Bronza pasaules čempionātā Čukstem ir nozīmīgākais, bet ne vienīgais panākums hokejista karjerā. Viņa rēķinā ir čempiontituls Čehijā un Zviedrijas otrajā spēcīgākajā līgā, karjerā aizvadot 651 spēli, ieskaitot junioru vecuma cīņas. Par lēmumu beigt spēlēt hokeju Čukstem nožēlas nav, jo laukumā viņš ik reizi centās paveikt maksimumu ar pilnu pašatdevi, kā arī tiecās izbaudīt mirkļus kopā ar komandas biedriem.
Spilgtākais piedzīvojums hokejā Čukstem tomēr paliks Latvijas izlases izcīnītās bronzas medaļas. Aizsargs atceras, ka komandā panākums raisīja tikpat pacilātas sajūtas kā līdzjutējiem. Komanda bija tik vienota, ka hokejistu vidū izpalika spriešana par to, kurš spēlēs un cik daudz būs uz ledus, vai kurš vispār nespēlēs. Cīņasspars komandai bijis tāds, ka latvieši būtu gatavi uzveikt jebkuru pretinieku, kas stātos pretim.
"Bija prieks, kā mēs varējām ietekmēt valsti un līdzjutējus. Sagādāt baudu par hokeju ne tikai paši sev, bet arī visiem pārējiem," atzina Čukste. "Par to [bronzas] čempionātu es droši vien runāšu visu atlikušo mūžu. Kāpēc es par to runāju? Īstenībā daudz kas atkarīgs no visiem pārējiem cilvēkiem, no komandas, no spēlētājiem."
Čukste šaubās, vai viņam turpmāk dzīvē pietrūks hokeja spēlēšanas.
Viņš paļaujas, ka spētu hokejā atgriezties un turpināt spēlēt, ja apniks jaunā dzīve. Jaunu hokeja skaistuma šķautni Kārlis jau ir atradis trenera darbā Ziemeļamerikā, kur dzīvo ar ģimeni, kas sagaidījusi meitiņas nākšanu pasaulē.
"Viss dzīvē notiek, kā tam ir jānotiek. Tā es dzīvoju savu dzīvi un domāju, ka viss būs kārtībā," cerīgi nākotnē raudzījās Čukste. "Nekad nebiju domājis, ka 27 gados kļūšu par treneri. Es nezinu, kas būs nākamais, bet savu dzīvi es mēģinu dzīvot pozitīvi. Katru dienu varu braukt mājās un redzēt savu ģimeni. Par savu lēmumu domāju, ka nožēlas nebūs."
Vasarā Čukste darbojās trenera amatā un pārliecinājās, ka viņam patīk kādam iemācīt hokeja lietas. Kārli arī priecē, ka viņš ar trenera darbu turpina ģimenes tradīcijas.
Lēmums par hokejista gaitu beigšanu sāka briest tādēļ, ka Kārlis attiecīgi jutās. Viņš vēl runāja ar sievu, vecākiem, valstsvienības galveno treneri Hariju Vītoliņu un menedžeriem. Parunāja arī ar draugiem, un neviens hokejistu nevilka kādā noteiktā virzienā, bet Kārlis sajutis milzu atbalstu, lai kādu lēmumu viņš pieņemtu.
Čukste atzina, ka brīdī, kad hokejs kļūst par darbu, situācija mainās un iesaistās daudz faktoru. Daži no tiem viņam radīja pārāk daudz stresa un neziņas, kas mazina prieku par hokeja spēlēšanu. Paralēli cīņai par līgumu uz nākamo gadu situāciju ietekmēja arī ģimenes pieaugums, kas došanos hokejista gaitās vēl vairāk sarežģītu.
Karjerā Čukstem īpaši patika spēlēt Somijas klubā Lahti "Pelicans", kur viņš hokeju izbaudīja un sajuta karjerā atspērienu, lai arī tituli tur izpalika.
2022./2023. gada sezonā sezonā Čukste kļuva par Čehijas čempionu Tršinecas "Ocelārži" sastāvā, un viņš atzina, ka tieši tur iemācījās, kā uzvarēt, jo komandā katrs zināja savu darbu, kas jāizdara panākuma gūšanai. Pēc Čehijas sekoja sezona Zviedrijas otrās spēcīgākās līgas komandā Jēvles "Brynas", kas latvieti paturēt sastāvā nevēlējās, jo līdz ar lielāku rocību varēja pretendēt uz aizsargiem ar spēcīgākiem ierakstiem dzīves gājumā.
Daudz ko profesionālajā hokejā rezultāta sasniegšanā nosaka nauda, un ir spēlētāji, kam maksā tādu algu, kas prātam nav aptverama, atzina Čukste. Viņš gan uzsvēra, ka no šādiem spēlētājiem tad arī prasa sniegumu, kas nodrošina uzvaras.
Nacionālajā hokeja līgā (NHL) Čuksti 2015. gada draftā ar 130. numuru izvēlējās Sanhosē "Sharks".
Jautāts, kādēļ neizdevās pietuvoties spēlēšanai pasaulē spēcīgākajā līgā, Čukste atzina, ka ir gan jāieskatās spogulī, gan nepaveicās ar tirgu un iespējām, kādas tika dotas.
Aizsargu bez iemestiem vārtiem un piespēlēm hokejistu tirgū ir ļoti daudz, un patukša statistika pazemina tirgus vērtību. Tomēr spēlēšanu aizsarga pozīcijā Čukste izbaudīja, jo juta, cik lielu gandarījumu un komandas biedru atzinību sniedz labi nospēlētas epizodes.
