Kaspars Daugaviņš maijā svinēs 35. dzimšanas dienu. Latvijas izlasei gatavojoties pasaules čempionātam savās mājās, viņš ir piekritis atgriezties valstsvienībā. Līdz šim pēdējo spēli izlasē viņš nospēlēja Pekinas olimpiskajā turnīrā pret Dāniju. Latvijas izlasē Kaspars debitēja īpašā gadā – 2006., kad Rīga pirmo reizi uzņēma pasaules čempionātu. Īpašs šis gads Kasparam izvērtās arī tāpēc, ka viena gada laikā viņš paspēja piedalīties trīs pasaules čempionātos – pieaugušo, U-20 un U-18. Kopš tā laika Kaspara pūrā ir desmit pasaules čempionātu un trīs olimpisko spēļu pieredze. Individuāli veiksmīgākais pasaules čempionāts Daugaviņam izvērtās Čehijā 2015. gadā, kad septiņās spēlēs viņš guva piecus vārtus un iekrāja četras rezultatīvas piespēles.
Dāvids Ernštreits: Kāds laiciņš jau pagāja, kopš pēdējo reizi slidoji. Kā ir ar izlasi tagad, sākot treniņus? Kāds ir tavs kritiskais brīdis izlaišanas ziņā, kad tu jūties kā pīle pirmās piecas minūtes. Vai profesionālam hokejistam tā nav, ja izlaiž kādu laiku bez treniņiem?
Kaspars Daugaviņš: Ir, ir, uzreiz jūt. Pat divas, trīs dienas, ja nepaslido, to var just. Biju divas nedēļas paņēmis brīvas pilnībā. Pirmajā treniņā plaušas drusciņ dega, bet tagad jau ir labi.
2015. gadā bija ļoti veiksmīgs turnīrs tev, arī Laurim Dārziņam. Tagad Dārziņš – izlases treneris. Ko tu par to saki?
Protams, patīkami, ka spēlētājs, ar kuru esmu kopā nospēlējis lielāko daļu izlasē, ir cilvēks, kas tiešām zina katru spēlētāju. Vēl nav sajūta, ka viņš ir treneris, bet viņš varēs iedot inside informāciju gan [trenerim] Harim [Vītoliņam] par katru spēlētāju. Es domāju, ka viņam būs arī vieglāk ar mums komunicēt un kaut kādās niansēs palīdzēt. Patīkami, ka viņš ir uzreiz iesaistījies izlases darbā.
Vai tev nav bail, ka viņš pārāk labi tevi zina un treneri par tevi uzzinās kaut ko, kas viņiem nav jāzina? Haris, es domāju, tevi arī ļoti labi pazīst kā treneris...
Domāju, ka Latvijas hokejā lielāko daļu visi zina ļoti labi, jo mēs neesam tik daudz. Ar gadiem stiprās un vājās puses zina katrs treneris Latvijā.
Par tavu lēmumu atgriezties Latvijas izlasē. Kas visvairāk ietekmēja tavu lēmumu, tavu viedokli?
Nav tāda viena konkrēta lieta, kas ietekmēja. Bija apstākļu sakritība. Laikam galvenais ir tas, ka sēdēt mājās ir grūtāk nekā spēlēt.
To tu pagājušogad izbaudīji...
Pagājušogad mēs ar Lauri sēdējām dīvānā un skatījāmies pasaules čempionātu pie manis mājās. Tad bija tā sajūta, ka ir grūtāk. Gribas tomēr būt laukumā un palīdzēt. Protams, čempionāts notiek Rīgā, ir mājas sienas. Sieva ar bērniem grib paskatīties hokeju arēnā pie pilnām tribīnēm.
Varbūt tagad būsi dusmīgs uz mani, bet iepriekš, ar tevi neformāli runājot kaut kad sezonas gaitā, tu teici: "Man liekas, ka sieva mani pierunās."
Protams. Tagad jau ir tāda situācija, ka sezonā es pārsvarā biju viens. Meitām tomēr tas hokejs arī patīk. Viņas tādu pilnu halli "Arēnā Rīga" īsti nav piedzīvojušas. Es domāju, ka viņām arī tas būs labs piedzīvojums.
Nedaudz atskatāmies uz šo sezonu. Vācijā tu to nospēlēji, neiekļuvāt play-off. Sāpīgi, bet individuāli laba sezona aizvadīta – 55 spēlēs gūti 21 vārti. Vai tu vispār atceries vēl kādu tik labu sezonu? Varbūt tas ir tas fons? Kā tu raksturotu Vācijas hokeju un savu sajūtu tajā?
Sezona iesākās palēnām, nebija nekas baigi spīdošs. Arī trenera maiņa mums bija ļoti agri - jau pēc astotās spēles nomainīja treneri. Pēc tam tiešām komanda kaut kā labi saņēmās, mēs labi spēlējām. Protams, bija gan kāpumi, gan kritumi, bet spēle sāka aiziet individuāli, radās arī saikne ar dažiem partneriem, ar ko mēs visu sezonu pārsvarā arī spēlējām kopā. Par individuālo sniegumu ir prieks, bet žēl, ka netikām [izslēgšanas turnīrā]. Pēc tās spēlētāju klases, kas mums bija, mums vajadzēja būt play-off zonā. Kaut ko mēs paši nobumbulējām.
Sešus punktus palikāt aiz tās robežas, lai varētu cīnīties tajā play-in, kā tagad daudzās līgās saka...
Jā. Mums bija kādas divas spēles pēdējo divu nedēļu laikā, kur mēs no 3:0 trešajā periodā zaudējām vadību. Tās arī ietekmēja to tikšanu play-off.
Vai tas ir galvenais iemesls, kāpēc no kluba nāca pirmā informācija: "Daugaviņš ir viens no tiem, kuru mēs negribam paturēt"?
Jā, man līgumā bija plus viens gads, bet ar opcijām gan komandai, gan man. Protams, viss ir labi. No vienas puses arī esmu priecīgs, jo gribas tomēr tikt klubā, kas cīnās par augstākām vietām. Tur klubs [Izerlonas "Roosters"] laikam pārbūvēs visu komandu, nākamgad grib spēlēt ar diezgan jaunu sastāvu, jauniem džekiem. Viņiem tā vīzija ir pilnīgi cita, tāpēc 16 hokejistus tā lēnām pastūma malā.
Komanda, kurā tu spēlēji, tiek raksturota kā ar fantastisku fanu bāzi. Maza halle – 5000 vietu, bet vienmēr pilna. Kur ir tas Vācijas hokeja šarms? Vai tā ir sastāvdaļa, kas tev patīk vislabāk Vācijas hokejā?
Jā, bet vispār es ievēroju, ka ir ļoti grūti vinnēt izbraukuma spēles, jo katram klubam mājas atmosfēra ir tik laba, ka stumj spēlētājus uz priekšu. Mums tiešām halle nebija liela, bet uzskatu, ka pārliecinoši labākie fani līgā bija, jo tiešām bļāva. Kad zaudējām, tad, protams, alus glāzes mums meta virsū. Tā ka jāspēlē labi, lai būtu tā atmosfēra hallē. Patīkami vienmēr spēlēt mājās, kad zini, ka tev ir sestais laukuma spēlētājs.
Par tevi pašu. Vai ir kāds spēlētājs Latvijas izlasē, kas mainīja tavu dzīvi un skatījumu uz hokeju, hokeja rutīnu? Ģērbtuvē, ārpus laukuma?
Es domāju, ka tāds lielais trijnieks, kas bija lielai daļai mana vecuma puiku, ir Ozoliņš, Irbe un Žoltoks. Es vēl atceros, ka bija tāds slavens plakāts, kur viņi "Sporta Avīzei" bija trijatā no NHL nofotografēti. Man liekas, tas katram puikam bija mājās pie sienas.
Bet ģērbtuvē, kad jūs jau tikāties un tu redzēji, kādi viņi ir dzīvē, ne tikai plakātā?
Ar Sandi [Ozoliņu] man tikai vienu reizi sanāca uzspēlēt - tas bija Soču olimpiādē. Tad es arī sapratu, kāpēc viņš ir Cilvēks ar lielo burtu un kāpēc viņš tik daudz karjerā sasniedza. Kā viņš kā kapteinis vadīja to komandu no spēlētāju puses – tas viss bija, protams, iespaidīgi un vienmēr paliks atmiņā.
Vai tu tagad pazīsti sevi kā junioru vecuma čali ar čirkainiem matiņiem un baltās slidās? Vai tas nav viens no lielākajiem stereotipiem, pret ko tev ir bijis jācīnās? Kā tu izskatījies, kā uzvedies – likās, ka tas ir čalis, kuru vispār nevar savākt, novaldīt, ielikt sistēmā. Tā no malas tu sevi pasniedzi – mazliet ar pirkstiem gaisā...
Protams, ka bija. Es par to baigi neiespringu. Enerģija pati plūda klāt, tāpēc arī tās izdarības laukumā. Tās jau nāca no emocijām, tāpēc baigi nebija jāpārdzīvo par kaut kādām lietām. Galvenais ir labi spēlēt.
Kas tavas karjeras laikā ir bijis treneru skatījumā jāsalauž par sevi? Ir kaut kādi pieņēmumi: "Viņš ir slinks aizsardzībā, grib tikai golus mest…" Kas ir tā lieta, kas tevi tā aizskārusi, ka ir nācies lauzt priekšstatu par sevi?
Es domāju, ka daudz tādu lietu ir bijis. Viena no tām ir, ka visi treneri mani uzskata par pārāk lēnu laukumā. Nav tā. Ja skatās mūsdienu statistiku, kad ir visādi čipi iestrādāti formās, tad man sezonas beigās vienmēr ir viena no ātrākajām statistikām. Ir vājās puses, ko katrs treneris zina. Man ir daudz traumu bijis. Ir nācies visu metienu izmainīt.
Treneri bieži saka, ka es par maz metu pa vārtiem, vienmēr meklēju lieku piespēli.
Tās lietas es zinu, vienmēr piestrādāju pie tā, lai būtu. Bija jau ar Hari saruna, ka jāmet vairāk pa vārtiem.
Jau tagad, šajā pavasarī?
Jau pirmajā dienā. To es arī apzinos. Ir bijušas tādas spēles, ka pats saproti, ka tas, ko treneri tev saka ikdienā, ir taisnība. Pie tā treniņos strādā.
Šis pasaules čempionāts, šis izlases modelis – pagājušogad, ja nemaldos, ar deviņiem debitantiem, jaunas asinis, jauni ātrumi. Kā tu sevi redzi tajā izlasē? Vai tas tevi biedē, vai arī tu būsi tam gatavs?
Es būšu tam gatavs. Tagad jau vienalga, kurā līgā tu spēlē. Hokejs ir kļuvis tik ātrs un agresīvs, vairs nav tā tehniskā hokeja ar smukām izspēlēm, tagad ir jāšancē. Skaidrs, ka jaunie džeki nāk izlasē iekšā un viņi arī grib atņemt tev darbu. Tas nozīmē, ka viens otru stumj uz priekšu un neviens negrib savu vietu atdot tik viegli bez cīņas.
Vai tu jūti sevī to motivāciju? Ir stereotipiski jautāt un it kā banāli par to runāt, bet, redzot tevi, kas tik daudz hokejā ir piedzīvojis, ir jābūt degsmei un vēlmei tomēr pierādīt sevi izlasē joprojām...
Jā, noteikti. Protams, ka pierādīt. Es labi apzinos, ka pēdējā olimpiādē man nekāds individuāli labais sniegums nebija, vārtu nebija.
Tas ir tas, kas vienmēr dzen uz priekšu, - iemest golu, palīdzēt komandai uzvarēt.
Pēdējos pāris gadus gandrīz pa tukšo esmu nobraukājis tajos čempjos. Šogad bija laba sezona. Es zinu, ka es to vēl varu. Tāpēc es sevi motivēšu parādīt savu labāko sniegumu.
Iedod to vīziju, pirmo priekšstatu, kā tu pirmajā izlases oficiālajā treniņu dienā sajuties kolektīvā. Kā tu raksturotu Latvijas izlasi?
Šodien vēl nebijām ar pilnu sastāvu. Tikai, cik mēs esam uz vietas. Visi džeki ir pazīstami. Mēs izgājām, jau sākām konkrētas treneru iestrādes pirmajā dienā, jo tūlīt jau ir spēle ar Poliju mājās. Haris arī teica, ka viņš grib redzēt tajās spēlēs konkrētu zīmējumu, ko mēs spēlēsim, tāpēc nebija laika vilcināties. Jau no pirmā treniņa strādājām pie konkrētām lietām vidējā zonā. Droši vien rīt jau būs kaut kas ar aizsardzības zonu. Katru dienu pa drusciņai liksim to puzli kopā.
Zini, ar ko būs jāspēlē pasaules čempionātā. Pret kanādiešiem pirmā spēle – to jau tu pilnīgi noteikti zini. Vai tu esi no tiem spēlētājiem, kas pievērš uzmanību visām septiņām komandām, ar ko būs jāizspēlē, kāds būs grafiks?
Grafiku es par 100% nezinu. Zinu datumus, kuros mēs spēlējam, jo tagad jau čempionātā viss ir tik ātri – septiņas spēles 11 dienās, kas ir fiziski grūti. Tas nozīmē, ka būs dienas, kurās atjaunošanās būs svarīgāka nekā treniņš. To mēs apzināmies. Grupas komandas zinām, bet, kā jau teicu, viss mainīsies čempionātā katru dienu, jo tagad nav autsaideru – jebkurš var jebkuru vinnēt, tāpat kā mēs toreiz Kanādu vinnējām Rīgas čempī pirms diviem gadiem. Pēc tam viņi knapi ielīda ceturtdaļfinālā, bet beigās – pasaules čempioni. Nekad nevar zināt. Katra diena būs svarīga.
