pasaules čempionātā 2001. gadā Latvijas izlases kapteinis bija pašreizējais valstsvienības galvenais treneris Harijs Vītoliņš. Epizodiski arī Žoltokam nacionālajā izlasē tika uzticēti kapteiņa pienākumi.
Karjerā seši pasaules čempionāti
Latvijas valstsvienībā Žoltoks spēlēja sešos pasaules čempionātos, tostarp piecos turnīros elites līmenī 1997., 1999., 2001., 2002. un 2004. gadā, kur, aizvadot 30 spēles, guva 15 vārtus un sakrāja 25 rezultativitātes punktus. Debija valstsvienībā Sergejam bija 1994. gadā Kopenhāgenā, kur Latvijas izlase vēl cīnījās par iekļūšanu elitē.
Izlasē trenera Kurta Lindstrēma īpaša labvēlība
Latvijas valstsvienības galvenā trenera grožus no Haralda Vasiļjeva 2001. gadā pārņēma Kurts Lindstrēms, pēcpadomju hokeja telpā ļaujot ieplūst demokrātiskākiem rietumu vējiem. Lindstrēmam bija īpašs respekts pret NHL hokejistiem, un 2002. gada pasaules čempionātā viņš ļāvis Žoltokam pašam izvēlēties tīkamākos uzbrukuma maiņas partnerus.
Tehniski perfekts un aizrautīgs
Jau hokejista gaitu pirmsākumos Žoltoks izpelnījās ievērību kā ļoti tehnisks uzbrucējs, kurš uz ledus perfekti juta spēles ritējumu un savus komandas biedrus. Lietpratēji slavēja Sergeja ripas pārvaldīšanas un slidošanas tehniku, turklāt viņš spēja uzņemties līdera lomu. Ja arī pēc kādas spēles Žoltoku pakritizēja par pārlieku aizraušanos uzbrukumā uz darbības aizsardzībā rēķina, pašaizliedzības trūkumu viņam nebija iemesla pārmest.
NHL lokauts paver ceļu spēlēšanai mājās
Līgas vadībai un spēlētāju arodbiedrībai nespējot vienoties par jaunu kolektīvo līgumu, NHL sezona 2004./2005. gadā nenotika, un daudzi hokejisti devās spēlēt citviet. Žoltoks pieņēma piedāvājumu pievienoties vienam no Latvijas klubu hokeja flagmaņiem "Rīga 2000", kas piedalījās Baltkrievijas atklātajā čempionātā. Sergejs priecājās par gūto iespēju spēlēt mājās pēc vairāk nekā desmit gadu prombūtnes.
Likteņa pavediens pārtrūkst Minskā
"Rīga 2000" hokejisti 2004. gada 3. novembrī Baltkrievijas atklātajā čempionātā viesos spēlēja pret Minskas "Dinamo". Žoltoks spēles rītā nejutās īsti labi, bet nešaubīgi bija gatavs doties uz ledus cīņā. Tuvojoties mača beigām, Sergejs uz rezervistu soliņa zaudēja samaņu. Neatbildēts vēlāk palika jautājums, vai viņa dzīvības glābšanai vietējie mediķi spēja sniegt labāko iespējamo palīdzību, bet hokejista sirds bija pārstājusi pukstēt. Hokejā viņš bija atdevis sevi visu.
