Paraugs ģimenē iedvesmo bez uzspiešanas
Bijušajam motosportistam Laurim Freibergam visa dzīve ir pagājusi motokrosā, un tagad trasē viņa paraugam seko dēls Uldis. Lauris atceras, ka dēls uzauga garāžā un blakus sacensību trasei, jo guļot lielākā troksnī, jo saldāks miegs. No ļoti agras bērnības sacensību trasē, jau ratiņos. Mīļākās rotaļlietas Uldim bija lielā remonta atslēgu kaste, bet vēl piecu gadu vecumā nekas neliecināja, ka viņš dosies tēva pēdās. Neviens ģimenē nespieda Uldi braukt, un drīz vien viņam iedegās acis. Uldis 12 gadu vecumā jau kļuva par Latvijas čempionu 65 kubikcentimetru klasē.
Pamazām tehnikas klases tika mainītas uz augšu, un tagad Uldis jau brauc prestižajā MX1 klasē.
Laurim Freibergam karjerā traumu bija gana daudz, bet viņš atzīst, ka lielu daļu no tām piedzīvoja nezināšanas dēļ. Pietrūka informācijas, kā kritienā lielā ātrumā rīkoties, ja gaisā jau ir sajūta, ka būs slikti.
"Ir veidi, kā moci var savaldīt, ķermeni stingrāk savaldīt. Kā rīkoties - vai uzdot gāzi, vai tieši piespiest bremzi. Ķermeņa svaram ir ļoti liela nozīme motocikla savaldīšanā," paskaidroja Lauris Freibergs. "Tas ir viens no punktiem, ko man vajadzēja zināt ātrāk. Tik daudz lieli smagi kritieni ir piedzīvoti, bet pēc tam pat īsti pat nezināju kāpēc. Tā nedrīkst būt - vienmēr pēc kritiena ir jāizanalizē un jāsaprot, lai tas neatkārtotos."
Motokrosā reizēm neiztikt bez lielāka riska, bet maksimāli jācenšas turēties robežās, kurās droši spēj motociklu savaldīt,
uzsvēra Lauris Freibergs. Lielajām komandām ir savi medicīnas speciālisti sacensībās, kas zina, kā katrā situācijā reaģēt, tomēr svarīgākais vienmēr ir saprast, cik slikta ir katra situācija iespējamas traumas gadījumā. Lauris Freibergs atceras, ka savulaik sacensībās Itālijā pēc kritiena salīdzinoši lēnā līkumā piecēlās un mēģināja iedarbināt motociklu, taču sarautas ceļgala saites dēļ kāja saļima.
Turpretim mazajās komandās, kur viss balstās uz pašu entuziasmu, braucējam lēmumi bieži vien ir jāpieņem pašam. Ja pietrūkst pašiem zināšanu, jāmeklē speciālista padoms, un ir svarīgi reizēm prast apstāties, lai nepadarītu atveseļošanās procesu ilgāku, uzsvēra Lauris Freibergs.
Situācijas gan ir dažādas - viņš 2004. gadā pēc kritienā sarautas ceļgala saites nolēma sezonu turpināt, un pēc mediķu konsultācijām Beļģijā atlikušās sacīkstes brauca ar plāksteriem sastiprinātu ceļgalu. Sezona izvērtās vislabākā, jo MX1 klasē Lauris praktiski visu sezonu spēja nobraukt TOP10.
Svarīgi ir zināt, kurā brīdī, kādu lēmumu pieņemt, un komandai jāspēj dot kompetentus pareizos padomus, bet tajā pašā laikā likmes sacīkstēs ir lielas,
atzina Lauris Freibergs. Braucēja drošība un veselība ir svarīga, tomēr arī ārsts nereti uzreiz nevar pateikt, cik nopietns varētu būt savainojums. Katrs sporta veids ir grūts, bet motokross var būt īpaši traumatisks. Lauris ir pārcietis 11 operācijas, bet arvien var skriet un darīt, lai palīdzētu ar zināšanām jaunajiem motosportistiem.
Lēmumos svarīga karjeras perspektīva
Viens no Latvijas motokrosā spilgtākajiem jaunajiem talantiem Jānis Reišulis pēc traumas pavasarī veica ceļgala krustenisko saišu operāciju, un 16 gadus vecais sportists šosezon sacensībās neatgriezīsies.
Brāļu Jāņa un Kārļa Reišuļu mamma Līga Liepiņa ir ārste neiroloģe, un viņa sarunā ar Latvijas Televīziju uzsvēra, ka veselība ir visaugstākā prioritāte, jo pastāv dzīve arī ārpus sporta. Mamma pēc Jāņa gūtās traumas diezgan ātri saprata, ka ar tik nestabilu ceļgalu ilgi braukt 16 gadus vecs sportists nevarēs. Tādēļ sekoja lēmums par labu operācijai, tomēr Liepiņa neizslēdz iespēju, ka lēmums varētu būt cits, ja tāda situācija izveidotos braucējam 27 gadu vecumā ar drīzām karjeras beigām perspektīvā.
Saruna ar Līgu Liepiņu
Liepiņa motokrosu uzskata par statistiski noteikti traumatiskāku sporta veidu, kur ir daudz lūzumu un sarautu saišu, bet mazāk ir fatālu traumu. Uzskatus par dēlu veselību mamma nemainītu komandu viedokļa dēļ, bet viņa ir gandarīta, ka Reišuļu pārstāvētajā "Yamaha" komandā vecāku viedoklī ieklausās. Viņa ir sajutusi, ka Jānis komandai ir svarīgs ilgtermiņā, un šoreiz domas ar vecākiem sakrita bez kādām diskusijām ar komandas vadību. Arī komandas spiedienu ģimene nekad nav jutusi.
Par Latvijas medicīnas speciālistiem motokrosa trasēs Liepiņa ir visaugstākajās domās, turklāt sacensībās palīdzību cietušajiem var sniegt ļoti ātri, un tādēļ ļoti svarīgs ir arī trases tiesnešu veiksmīgs darbs.
Stingrs medicīniskais reglaments ierobežo sportistu pašdarbību
Starptautiskās Motosporta federācijas (FIM) akreditētais ārsts Roberts Fūrmanis paskaidroja, ka FIM ir stingra sistēma, kā izvērtēt iepriekš savainotus sportistus, lai dotu viņiem atļauju startēt. Mūsdienu pasaulē noslēpt kādas lietas ir sarežģīti, mediķiem reaģējot arī uz ierakstiem sociālajos medijos, lai ievietotu sportistu savainoto sarakstā.
Pasaules čempionāta medicīnas reglamentā ir dažādi kritēriji, kas nosaka ārstu rīcību pēc savainojumu smaguma un medicīniskas loģikas. Dalībniekus arī nešķiro pēc piederības lielākai vai mazākai komandai. Ja sportists trasē ir kritis un ignorē mediķu lūgumus, viņu uzaicina uz pārbaudēm. Ja sportists neierodas uz pārbaudi, viņu nelaiž trasē, un sacensību galvenajam ārstam ir lielas pilnvaras, pat lemjot par pasaules čempionu dalību.
Lai cik dulli varētu šķist motokrosisti, viņi paši saprot, ka pārāk agra atgriešanās sacensību apritē var izraisīt tālejošas karjeras sekas,
atzina Fūrmanis.
Pasaules čempionāta posmus katrā valstī rīko vietējais organizators, kas atbild par medicīniskās palīdzības nodrošināšanu atbilstoši reglamentam. Noteiktos standartus Latvijā pēc pašu lēmuma organizatori būtiski pārsniedz, piesaistot lielākus medicīniskos resursus. Katrā posmā ir vietējo rīkotāju izraudzīts galvenais ārsts un iesaistās FIM medicīnas delegāts, kas uzrauga atbilstību noteikumiem. Ir definētas arī prasības medicīniskajam personāla skaitam, kvalifikācijai un aprīkojumam, pastāstīja Fūrmanis.
Katrs sportists trasē uzņemas zināmu risku, bet čempionāta organizatoriem braucēju veselība ir svarīgs aspekts, un tādēļ tiek ieviestas izmaiņas arī trašu konfigurācijā.
Ja braucējs gūst traumu, tā ir jāizvērtē pirms jebkādu medicīnisku darbību veikšanas. Fūrmanis sagaida, ka FIM medicīnas komisija izvērtēs Paula Jonasa situāciju, lai konstatētu, kas varētu būt nogājis greizi. Jonass jūnija sākumā pasaules čempionāta posmā lauza labās rokas augšdelma kaulu un izmežģīja plecu. Jonasa komandā uzskata, ka sacensību vietā veiktas neatbilstošas medicīniskās manipulācijas būtiski pasliktināja sportista veselības stāvokli.
Pasaules čempionāta posmos pasaulē jautājums var būt pašu ārstniecības personu attieksmi pret darbu, bet Latvijā motokrosa medicīniskā komanda ir viena no ātrākajām un prasmīgākajām pasaulē, strādājot ar sirdi un dvēseli, uzsvēra Fūrmanis. Viņš piebilda, ka medicīnas joma nav tā, kur rīkotājiem motokrosā būtu saprātīgi mēģināt ko ietaupīt.
Fūrmaņa divi bērni spēle tenisu, un viņš ir pārliecinājies, ka ir gan dažādi treneri, gan sporta organizācijas. Pareizs treniņu process un trenera zināšanas ir svarīgas, lai bērns sevi nekropļotu, un izvēlētajam sporta veidam ir jābūt līdzsvarā ar vispārējo fizisko sagatavotību. Treneriem tāpat jāprot ierādīt atbilstoša vieta vecākiem, un Fūrmanis to attiecina arī uz sevi. Viņš uzsver, ka jauno sportistu treniņos ir svarīgi sabalansēt augstus mērķus un prieka gūšanu.
