Dzierkals pērn savā ceturtajā pasaules čempionātā palīdzēja Latvijas izlasei izcīnīt vēsturisko bronzas medaļu, 10 turnīra spēlēs izceļoties ar diviem vārtiem un trīs rezultatīvām piespēlēm. Pēc čempionāta vasarā viņš saņēma piedāvājumu spēlēt Zviedrijā un kļuva pirmo latvieti, kuram izdevās triumfēt līgā, kas ir viena no spēcīgākajām pasaulē. Finālsērijā Šellefteo AIK ar 4:1 pieveica Rodrigo Ābola pārstāvēto "Rogle".
Reinis Ošenieks: Apsveicu tevi! Zviedrijas čempions, pirmais latvietis, kuram tas izdevies. Sezona klubā noslēgta, bet tūlīt turpināsies jau pasaules čempionātā. Kā tavas kājas jūtas?
Mārtiņš Dzierkals: Ir mazliet pasmagas pēc garās sezonas, bet noteikti atgūsies un būšu gatavs pasaules čempionātam.
Ko ķivere un medaļa piedzīvojusi nedēļas laikā?
Ļoti daudz pozitīvu emociju. Kā jau pieminēju, uzvarējām Zviedrijas līgā – ļoti liels ieraksts manā CV. Vienīgais latvietis, kurš to ir uzvarējis. Ļoti patīkami.
Uz izlases treniņu "Daugavas" ledus hallē paņēmi ķiveri līdzi?
Nē, nebiju paņēmis.
Bail no komandas biedru komentāriem? Hokejisti mīl pazoboties. Ja tu iznāktu treniņā uz ledus ar tādu, tad gan jau dzirdētu...
Tas ir gods tādu saņemt. To ir jāprot nopelnīt, tā ka nav, ko kaunēties. Tas ir gods.
Skaisti lasāms: Mārtiņš Dzierkals – Zviedrijas čempions. Noteikti būtu lieki jautāt, kura ir svarīgākā medaļa tavā karjerā, bet šo medaļu kur tu ierindotu? Klubu līmenī šī varētu būt svarīgākā?
Nav sanācis ļoti daudz uzvarēt, tāpēc katra medaļa būs supersvarīga. Ir pašam bijušas trīs godalgas: pagājušogad bronza, junioru hokejā Kanādā vinnēju līgas medaļu un šī noteikti ir tikpat svarīga kā visas pārējās. Jebkurš čempionu tituls ir ļoti svarīgs.
Tie trīs kroņi, ko redzam uz medaļas, – tie mūs līdz šim vienmēr ir biedējuši, līdz pagājušajam gadam. Vienmēr ir bijušas grūtas spēles pret šo hokeja lielvalsti. Ko tu iepazini, esot Zviedrijā iekšienē, iepazīstot hokeja virtuvi no pavisam citas puses?
Ļoti, ļoti interesants gads pagāja. Noteikti daudz pozitīvā varēšu ņemt un kļūt labāks hokeja spēlētājs. Es tur pavisam citā lomā spēlēju, bet pats pozitīvākais ir tas, ka gadu nobeidzām ļoti labi. Tas bija galvenais uzdevums, darbs ir izpildīts.
Tu spēlēji Somijā, biji arī Čehijā. Vai vari salīdzināt, kas Zviedrijā bija tāds atšķirīgs? Pirmās lietas, kas nāk prātā?
Pati pirmā lieta, kas man ienāca prātā, un ko es arī, runājot ar Rodrigo [Ābolu], pieminēju – tā ir ļoti smagi strādājoša līga. Visas četras maiņas ir ļoti spēcīgas.
Ja paskatās uz citām līgām, tad parasti ceturtā maiņa varbūt nav tik laba, kāds mazliet vairāk paslinko un neatskrien atpakaļ, bet tas bija tas, kas man pirmais krita acīs – visi ļoti smagi strādā un vienmēr skrien atpakaļ.
Tas hokejs ir ļoti sistemātisks, it īpaši mūsu komandai tas bija ļoti, ļoti svarīgi.
Vai tev kā hokejistam tas patīk, vai tomēr gribas lielāku brīvību?
Mūsu komanda bija ļoti laba. Tā sistēma bija ļoti svarīga, tāpēc, kamēr viss strādā, kuram gan nepatīk uzvarēt. Mēs uzvarējām ļoti daudz, pieturējāmies pie sistēmas, tā strādāja un, lūk, arī rezultāts.
Ceturtā reize AIK kluba vēsturē, ka ir izcīnīts kauss, bet pirmo reizi savu skatītāju klātbūtnē. Ko tu tur piedzīvojigan arēnā, gan pēc spēles pilsētā? Vai bija arī svinīgā ceremonija, bija jābrauc pa pilsētu ar autobusu?
Ļoti, ļoti patīkami. Visa pilsēta dzīvo hokejā. Pēdējie gadi viņiem bijuši īpaši veiksmīgi. Kā jau minēji, viņi nebija nekad vinnējuši kausu mājās. Tas viņiem bija liels pasākums. Arī pirms spēles visi ļoti gaidīja mūsu uzvaru, tāpēc tas noteikti bija papildu spiediens mums kā spēlētājiem. Kā jau minēju, visa pilsēta bija iesaistīta – bija speciāla skatuve uztaisīta galvenajā skvērā. Mūs sagaidīja līdzīgi kā Rīgā, bet nebija tik daudz cilvēku. Es arī laikam mazliet izlutināts esmu pēc pagājušā gada. Man tas viss likās jau tāda ierasta lieta, jau otro reizi.
Patīkama lieta, pie kā pierast...
Jā, ļoti patīkama lieta. Cerams, ka vēl nākotnē būs tādas.
Par tām svinībām. Kur trakāk nosvin – Latvijas izlasē vai Zviedrijā?
Paši spēlētāji? Tie zviedri ir mazliet traki, man liekas. Viņi to ir nopelnījuši, viņiem patīk nosvinēt. Kad mēs pagājušogad bijām Rīgā, mēs jau bijām ļoti pārguruši, mūs rāva uz visām pusēm. Mums to personīgo svinību nebija pārāk daudz, bija atvēlētas divas, trīs dienas.
Zviedrijas vēsturē esi iegājis ne tikai kā pirmais latvietis, bet arī kā uzbrucējs un rekordists, kurš visvairāk nospēlējis mazākumā. Ja skatāmies klāt aizsargus, tad tev šobrīd ir otrā vieta. Ko tas nozīmē tev kā uzbrucējam – spēlēt aizsardzībā?
Man bija rekords mazākumā – neviena neielaista ripa sezonas laikā. 55 minūtes, kamēr biju uz ledus, mēs mazākumā neielaidām nevienu. Tas ir liels panākums, un ir ļoti patīkami, bet mūsu komanda mazākumā bija pirmajā vietā visā līgā.
Tas noteikti nav viena cilvēka darbs, tas ir visas komandas darbs. Kā jau minēju, sistēma mūsu komandai ir ļoti svarīga.
Mēs pie tās pieturējāmies, un visām komandām bija ļoti grūti spēlēt pret mums. Patīkami, viennozīmīgi. Ir lietas, ar ko lepoties un atcerēties arī nākotnē, ka tāds pieraksts ir bijis.
Vai tas tev tāds latviešu cīņas spars – parādīt, ka esi gatavs krist ripai ceļā? Cik daudz zilumu, cik tu izjuti to, ko piedzīvo aizsargi?
Es piekritīšu, ka latviešiem tā ir tāda mūsu hokeja mentalitāte, – mēs ejam un izliekam visu, nežēlojam sevi. Domāju, ka mums Latvijas izlasē ir ļoti daudz tādu piemēru. Arī viss pagājušā gada čempionāts. Protams, cenšos ņemt to līdzi. Vienkārši daru visu, lai komanda nezaudētu vārtus. Tas ir mans darbs.
Par statistiku. Cik grūti ir iekšēji pieņemt lomu, ka tu nevis gūsti vārtus vai atdod piespēles, bet vairāk esi tāds kā komandas vairogs aizsardzībā?
Tieši tā. Sākumā bija grūtāk to pieņemt, bet es redzēju, ka mums uzbrukumā ir ļoti, ļoti labi spēlētāji. Vairākums mums bija tieši tāds pats – pirmā vieta visā līgā. Es varēju skatīties un mācīties, kā viņi spēlē.
Mūsu komandā ir ļoti svarīgi jau no paša sākuma pateikt, kāda būs mana loma. Es to arī pieņēmu.
Domāju, ka visām labām komandām ir svarīgi, lai katrs zina, ko viņi ir gatavi dot komandai.
Tagad, kad pievienojies Latvijas hokeja izlasei uzreiz ar 8:0 uzvaru pārbaudes spēlē, vai bija nedaudz tāda sajūta kā datorspēlē? 8:0 pret Norvēģiju...
Nē, sen neesmu spēlējis datorspēles, bet noteikti bija patīkami mājās, visu skatītāju priekšā gūt astoņus vārtus. Iepriekšējā spēlē viņiem nesanāca gūt vārtus, tad tagad bija par abām reizē.
Un uzspēlēt vairākumā? Veidot spēli, gūt vārtus un atdot piespēli. Cik patīkamas sajūtas tev tas deva? Turklāt izlases kreklā.
Ļoti patīkami – tieši tā. Bija mazliet vairāk laika laukumā, jo pēdējā spēle bija Zviedrijas finālā pret "Rogle", un
šeit, spēlējot pret norvēģiem, bija sajūta, ka var mazliet vairāk pieturēt ripu un ir vairāk laika pacelt galvu.
Nemelošu, ka izbaudīju to hokeju. Patīkami ir gan iemest, gan atdot, gan to, ka komanda uzvarēja visu fanu priekšā. Ļoti pozitīvas emocijas.
Vai Zviedrijas čempionātā nebūtu iespējams pieturēt ripu? Tur jau lidotu virsū?
Īpaši finālā, manuprāt, bija ļoti, ļoti augstas klases hokejs. Viens no augstākajiem, kādā es esmu spēlējis. Pret norvēģiem mazliet nokritās tas līmenis.
Cik daudz pārliecības tev deva tieši spēlēšana Zviedrijā? Kaut vai šī nianse, kuru tu piemini, ka uzreiz jūti, ka te ir liela atšķirība.
Jā, noteikti – lielu pārliecību. Kā jau minēju, re, kur mana zelta ķivere, esmu Zviedrijas čempions. Tas dod milzīgu pārliecību. Ar tādu pašu degsmi tikai uz priekšu.
Ir profesionālā sporta ēnas puse – vienā brīdī tev ir jābūt ienaidniekam pret tavu komandas biedru izlasē. Runa ir par Rodrigo Ābolu. Cik jums sanāca finālsērijā vienam otru kaut kā pakaitināt? Vai tieši otrādi – uztvērāt to kā pilnīgi normālu sportu un kopā gājāt vakariņās?
Regulārajās spēlēs mums ar viņu sanāca parunāties. Taču, kad sākās play-off [izslēgšanas spēles], tas ir īstais laiks, un Rodrigo vairs nebija draugs. Katrs mēs cīnījāmies par savām interesēm un savu komandu. Viss bija profesionāli un ļoti nopietni. Mēs daudz nerunājām.
Nu, pēc spēles noteikti varēja. Vai tagad Rīgā runājāt?
Jā, protams, parunājām gan par spēlēm, gan par visu situāciju, kā bija. Viss kārtībā, viss labi.
Tava nonākšana Zviedrijā. Augusta sākumā parādījās ziņa, gan jau tu zināji ātrāk. Cik ātrāk? Vai tas bija uzreiz pēc čempionāta?
Tas notika pēc čempionāta. Ļoti ātri viss notika. Sazinājās un, man liekas, jau trīs dienu laikā parakstīja līgumu. Pārrunas beidzās, viss notika ļoti ātri.
Īsumā ieskicē – Latvija pret Zviedriju. Ceturtdaļfinālā rezultāts 1:1 otrajā periodā, un Mārtiņš Dzierkals dabū noraidījumu līdz spēles beigām, komandai piecas minūtes jāspēlē mazākumā. Metieni periodā Latvijai bija viens, viņiem – 13. Kur tu biji, kur atradies? Skatījies, grauzi nagus, es nezinu…? Tādā svarīgā spēlē noraidīties un skatīties, kā tavējie cīnās.
Jā, protams, es uztraucos par savējiem, lai neielaiž golu. Es teiktu, ka visam jānotiek tā, kā tam jānotiek. Runāju arī ar zviedriem, kuri ir mani komandas biedri, kuri tajā spēlē spēlēja. Tas viņiem bija tāds mentāli smags brīdis, ka viņi neiemeta lielajā vairākumā. Es varu pateikt, ka visam ir jānotiek tā, kā tam jānotiek. Labi vien ir, ka tā notika. Mēs uzvarējām un tikām pie medaļas. Smieklīgs fakts, bet
tas komandas biedrs, pret kuru es noraidījos uz piecām minūtēm, šogad spēlēja ar mani vienā komandā.
To tu nenovēli nevienam izturēt kaut ko tādu ģērbtuvēs?
Nē, viennozīmīgi nē. Bija mazliet saspringts brīdis, bet es uzticējos saviem cīņu biedriem.
DĀD maiņa: Daugaviņš–Ābols–Dzierkals. Kā jūties šādā virknējumā? Vai tādu mēs varētu redzēt arī pasaules čempionātā?
To es nezinu, ar to varat vērsties pie [izlases trenera] Harija [Vītoliņa].
Labi, bet kā tu jūties šādā virknējumā?
Ļoti labi jūtos. Man vienalga, ar ko kopā spēlēt. Noteikti atradīsim labākos veidus, lai kāds partneris tas būtu, lai tikai būtu labākie rezultāti Latvijas izlasei.
Esi izsalcis pēc hokeja? Tūlīt jau atkal jācīnās varbūt pat trakāk nekā par klubu.
Tieši tā. Viens darbs ir izdarīts, nākamais ir priekšā. Protams, esmu gatavs.
Kā tu raksturotu pirmās spēles, zinot, kā nu kuru gadu iekrīt kalendārs? Polija, Francija divas dienas pēc kārtas. Tad ir atpūta, un tad atkal Kazahstāna un Vācija. Cik grūti ir šīm cīņām sagatavoties, kad nenāk Kanāda, Zviedrija vai ASV pirmajā spēlē?
Mēs katrs esam profesionāļi. Mums ir vienalga, kas nāk pretī, – Kanāda, Polija vai vienalga kāda valsts.
Mēs sagatavojamies un ejam uz uzvaru katrā spēlē. Noteikti tā mentalitāte ir ļoti svarīga.
Tā arī deva mums panākumus tieši pagājušajā gadā. Tādā garā arī jāturpina.
Fanu būšot daudz...
Cerams. Viņi mūs atbalsta un stumj uz priekšu. Viennozīmīgi.
