Kolumbusas “Blue Jackets” sastāvā šobrīd ir divi latvieši Elvis Merzļikins un Matīss Kivlenieks. Vēsturisks brīdis Latvijas hokejam, jo iepriekš nekad vienā NHL komandā nav atradušies divi latviešu vārtsargi. Viņu ekipējuma vēlmes lūko nodrošināt Tims Līrojs, kurš jau 20. sezonu ir “Blue Jackets” ekipējuma menedžeris. Tims deviņdesmito gadu sākumā palīdzēja spert pirmos soļus Ziemeļamerikas hokejā leģendārajiem Latvijas hokejistiem – Sandim Ozoliņam un Artūram Irbem. Turklāt kopā ar abiem latviešiem 1992. gadā izcīnīja Tērnera kausu, ko pasniedza tālaika NHL fārmklubu līgas IHL čempioniem.
“Viņam patiesi bija profesionāla pieeja. Vienmēr draudzīgs un pieklājīgs," Irbi atceras Līrojs. "Atminos, ka pirmajā nedēļā viņam ieplīsa kājsargs. Artūrs ienāca pie manis inventāra istabā un jautāja: “Vai tev ir adata un diegs?” Atbildēju, ka ir, lai tikai atstāj kājsargus un pēc brīža pieķeršos klāt. Viņš uzreiz noteica: “Nē, nē. Iedod man adatu ar diegu un es pats salabošu.” Tas mani patiesi izbrīnīja. Artūram pašam patika labot savu inventāru. Manu izbrīnu viņš vienmēr pavadīja ar: “Nesatraucies, Tim.””
Tikmēr pretstats bija Sandis, kuram pielāgošanās jaunajai videi prasīja nedaudz vairāk laika nekā Artūram.
“Sākumā, kad Sandis ieradās pie mums, viņam bija problēmas komunicēt," pastāstīja Līrojs. "Artūrs viņam daudz palīdzēja. Ja Sandim ko vajadzēja, tad pie manis viņš nāca kopā ar Artūru. Tāpēc, ka Artūra saziņas spējas bija krietni augstākas jau no pirmā brīža. Jāatceras, ka Sandis bija krietni jaunāks un tāpēc vairāk paļāvās uz Artūru. Tomēr līdz brīdim, kad apguva valodu un jutās gana komfortabli komunicēt.”
Ir pagājuši gandrīz 30 gadi, kopš Tima horizontā bija rūpes par Ozoliņa, Irbes un vēlāk arī par Viktora Ignatjeva ekipējumu. Laika gaitā mainījušies ekipējuma regulējumi un noteikumi, kas jo īpaši skar vārtsargus. Tostarp arī dažādu paaudžu iezīmes.
“Artūrs neizmantoja iespēju mainīt ekipējumu. Savukārt Elvis ir no tiem, kuram patīk," Latvijas vārtsargu atšķirīgos ieradumus pamanījis Līrojs. "Sezona vēl nav beigusies, bet viņš jau izmanto otru kājsargu pāri un jaunu ķērājcimdu. Artūrs sezonas laikā nekad nevēlētos mainīt ekipējumu. Tā ir būtiska atšķirība starp abiem vārtsargiem.
Elvim patīk viss jaunais un košais. Tikmēr Artūrs labāk jutās jau ievalkātā ekipējumā.
Tā varētu būt šī laikmeta iezīme. Biežāk nekā agrāk vārtsargi izvēlas jaunu ekipējumu.”
Savukārt Džefs Rimers jau 15. sezonu “FOX Sports” komentē “Blue Jackets” spēles. Rimers uzsver, ka patiesi priecājas Kolumbusā redzēt divus latviešu vārtsargus, bet pirms 18 gadiem viņš bija aculiecinieks Sanda Ozoliņa performancei Floridā, tobrīd komentējot “Panthers” spēles.
“Sandis bija izcila personība. Patiesību sakot, biju gana tuvs ar Sandi," pastāstīja Rimers. "Unikāls savā raksturā. Jautrs cilvēks, kura lokā daudzi vēlējās atrasties. Tomēr pāri visam – spēcīgs hokejists. Ar baudu vēroju viņa darbības laukumā. Izcils aizsargs. Ja Sandis būtu jaunāks, tad viņš lieliski iederētos mūsdienu NHL.
Šobrīd hokejs kļuvis vēl dinamiskāks un aizsargi pieslēdzas uzbrukumam vēl vairāk. Sandis justos kā zivs ūdenī.”
“Panthers” laiku Ozoliņš atminas ar dalītām jūtām. Tas lielākoties saistīts ar 2003. gada NHL Zvaigžņu spēli Floridā, kurā Sandi iebalsoja kā “Panthers” spēlētāju, bet tieši tobrīd viņu aizmainīja uz Anaheimas “Mighty Ducks”. Izrādot cieņu Floridas līdzjutējiem, Ozoliņš atteicās piedalīties meistarības konkursos, bet tomēr līgas vadība piespieda viņu piedalīties Zvaigžņu spēlē.
“Patiesi saprotu viņa emocijas. Tu nekad nevēlies, lai tevi pēkšņi aizmaina," atzina Rimers. "Diemžēl ar Sandi tas notika brīdī, kad viņš izbaudīja savu laiku Floridā un bija būtiska komandas sastāvdaļa.”
Ozoliņa pāreja sezonas vidusdaļā no Floridas uz Anaheimu izvērtās gana veiksmīgi, jo ar jauno komandu izdevās iekļūt Stenlija kausa finālā. Anaheimā viņu sagaidīja šī brīža Kolumbusas treneris Pols Maklīns.
“Atminos Sandi kā vienu no sava laika elites spēlētājiem," atceras Maklīns. "Man bija iespēja pāris sezonas viņu trenēt Anaheimā. Jau pirmajā sezonā mums izdevās iekļūt Stenlija kausa finālā, kurā tikāmies ar Ņūdžersijas “Devils”. Finālsērijā viņš bija pārliecinoši labākais aizsargs mūsu komandā un, manuprāt, trešais labākais aiz “Devils” aizsargiem Skota Stīvensa un Skota Nīdermaijera. Goda vīrs un lielisks komandas biedrs.”
Diemžēl Ozoliņam otrreiz celt kausu virs galvas neizdevās – finālā septiņās spēlēs “varenās pīles” piekāpās Ņūdžersijas “Devils”. Tomēr tas nemazina Sanda devumu Anaheimā.
“Anaheimā viņš [Ozoliņš] nonāca savā pilnbriedā," uzsvēra Maklīns. "Kolorādo viņš attīstīja prasmes, kuras tobrīd bija jaunums līgā – spēja sniegt būtisku pienesumu arī uzbrukumā, ne tikai aizsardzībā. Anaheimā viņš bija viens no atslēgas spēlētājiem vairākumā un svarīgs iemesls, kāpēc tolaik “Mighty Ducks” izcēlās ar labiem rezultātiem.”
Latviešus atceras un neaizmirst. Tagad laiks latviešu jaunās paaudzes hokejistiem radīt savus stāstus un ierakstus NHL vēsturē.
