Valstsvienības aizsargs Uvis Balinskis kā īpaši drošu raksturoja vārtsargu līniju, kam visi uzticas. Spēlētāji zina, ka vārtu vīri var paglābt īstajos brīžos. Vienalga, kurš tobrīd ir vārtos, komanda viņam uzticas un ir droša. Balinskis jau pirms turnīra sākuma uzsvēra, ka beigās jābūt perfektai bilancei un komanda tiecas tikai pēc uzvarām.
"Te nav, ka mēs varam kaut ko zaudēt un varbūt mums kaut kas var saiet, bet te ir tīri tikai katra spēle ir uzvara. Uz to arī jākoncentrējas," uzsvēra Balinskis.
Valstsvienības kapteinis Kaspars Daugaviņš rēķinājās, ka mājās būs pilnīgi cits hokejs un komandai jāiet uz ledus ar domu izpildīt treneru uzdoto mērķi.
Svarīgs faktors bija arī līdzjutēju pilnās tribīnes "Arēnā Rīga", kas dzen uz priekšu, dodot spēku un enerģiju. Turklāt pretiniekam uzreiz ir daudz grūtāk sākt spēli pie pilnām tribīnēm, uzsvēra Daugaviņš.
Dienu pirms kvalifikācijas sākuma kļuva skaidrs, ka savainojuma dēļ turnīrs būs jāaizvada bez vārtsarga Artūra Šilova. Tas nozīmēja nomināli pirmā vārtsarga statusu Kristeram Gudļevskim. Savukārt kā rezerves vārtsargs no Somijas kluba tika izsaukts Ēriks Vītols.
Cīņu par iekļūšanu Milānas olimpiskajās spēlēs Latvijas izlase sāka ar spēli pret Slovēniju, bet Vītols maču noraudzījās laukuma malā, kas viņam bija neierasta pieredze.
"Tik dīvaini atrasties šeit spēles laikā, kad neesi pieteikumā. Ļoti dīvaini. Uz ledus ir burzma – tu neredzi, kas notiek aiz tās burzmas. Tribīnēs tu redzi visu notiekošo," paskaidroja Vītols. "Šis ir tāds vienas spēles turnīrs. Tā kā jebkas vienā spēlē var notikt, jācenšas katrā maiņā. Šī nav vieta, kur taupīties. Šīs ir mūsu mājas. Mums arī vajag būt kā pirmajam numuram."
Latvijas valstsvienība spēlē pret Slovēniju izpildīja 54 metienus un izcīnīja uzvaru 4:2, sperot pirmo soli olimpisko spēļu virzienā.
Panākuma gandarījumu aizēnoja uzbrucēja Zemgus Girgensona iedzīvošanās savainojumā. Tobrīd gan pastāvēja cerība, ka Zemgus uz izšķirošo spēli pret Franciju būs atpakaļ, tomēr tas nepiepildījās.
"Šī bija atbildīga spēle. Tikpat labi šis turnīrs varēja mums beigties arī pēc pirmās spēles šodien. Man prieks, ka čaļi noskaņojās un tiešām nospēlēja ļoti labu spēli," teica vārtsargs Gudļevskis.
Arī valstsvienības aizsargs Kristaps Zīle uzsvēra, ka komanda cīnās par olimpiādi un ikviens atdos visus spēkus jebkurā brīdī. Apzīmējot ceļu uz nosprausto olimpisko mērķi, komandas ģērbtuvē atradās baļķis, kurā simboliski pienagloja ripas par katru spēli.
Otrajā spēlē pret Ukrainu bija smagnējs sākums, bet Latvijas uzbrukums, uzņemot apgriezienus, uzvaru garantēja jau otrajā periodā, kad izdevās gūt piektos vārtus.
Elektrizēto atmosfēru "Arēnā Rīga" laukuma malā sajuta aizsargs Kristiāns Rubīns, kurš pēc savainojuma pirmajā spēlē piesardzības nolūkos izlaida dueli pret Ukrainu.
"Man jau pagājušajā gadā sanāca izlaist [pasaules] čempionātu, un diezgan skumīgi arī tagad vēlreiz būt no fanu skatu punkta," atzina Rubīns. "Nav forši, bet var vēlreiz novērtēt, cik forši mums fani. Tas ir nereāli. Skudriņas skrien cauri. Īpaši, ja pats varētu būt laukumā – šo sadzirdēt... Neaprakstāmi… Var uzlādēties. Spēli nospēlē, izdzirdi šādu skaņu, un vari vēlreiz maukt."
Atzinīgi uzvaras pirmajās divās spēlēs novērtēja valstsvienības uzbrucējs Rūdolfs Balcers, bet viņš uzsvēra, ka viss izšķirsies spēlē pret Franciju gluži kā finālā. Gluži kā pirms turnīra prognozēts, par vietu Milānas spēlēs cīnījās Latvija un Francija. Mačs sākās ar aukstu dušu – Francija izvirzījās vadībā jau 21. sekundē.
Vārtsargs Gudļevskis gan atzina, ka ielaistie vārti savā ziņā bija neliels atvieglojums.
"Ielaidām golu – dzīve nebeidzās, spēle arī nebeidzās. Viss tik un tā vēl ir priekšā. Tagad tikai varam kāpt uz augšu," savu skatījumu atklāja Gudļevskis.
Tālāko notikumu gaitu kontrolēja Latvijas valstsvienība, kuras sniegums atšķirībā no Francijas nepiedzīvoja būtisku kritumu visas 60 minūtes.
"Kad zaudējām [ātri] vārtus – mēs nesalūzām. Uzreiz spiedām pretī," spēles ritējumu iezīmēja valstsvienības vārtsargs Gustavs Grigals. "Otrajā periodā mēs jau bijām daudz ātrāki un stiprāki. Viņiem īsti nebija variantu. Arī vairākums mums strādā, bet arī pirmajā periodā mēs viņus tā iespiedām, ka mēs visus sešus spēlētājus nomainījām. Tas arī par kaut ko liecina, ka viņi kaut kādā veidā izpumpējās – enerģiju patērēja."
Beigu rezultāts 5:2, un Latvijas hokejisti nodrošināja vietu 2026. gada ziemas olimpiskajās spēlēs.
Latvijas hokeja valstsvienības vārtsargu treneris Artūrs Irbe jutās gandarīts par paveikto darbu un uzteica komandu.
"Protams, ka gāja jau nedaudz kā pa rollercoaster – pa kalniņiem, bet visumā… Jā, komanda strādāja kā mehānisms. Nevienā brīdī neapstājās," teica Irbe.
Valstsvienības kapteinis Daugaviņš jau pirms spēles komandas biedriem teicis, ka kādam paveras pirmā iespēja aizbraukt uz olimpiādi, kādam – pēdējā, bet starpības nav nekādas.
"Tā ir pati interesantākā lieta – gribas vēl tagad maukt," uzsvēra Daugaviņš. "Ja pirms 18 gadiem es debitēju izlasē, tad tāda atmosfēra [kā šobrīd] nekad nebija. Tagad es tiešām baudu hokeju, baudu katru dienu. Novērtēju to. Cīnos, gribu konkurēt ar viņiem [jaunajiem spēlētājiem]. Tas padara izlasi daudz spēcīgāku."
Uzbrucējs Girgensons pateicās komandas biedriem un uzsvēra olimpiskā turnīra nozīmību.
"Emocijas lielas – tikt uz olimpiskajām spēlēm bija tā lieta, kādēļ šeit braucu. Protams, škrobīgi, ka nesanāca [piedalīties pēdējās divās spēlēs], bet vienmēr ticēju, ka mūsējie to var izdarīt," pastāstīja Girgensons. "Komandas spēle un [treneris] Harijs Vītoliņš [uzvaras pamatā]. [Vītoliņš] ļoti labi pasaka džekiem, kā spēlēt kā komandai. Tas arī šodien parādījās. Spēlēja vienkārši – pareizi. Viens par otru. Tad arī tas rezultāts parādās."
Uzvaras prieku hokejistiem ģērbtuvēs vairoja Fiņķa un Patrishas improvizēta uzstāšanās. "Šī nav raķešu zinātne. Vienmēr pastāv risks. Bet es varu apstiprināt. Ka šis nav burvju triks. Šī nav raķešu zinātne," uzvaru apzīmogoja dziesmas vārdi.
