Visi šie olimpiskie medaļnieki tagad ir vīri pašos spēka gados. Fadejevs, turot rokās savu olimpisko medaļu, ir pat izbrīnīts – dēlam jau 20 gadu, un arī tieši tikpat gadu jau olimpiskajai godalgai.
Bet tad, pirms 20 gadiem, Vihrovs bija nule kā apprecējies students, perspektīvs jaunais vingrotājs, Fadejevs jau bija līderis kopš Atlantas olimpiskajām spēlēm, bet Zeļonijs bija augstas raudzes sportists Eiropas līmenī.
“Ļoti mērķtiecīgs, pilnīgi noteikti egocentrisks, ar ambīcijām, un ambīcijām masīvām – tāda pašpārliecināta personība,” tā sevi Sidnejas olimpisko spēļu laikā raksturo Fadejevs. Pēc socioloģiskajiem pētījumiem viņš tolaik popularitātes ziņā par pārtrumpojis prezidentu.
“Bija ģimene, viss bija, bet es dzīvoju tikai sportam. Tikai sports,” sevi pirms 20 gadiem atceras Zeļonijs.
No trim olimpiskajiem medaļniekiem Fadejevs bija vienīgais, no kura medaļa tika gaidīta. Viņš pats to bija apsolījis un nepārstāja solīt arī pēc autoavārijas pusotru gadu pirms Sidnejas olimpiskajām spēlēm. Viņš bija visur – iesaistījās visos projektos. Tagad viņš pat nespēj saprast, kur tajā laikā ņēmis tik daudz laika. Rīkoja nometnes, piedalījās pasākumos. Bet, kad viņš lika punktu soļotāja karjerai, apsīka arī rosīšanās sabiedriskajos pasākumos.
Pēc Sidnejas olimpiskajām spēlēm līdzīgas aktivitātes uzsāka Zeļonijs, un, kā pats saka, arī neizprot, kā spēja izdzīvot tādā režīmā. Pēc olimpiādes viņš sapratis, ka grib strādāt sporta jomā – nodibinājis savu skolu, kas tagad svin jau 20 gadu jubileju. Šobrīd Zeļonijs ir savas skolas ar piecām filiālēm vadītājs, Latvijas Džudo federācijas prezidents, Latvijas Olimpiskās komitejas viceprezidents un darbojas Eiropas Džudo apvienībā.
Vihrovs karjeru beidza, vīlies Latvijas vingrošanā. Redzējis, kā strādā Amerikā, viņš kopā ar Jevgeņiju Saproņenko vingrošanai Latvijā spēja piešķirt cilvēcīgākus vaibstus, parādīt, ka tā ir noderīga ikvienam. “Es ļoti priecājos, ka es paliku vingrošanā, un daru visu, lai mums Latvijā būtu vēl rezultāti vingrošanā,” “Sporta studijai” atzina Vihrovs.
Fadejeva dzīve ir metusi straujus kūleņus. Soļotāja karjeru viņš noslēdza 31 gada vecumā, kas gargabalniekam ir nieks. Toties tagad viņš apzinās, cik daudz ieguvis, atrodoties blakus izciliem sporta ārstiem un fizioterapeitiem. Cik daudz iemācījies, klūpot un ceļoties.
“Izrādās, ka tā bija vispār tikai skola, un es nezināju, ka tai skolai paralēli gāja vēl citas klasītes, kuras bija tik svarīgas, lai es darītu to, ko es daru, palīdzētu, ārstētu cilvēkus un būtu apmierināts ar dzīvi, ar darbu. Un nāktu uz darbu ar milzīgu prieku par to, ka es atkal varēšu izdarīt, sasniegt un uzvarēt,” atzīst Fadejevs, kurš tagad ir sporta fizioterapeits.
Olimpiskās medaļas viņiem pavēra iespējas, taču nākamo 20 gadu laikā sasniegtais nav olimpiskās medaļas maģijas nopelns. Vihrovs teic, ka neesot tas cilvēks, kurš staigā apkārt un stāsta par saviem sportiskajiem sasniegumiem – lai cilvēki vērtē Igoru, nevis viņa rezultātus.
Arī tagad viņiem patīk uzvarēt. Taču viņi visi trīs ir vīri, kuri laikus sapratuši: dot ir patīkamāk, nekā ņemt.
