Žoltokam patika hokejs un viņam tas padevās – 32 gadus ilgajā mūžā Sergejs atstāja neizdzēšamas pēdas Latvijas hokejā. Viņa sapnis bija izveidot hokeja skolu, kurā pats pēc karjeras beigām apmācītu jaunos censoņus. To neizdevās realizēt, bet toreizējo Rīgas 55. vidusskolu vēlāk nosauca viņa vārdā. Rīgas Sergeja Žoltoka pamatskolā bērni katru gadu atceras Latvijas izlases līdera sasniegumus, un vismaz reizi gadā mācību iestādi apmeklē arī Sergeja mamma Dženija Čagina.
"Kad mans dēliņš aizgāja, man viens cilvēks teica: "Es satikos ar tādu cilvēku, kādu es vairāk nekad nesatikšu"," sacīja Žoltoka mamma.
Turpat skolas otrā pusē atrodas Sergeja Žoltoka atceres istaba. Vieta, kur glabājas bijušā uzbrucēja karjerā iegūtās trofejas, medaļas, spēļu krekli, nūja… Un atmiņas, jo īpaši mammai. Uztraukums šajā istabā viņu pavadot ik uz soļa, līdzīgi kā tas bijis dēla karjeras laikā, jo, skatoties spēles, bijusi nemierīga sirds, ka tikai ar Sergeju kaut kas nenotiek.
"Es saku, ka viņš dzīvoja tik maz, bet paspēja tik daudz," uzsvēra Sergeja mamma. "Uz viņa pieminekļa tie ir pirmie vārdi. Man tur tālāk ir dzejolis: "Dzīvoja tik maz, spēja tik daudz. Uz ledus tu savu sirdi sadedzināji, lai spīdētu mums. Un apzināties, kā jādzīvo, jāmīl un jāspēlē, un jāatdod, un jāiesit, zobi jāsakož un jāuzvar."
Žoltoka piemiņas istabu atklāja trīs gadus pēc viņa došanās aizsaulē. Atceres telpu iekārtojis Sergeja patēvs Jurijs Mihailovičs.
Ģimene bija sakrājusi visdažādākos materiālus, un tagad tie kalpo kā vēstures liecība jaunajai paaudzei.
Ar 33. numuru Latvijas hokeja izlasē vairs nespēlēs neviens. Taču nekāda zemteksta numura izvēlei savulaik neesot bijis.
"Tādu numuru viņam iedeva Minesotā, tas viņam bija mīļākais klubs un vieta, un draugi," teica Sergeja mamma. "Tomēr viņš tur [Minesotas "Wild"] trīs gadus spēlēja. Monreālā ["Canadiens] arī viss bija labi, bet beigās tur kaut kas nesanāca. Tur par viņu rakstīja, ka viņš izskatās kā jebkuras tautības cilvēks. Tur viņu par francūzi skaitīja... Viņš ļoti labi satika ar cilvēkiem, ar visiem varēja runāt."
Sergeja labākais draugs Ziemeļamerikā bija Minesotas "Wild" komandas biedrs Dārbijs Hendriksons. Trīs gadus Minesotā viņi dzīvoja viens otram blakus, ar ģimenēm kopā svinēja svētkus. Arī brauca makšķerēt – tā bija viena no Žoltoka brīvā laika nodarbēm, bet hokejs bija Sergeja lielākā kaislība.
"Es atceros vēlās naktis ar Sergeju, runājot par hokeju, kā kļūt labākiem," pastāstīja Hendriksons. "Viņa pieredzi, kā viņš uzauga Rīgā, kā nonāca Ziemeļamerikā. Kad mēs spēlējām Rīgā, viņš parādīja savu dzīvokli Rīgā, kur pavadīja bērnību. Viņš bija lepns par savām mājām un ģimeni. Tā otra puse, ka viņš mīlēja savu ģimeni – sievu Annu, dēlus Edgaru un Ņikitu. Viņš bija lepns par viņiem."
Karjeras laikā Hendriksons spēlējis kopā arī ar citiem latviešiem – Kārli Skrastiņu Kolorado "Avalanche" rindās, bet Zalcburgas komandā Austrijā ar Artūru Irbi. Hendriksons atceras, ka
Žoltoks lepojās ar visiem saviem tautiešiem.
Īpaši pacilāts viņš bijis 2004. gada lokauta laikā, kad varēja spēlēt Latvijā. Dalība "Rīgas 2000" rindās kļuva par pēdējo pierakstu Sergeja dzīvē.
Žoltoku atceras komandas biedri un klasesbiedri, kuri nedēļas nogalē sapulcējās kopīgā turnīrā. Godināt Latvijas hokeja leģendu ieradās Baltijas un Somijas veterānu izlases, kā arī Kanādas bruņoto spēku komanda. Turnīrā uzvarēja Latvijas hokejisti – tas Sergejam patiktu, jo zaudējumus viņš nevarēja ciest.
Sergeja bērnības draugs Dmitrijs Iskrovs uzsvēra, ka skolas gaitās hokejs nebija vienīgais, ko zēni iemācījās.
"Tolaik mācīja ne tikai spēlēt hokeju, bet arī mācīja draudzēties, tāpēc mums kopumā bija ļoti draudzīga klase," teica Iskrovs. "Jaunībā puikas kaujas un viss kaut kas var gadīties, bet ko tādu pie mums es neatceros. Mums bija tik draudzīga klase, kaut arī mēs bijām 35 puiši. Meiteņu nebija, vieni puikas. Skolotājiem tajā laikā droši vien bija slikti, visticamāk, viņiem klājās grūti."
Toties izveidojās saliedēts kolektīvs, kas draudzību laukumā pārnesis ikdienas gaitās.
Sergejs vienmēr bija smaidīgs un savus tuvākos atbalstošs.
Solabiedrs Pēteris Osotošovs atceras, kā Sergejs viņam palīdzēja pāriet no latviešu uz krievu skolu. Sergejs labi mācījās un allaž palīdzēja Pēterim, kurš hokeja dēļ pārcēlās uz skolu, kur mācījās krieviski.
Vēl joprojām Sergejs spilgtā atmiņā palicis viņa draugam Dārbijam Hendriksonam. Karjeras laikā kādā sarunā Žoltoks esot teicis, ka viņa draugs viendien būs treneris. Hendriksons esot tik nosmējis, bet Sergejam bija taisnība – amerikānis 12. sezonu ir Minesotas "Wild" trenera asistents.
"Es ticu, ka man bija paveicies pavadīt laiku ar viņu kopā," uzsvēra Hendriksons. "Tolaik mana sieva bija stāvoklī, bet es to vēl nezināju. Es atgriezos mājās no Rīgas, jo man bija trauma, biju apsvēris doties atpakaļ, bet toreiz sieva gaidīja bērnu. Mēs dēlam otro vārdu iedevām Sergejs. Viņu sauc Bekets Sergejs Hendriksons. Es vienmēr turu viņa [Žoltoka] vārdu savā ģimenē. Nav bijusi diena, kad neesmu domājis par viņu."
Sergeju mīlēja daudzi un, kā dienu pēc leģendārā uzbrucēja sirds apstāšanās spēles laikā norādīja toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, Žoltoka nāve ir zaudējums visai Latvijai. Bet īpaši sāpīgs trieciens tas bija ģimenei.
Žoltoka mamma ir saglabājusi siltākās atmiņas. "Es iegāju atvadīties un viņš saka: "Mamma, cik esmu priecīgs tevi redzēt." Es atbildēju: "Serjoža, tu nevari iedomāties, cik es esmu priecīga, ka beidzot tavā dzimšanas dienā un Jaungadā mēs būsim kopā..."
