Olimpiskās spēles 1964.gadā pirmo reizi notika Āzijā - sportistus uzņēma Japānas galvaspilsēta Tokija. Jau 1940.gadā Tokijai bija paredzēts rīkot olimpiskās spēles, bet tās nenotika Pirmā pasaules kara dēļ.
Startēja arī 15 Latvijas sportisti, tiesa, ne zem sava karoga, un mājās atveda medaļu rekordražu - 10 godalgas. Tokijā 18. olimpiskajās spēlēs tika pārspēts gan dalībvalstu, gan disciplīnu rekords - 93 valstu sportisti sacentās par 161 medaļu komplektu. Pirmoreiz olimpisko spēļu programmā iekļāva volejbolu un džudo, pirmoreiz arī olimpiskās spēles raidīja televīzijā visā pasaulē.
Par olimpiskajiem čempioniem volejbolā kļuva Ivans Bugajenkovs un Staņislavs Lugailo. Sievietēm Astra Biltauere-Rubene saņēma sudraba medaļu. Basketbolā dominēja amerikāņi, bet 2.vietu ieguva PSRS izlase, kurā kopā ar Jāni Krūmiņu un Valdi Muižnieku spēlēja arī Juris Kalniņš.
Startēja arī Eiropas čempions 25 gadus vecais šķēpmetējs Jānis Lūsis, olimpiskajā debijā izcīnot 3.vietu. Sešdesmito gadu sākuma PSRS labākais sprinteris Imants Bodnieks riteņbraukšanas tandēmā kļuva par olimpisko vicečempionu.
Bronzu džudo nopelnīja gan Ārons Bogoļubovs, gan 21 gadu vecais Sidnejas policists Teodors Boronovskis, kurš kopā ar vēl četriem latviešiem startēja Austrālijas komandā.
Pirmoreiz PSRS delegācijā bija iekļauti Latvijas treneri - Aleksandrs Gomeļskis un Valentīns Mazzālītis.
