Jau pirmajā sezonā abi spēja kāpt uz pjedestāla un vēlāk stabili kvalificējās Turīnas olimpiskajām spēlēm. Turīnā brāļiem 7. vieta. Pēc tam karjera strauji gāja uz augšu, un Vankūveras spēlēs Šiciem sudrabs!
Diemžēl skaistais stāsts bija jāiepauzē – 2011. gada maijā Juris Šics cieta autoavārijā, pēc kuras ķermenī joprojām esot ap divsimt “dzelzs” detaļu…
Smagā autoavārijā cietis Vankūveras olimpisko spēļu medaļnieks kamaniņu sportā Juris Šics, toreiz apstiprināja sportista tēva brālis, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta direktora vietnieks katastrofu medicīnas jautājumos Mārtiņš Šics. Avārija notikusi uz Inčukalna–Sēnītes šosejas nelabvēlīgos laika apstākļos, kad Šicam, atgriežoties mājās pēc treniņa, no sānu ceļa pēkšņi priekšā izgriezusies cita automašīna. Izvairoties no sadursmes, sportistam nācies nobraukt no ceļa.
"Viņam konstatēts atslēgas kaula lūzums un smaga mazā iegurņa trauma ar kaulu lūzumiem," pastāstīja M. Šics, piebilstot, ka kamaniņu braucējs samaņu nav zaudējis. Pēc sadursmes otra mašīna atstājusi negadījuma vietu. "Viņa rokas un kājas ir veselas, nav cietušas, tomēr iegurņa traumas dēļ jau veiktas vairākas operācijas Gaiļezera slimnīcā," stāstīja M. Šics. "Patlaban tiek plānota viņa pārvešana no Reanimācijas uz Traumatoloģijas nodaļu."
Juris atceras: “Pavasaris, pirmā treniņnometne, pirmie lieti, ceļi putekļaini… Apdzenot smago mašīnu, manējā saslīdēja, grāvis, koks… Pusnemaņā piezvanīju brālim, gribēju nomierināt, vēl pajokot – maza avārija. Ausīs Andra bļāvieni: kur, kāpēc? Vēl piezvanīju sievai un tad iekritu kā miglā.
Protams, nezinu, kā izskatījās avārijas vieta. Vēlāk slimnīcā, kad atlabstot ārstiem nemitīgi prašņāju, ko drīkstu darīt, man arvien atbildēja, ka drīkstot visu, bet vai es varēšot… Vai vispār staigāšot, kur nu vēl sportot. Ieminējos brālim – varbūt jāmeklē cits pārinieks, līdz olimpiskajām spēlēm bija palikuši divi gadi.”
Andris toreiz atteica – nē, bez tevis es tām vispār negatavojos. “Brālis katru dienu bija darbnīcās, kopā ar treneri sāka veidot pilnīgi jaunas, unikālas, man piemērotas kamanas, katru dienu sūtīja uz slimnīcu bildes,” atklāj Juris.
“Un man radās nežēlīga vēlme būt atpakaļ. Vēlāk ārsti lūdza atļauju izmantot mani paraugam disertācijām, jo četru mēnešu laikā es atgriezos kamanās,” tā teic Juris.
Atgriešanās bija pārsteidzoši veiksmīga – brāļi paspēja kvalificēties Soču spēlēm un tajās izcīnīja divas bronzas medaļas – gan divniekos, gan stafetē.
Nākamās olimpiskās spēles Dienvidkorejā neizdevās visai Latvijas kamaniņu izlasei. Brāļi Šici ieņēma sesto vietu, kas bija solis atpakaļ.
Nākamie četri gadi bija pārmaiņu laiks. Izlasē mainījās treneri, arī Šici ilggadējo treneri Jāni Liepu nomainīja pret Danielu Fogeli, kurš nāk no kalnu slēpošanas.
Andris stāsta: “Kad pēc Phjončhanas olimpiskajām spēlēm mūsu treneris kopš pirmsākumiem Jānis Liepa jutās noguris no profesionālās sporta dzīves, mūžīgajām treniņnometnēm un vēlējās turpmāk vairāk laika veltīt ģimenei, mēs, varbūt ļaujoties pat zināmai avantūrai, uzrunājām no kalnu slēpotājiem nākušo treneri Danielu Fogeli.
Jutām, ka varbūt esam nedaudz iesēdējušies, ne pa labi, ne pa kreisi, jutām – vajag jaunas vēsmas, jaunus pavērsienus. Pirmais, ko vēlējāmies izmēģināt no kalnu slēpotāju arsenāla, bija dažādas smēres sliecēm, un mūsu jaunajam trenerim šajā laukā bija visi kontakti un iespējas. Īpaši vasaras treniņos vairāk tikām strādājuši arī pie ātruma.”
Pārmaiņas bijušas auglīgas – šajā olimpiskajā sezonā brāļi uzvarējuši trīs posmos, astoņas reizes kāpuši uz pjedestāla un Pasaules kausa kopvērtējuma vicečempioni Ķīnā ieradušies ar lielu pārliecību un mieru!
Jaņcjias trasē treniņbraucienos Šici spējuši iekļūt trijniekā. Intriga šoreiz tāda – vai brāļi Šici atkal atgriezīsies uz olimpiskā pjedestāla?
