Seno laiku leģendu zinātāji var pastāstīt par dažādiem radošiem veidiem, kā fanu grupas un sporta draugu klubi nokļuva hokeja svētku norišu vietās. Dzirdēts par nakšņošanu auto, par teltīm, kas sabūvētas pilsētu kapsētu pievārtē. Izskan pa kādam neticamam stāstam, kā radošie latvieši spējuši "nomaskēt" tumši putojošu alu, to sapildot kvasa pudelēs un industriāli iepakojot, tā neradot ne mazāko šaubu ēnu robežsargiem. Jāpiebilst – šāda veida radošums sevišķi spilgti izpaudās, kad hokeja svētki tika rīkoti diktatora Lukašenko Baltkrievijā, kur pirmo reizi hokeja biļete vienlaikus bija arī īstermiņa vīza, ļaujot lielam skaitam hokeja līdzjutēju vienkārši iekļūt valstī, kur iepriekš bija nepieciešama papīru anketu un formulāru kaudzīte, lai šķērsotu robežas.
"Ceru uz akcijām," sarunā ar LSM.lv smēja hokeja līdzjutēja Agrita Finkenfūsa pašās pirmajās pasaules hokeja čempionāta dienās. Vēlāk izrādīsies, ka sabiedrības spiediens un arī sekmīgie Latvijas hokeja izlases starti mūs aizveda līdz īpašajām sporta mārketinga akcijām, ļaujot hokeja līdzjutējiem par draudzīgāku cenu iegādāties ieejas biļetes uz iemīļotā sporta veida lielnotikumu "Arēnā Rīga".
Agrita ir viena no tiem tūkstošiem meiteņu, kuras pošas uz hokeja svētkiem dažādu valstu arēnās, rotājas vainagiem, uzvelk sarkanbalti sarkanās fanu formas un dodas atbalstīt izlases spēlētāju sniegumu.
Viņa ir tāds kā klasiskais parauglīdzjutējs – tāds, kura prieku un sarūgtinājumu kāri tver TV translāciju kamerās,
jo te nu skaidri redzams, par kuras valsts hokeju šī un citas līdzjutējas gavilēs viskošāk.
"Es pirmoreiz saskāros ar čempionātu 2006. gadā, kad tas pirmo reizi notika Latvijā. Es negāju uz spēlēm, mācījos vidusskolā, bet fanot un skatīties... Viss sākās ar fanu teltīm, jo tur bija tik lieliska atmosfēra un, cits ar citu runājot, pierunājām un gājām turp baudīt līdzjušanas emocijas. Latvijas cilvēki viens otru atbalsta, un divu nedēļu garumā tur, fanu teltī, ir tādi svētki, ka šķita, jā, šis man ļoti patīk," stāstīja hokeja līdzjutēja.
Pēc skolas studiju laiks Agritai pagāja ar pauzi līdzjutējas lomā, taču nākamais lielais un pilnasinīgi izbaudītais hokeja čempionāts bija 2014. gadā Minskā.
"Es biju jau laulājusies, un mēs ar vīru un viņa dzimtu un draugiem, kopā kādas piecas vai pat sešas ģimenes, – braucām uz Minsku. Nebijušā situācijā, kur hokeja līdzjutējiem netika prasītas vīzas, un mēs devāmies izbaudīt netāli notiekošo pasākumu. Braucām visi ar bērniem – manam mazulim toreiz bija tikai gadiņš.
Mājās izmēģinājām mazajiem dažādas skaņas slāpējošas austiņas, lai būtu droši, ka viņi varētu atrasties ar mums kopā arī hokeja arēnā.
Testa laikā draudzības spēlēs viss bija gana gludi, bet, aizbraucot uz čempionātu, gāja dažādi, jo arī tribīnēs esošo fanu skaļums bija krietni jaudīgāks un tā mēs – pa pusei klātienē, pa pusei arēnu gaiteņos, pa pusei... bijām klāt un jutām līdzi hokejam," savu izaicinājumus aprakstīja Agrita.
Dažas dienas pēc sarunas ar LSM.lv sociālo mediju vidē uzplaiksnīja Agritas foto no fanu zonas. Todien viņa vēl nedevās arēnā, lai atbalstītu izlasi, taču jau tiecās uzlādēt savu sporta drauga emociju vācelīti ar draudzīgā burziņa norisēm oficiālajā čempionāta fanu zonā.
"Latvijas himna nekur neskan tik labi kā pēc uzvaras hokeja arēnā, kad tūkstošiem cilvēku ar asarām acīs dzied. Tas ir fantastiski saviļņojošs brīdis. Es domāju, ka es un daudzi citi tieši šīs emocijas dēļ ir līdzās hokejam un čempionātam. Pirmajās reizēs braucot uz vietām, kur sacentās Latvijas izlase, es tikai daļēji zināju hokeja noteikumus. Pamazām – ar katru spēli un katru notikumu es augu," piebilda Agrita.
Dienu no dienas arvien vairāk hokeja draugu pulcējas uz izlases spēlēm un starp viņiem arī Agrita, viņas ģimene un draugi. Pirmo rūgtumu deldē prieks par valstsvienības uzvarām, un jādodas līdzpārdzīvot, lai dziedātu himnu.
