Kopš 2020. gada vasaras Lejnieks ir LOK ģenerālsekretārs. Trīsarpus aizvadītie gadi ir bijis lielu satricinājumu un varas pārdales laiks Latvijas sportā. Kad apsūdzību dēļ no amata atkāpās LOK prezidents Žoržs Tikmers, pirms trim gadiem virzītais ģenerālsekretārs Lejnieks izturēja LOK ģenerālās asamblejas uzticības balsojumu un amatu saglabāja. Lejnieks ir tenisista Ernesta Gulbja vienaudzis, līdz 23 gadu vecumam bija tenisa profesionālis un pārstāvēja Latviju arī Deivisa kausā.
Dāvids Ernštreits: Prieks tevi redzēt! Man ir jautājums. Iedomājamies – 2024. gada 7. jūlijs, Latvijai ir ceļazīme uz olimpiskajām spēlēm basketbolā. Pēc nepilnām trim nedēļām sākas spēles Parīzē. Ko tas nozīmē Olimpiskajai komitejai? Vienas problēmas droši vien...
Kārlis Lejnieks: Nē, ir tikai izaicinājumi, problēmu mums nav. Mēs arī ļoti ceram uz šādu panākumu. Būsim gatavi, ka mūsu Latvijas olimpiskajai komandai pievienojas arī basketbolisti. Brauksim iekarot Parīzi.
Viņi taču ir māņticīgi. Viņi neļaus uzvalkus šūdināt vēl pirms turnīra...
Tas lai paliek mūsu savstarpējā komunikācijā – kas, ko, kā šūs. Es domāju, ka jebkurā gadījumā ir jāgatavojas kvalifikācijas turnīram, lai parādītu savu labāko spēli. Protams, jāstrādā, lai tur [Parīzē] atrastos. Jānopelna vieta olimpiādē.
Pirms nedēļas notika Starptautiskās Olimpiskās komitejas iepazīstināšana ar Stokholmas pieteikumu, tajā skaitā Stokholma iepazīstināja Starptautisko Olimpisko komiteju ar Siguldas kandidatūru, kuru pārstāvēji tu...
Tika prezentēts potenciālais sporta veidu salikums pa pilsētām. Es nepārstāvēju Siguldu, es pārstāvēju Latvijas Olimpisko komiteju, kas ir daļa no šī procesa. Zviedrijas pārstāvji prezentēja savu redzējumu par olimpiskajām un paraolimpiskajām spēlēm. Mēs tur bijām kā viens no partneriem. Mēs noprezentējām stundas laikā. Bija dažādi jautājumi. Tagad jau sākas detalizētāks darbs par to, kā tas varētu izskatīties.
Ilgtermiņā Latvijas Olimpiskā komiteja varētu būt tas centrs, kur ir arī Izglītības ministrija, sporta bāzes, pašvaldības? Vai jūs būtu tas kodols šim procesam ideālā, normālā kārtā, lai tas būtu pragmatisks darbs soli pa solim?
Situācija varētu veidoties tā, ja vispār spēles tiek piešķirtas, tas ir pirmais jautājums…
Man izklausās, ka Latvijai nevajag pārvērtēt savu lomu dažādos puzles gabaliņos. Mēs esam apakšnieki...
Jā. Mēs esam, ja ne gluži apakšnieki, bet tāds kā mazākuma partneris. Mēs esam uzrunāti, par ko mēs pateicamies, jo šobrīd mēs esam vienīgie partneri šādā izteiksmē. Mēs arī varam būt diezgan unikāli, ja tas, protams, vispār notiks, ka divas valstis tiek iesaistītas. Pamata būtība ir neko nebūvēt klāt, bet izmantot esošās būves pēc ilgtspējas politikas. Tas attiecas arī uz Latviju – nebūvēt neko jaunu.
Nebūvēt jaunu, bet pārbūvēt. 58 miljoni eiro, vācieši tagad kaut ko gatavo, es saprotu, ka projektētāji. Kur mēs šobrīd esam? Kādas varētu būt izmaksas – minimālais projekts Siguldas trasei, maksimālais projekts? Ar ko tautu biedēt vai nebiedēt?
Es domāju, ka tautu biedēt šobrīd vēl ir pāragri. Protams, es nevaru nokomunicēt, kā tieši tie 58 miljoni radās. Es domāju, arī tur pajautājot, būs pamatojums. Mēs esam savstarpējās sarunās ar Nacionālo sporta centru vienojušies par to, ka gaidām minimālo aprēķinu, kas būtu vajadzīgs. Protams, mums ir dažādas lietas jāprecizē.
Kas to veic?
Nacionālais sporta centrs, jo trase ir viņu. Olimpiskā komiteja nevar piezvanīt vācu projektētājiem.
Tātad caur viņiem gaidām no vāciešiem?
Jā. Mēs attiecīgi vispirms noskaidrosim potenciālās investīcijas. Tā būtu viena puse – izmaksas, kas ir pie tā, ka trase pieder valstij, tā būtu valsts pusē.
Papildu izdevumi infrastruktūrai, par ko daudzi kliedz: "Ceļi! Kā piebrauks? Tik daudz būs jābūvē!"
Nē, tādi nosacījumi par to, lai tur notiktu sacensības, tāda uzstādījuma nav. Uzstādījums ir tāds, lai trase būtu pieejama, tā būtu atbilstošā kvalitātē un tur varētu novadīt sacensības ar visu sportistiem nepieciešamo un visiem iesaistītajiem. Taču tas nenozīmē, ka ir jābūt "Rail Baltica–2" vai obligāti vēl četras ceļa joslas klāt. Man liekas, tas ir uzpūsts priekšstats par to, kam ir obligāti jābūt.
Man pašam sev uzdodot jautājumu, vai esmu par vai pret, viens no lielajiem jautājumiem bija – vai šiem trim sporta veidiem renē, par kuriem mēs runājam, globāli vispār ir nākotne? Vai tie ir uz palikšanu olimpiskajā kustībā? Dainis Dukurs jau tādu repliku izmeta, ka tas viss pa skuju taku lēnām iet. Vai tas nav tas lielais katalizators, indikācija, vai mums to vajag vai nevajag? Ja tas pēc 10 gadiem beidzas un āmen, tad mēs esam tur ieguldījuši baigo naudu un viss...
Vispirms noskaidrosim, cik mēs ieguldīsim un vai tā būs baigā nauda. Otra lieta – šobrīd es varu tikai subjektīvi savu viedokli izteikt par sporta veidiem, kas potenciāli varētu būt mirstoši olimpiskajā kustībā, bet es nevienu pazīmi neesmu dzirdējis, ka, pieņemsim, ja mēs salīdzinām ar svarcelšanu vai moderno pieccīņu, vai ar to pašu boksu…
Jā, gaisā virmo...
Jā, ir katram savi iemesli. Šobrīd es neesmu neko tādu dzirdējis. Vai šie sporta veidi starptautiski pasaules līmenī varētu darīt kaut ko vairāk vai labāk – tas atkal ir subjektīvs viedoklis. Jebkurā gadījumā mums ir Siguldas trase.
Vienalga, kas tajā notiks, kaut kas tur ir jādara...
Protams, tā ir izšķiršanās. Man liekas, saprotot jau ento reizi pieminētās izmaksas, mēs varam saprast, kas mums ir aktuāls, jo ilgtermiņā mums tāpat par to trasi būs jābūt skaidrībai.
Pirms gadiem četriem likās, ka neviens vairs pasaulē negrib rīkot ziemas spēles, ja nu vienīgi Ķīna un Krievija – valstis, kas naudu neskaita. Tagad ir reāli kandidāti...
2030. un 2034. gadā ir ļoti nopietna konkurence, arī neformāli, kas ir izskanējis starptautiskajos medijos. Soltleiksitija ļoti gribētu 2034. gadu. Viņi negrib uzņemt Losandželosu 2028. gadā un uzreiz 2030. gadā Soltleiksitiju. Es lasīju gan par Šveici, gan par Franciju – viņi izmanto esošās bāzes. Protams, tur ir tas stāsts, ka vasaras olimpiskajās spēlēs visi vienā ciematā, kur ir tā kopības sajūta. No tā nedaudz atkāpjas.
Ir jāatklāj jauni veidi, kā dzīvot. Starptautiskā Olimpiskā komiteja lēnām un smagnēji, jo kovids pamaisīja, bija arī daudzi objektīvi iemesli šajā situācijā, daudzi arī subjektīvi, bet meklē izejas ceļu, kā ziemas spēles tomēr turpināt kā tradīciju. Pagaidām ir diezgan dzīvas vēl olimpiskās spēles, lai arī ko mēs par to brīžiem domātu.
