2024. gada pasaules čempionātā Rubīnam nebija iespējas pārstāvēt Latviju, tādēļ viņa prieks, atgriežoties valstsvienības rindās pēc ilgāka pārtraukuma, proti, bronzas medaļas izcīnīšanas, ir neviltots.
Rubīns atklāj, ka skatījies Parīzes olimpiskās spēles, atbalstījis Latvijas atlētus un sapratis, ka arī viņam ir jātiek uz olimpiskajām spēlēm – tas ir sapnis, ko vajag piepildīt, un tad viņš hokejā būtu izbaudījis gandrīz visu. Bet pats galvenais – pārstāvēt savu valsti, kuru viņš mīl – tas dod neatsveramas emocijas.
Kristiāns atceras, ka pēc bronzas medaļas izcīnīšanas 2023. gadā eiforija bijusi milzīga, bet tā ir īsa – piecas sekundes. Bet pēc tam gribas piedzīvot šīs svarīgās uzvaras vēl un vēl.
Rubīns ir pozitīvs, un šo savu īpašību saista ar pārdomām, kas radušās pēc pāragrās Latvijas hokeja vārtsarga Matīsa Kivlenieka aiziešanas mūžībā. Nav jēga tērēt enerģiju sīkiem strīdiem, ja nezini, kas var notikt rīt – dzīve ir īsa.
Lai gan hokejistam ir 26 gadi, viņš jau domā par nākotni. Turklāt šī nākotne ir saistīta ar savas pieredzes nodošanu jaunajai paaudzei. Pieredze, ko viņš guvis ASV, Kanādā un Eiropā ir liela, un kas zina, varbūt lieti noderēs, lai palīdzētu izveidot jaunus NHL spēlētājus vai olimpiskos čempionus.
Jau tagad Rubīns ir sportists, kuram nāk klāt bērni, lai prasītu autogrāfu un kopā nobildētos. Atceroties savu bērnību, Kristiāns stāsta, – viņš jau kopš bērna kājas cerējis, ka tieši viņš būs tas, kuram nāks prasīt bildes.
Latvijas hokeja valstsvienība 29. augustā sāks cīņu par olimpisko ceļazīmi. Olimpiskās kvalifikācijas turnīrs norisināsies Rīgā, un pretiniekos būs Slovēnijas, Ukrainas un Francijas valstsvienības.
