Divkārtējā paraolimpisko spēļu čempione šķēpmešanā Diāna Krūmiņa brīvības sajūtu izbauda automašīnā, kur viņa ir tāda pati kā citi. Par ceļu satiksmē piedzīvoto Diānai gan ir arī citas atmiņas.
"Tas notika 2012. gada maijā – cietu auto avārijā. Pēc tam ar dakteru palīdzību viss līdz galam notika... Neiedziļināsimies sīkumos. Man ir daļēja muguras trauma ar muguras smadzeņu bojājumu. Man vajadzēja apmēram divus gadus, lai vispār saprastu, ka var dzīvot," pastāstīja Krūmiņa. "Sports mani vienmēr ir izvilcis no situācijām, kas man dzīvē ir notikušas: mammas zaudēšana, māsas liktenīgā avārija. Gandrīz arī Zani pazaudēt bija ļoti grūti. Sports man ļāva no ikdienas atslēgties. Tā ka sports man ir visu mūžu vilcies līdzi."
Krūmiņa sevī jūt sportistes talantu, bet pareizā disciplīna katram ir jāatrod pašam. Sportu Diāna sliecas uzskatīt par neatņemamu dzīves sastāvdaļu, bez kuras viņa nevar sevi iedomāties.
"Pateicoties tam [sportam], es laikam esmu izlīdusi no visiem tādiem grūtiem brīžiem. Visiem liekas, ka es tur aiziešu, apsēdīšos, izmetīšu un būs uzreiz zelta medaļa, bet tā tas nav. Te ir, kā saka, jāmočī visu laiku," uzsvēra parasportiste.
No bedres Diānai bija jāizlien arī Parīzes spēlēs, kur 4. vieta diska mešanā lika vilties.
Diāna ieslēdzās istabā, izraudājās, bet pēc tam bija atpakaļ. Šķēpa mešanā jau ar pirmo metienu viņa sasniedza olimpisko rekordu un nodrošināja zelta medaļu.
"Sajūtas ir divējādas – noteikti ir rūgtuma pēcgarša, un ir tāda uzvara un smaga darba atalgojums. Ir fantastiskas sajūtas to himnu dzirdēt," pēc uzvaras teica Krūmiņa. "Pagaidām ir tā, it kā [svaru] kausi lēkā – vienu brīdi ir baigi forši, otrā brīdī sāku domāt, ka taču diskā arī varēja būt [medaļa]. Labi, kā ir, tā ir. Ir, uz ko tiekties."
Versaļas pils pakājē karalisku sniegumu demonstrēja jātnieks Rihards Snikus – zelts gan obligātajā, gan brīvā stila iejādē. Snikus trenere Darja Tihomirova uzskata Rihardu par izcilu piemēru tam, ka nav nekā nesasniedzama.
"Var sasniegt visu. Ar darbu, ar atbalstu, ar komandu, ar nepārtrauktu ticību sev var sasniegt visu," uzsvēra Tihomirova. "Noteikti gribu pateikt lielu paldies [Snikus] zirga īpašniecei Irinai Andrusei, jo tas ir fantastisks zirgs, tā ir liela veiksme Rihardam, ka viņam dod iespēju startēt. Mēs visa komanda viņai ļoti pateicamies."
Snikus izcilais sniegums kopā ar zirgu "King of the Dance" ir iespējams, pateicoties izcilajai komandai.
No trenerēm, vetārsta, šofera, kalēja līdz pat grūmam jeb zirga kopējam sacensībās. Karīna Krauze grūma pienākumus veic izcili un Kingu pazīst ļoti labi.
"Burkāni viņam ļoti garšo, burkānus viņš dievina. Mums ir jāaiziet uz veikalu pēc burkāniem," ar svarīgu akcentu Kinga ēdienkartē iepazīstināja Krauze.
Savukārt Parīzes paraolimpisko spēļu vicečempions diska mešanā Aigars Apinis priecājās par izcīnīto sudraba medaļu, kas gan varētu pārvērsties arī zeltā. Viņš pie paraolimpiskā burkāna jeb medaļas tika jau desmito reizi.
"Sudraba krāsa ir ļoti skaista. Te ir gabaliņš no Eifeļa torņa, kuru es vedīšu uz Latviju," medaļu Latvijas Televīzijai atrādīja Apinis.
Diska mešanā Apinis piekāpās tikai Šrilankas izcelsmes itālim Rigivanam Ganešamurtijam, kurš pirms pusgada disku meta 14 metrus, bet Parīzē sasniedza jaunu pasaules rekordu ar rezultātu 27,06 metri.
Apiņa treneris Andris Točs lemšanu atstāj Starptautiskās Paralimpiskās komitejas ziņā, tomēr saskata, ka notiek kādas disciplīnas vai ieskaites grupas graušana.
Točs uzskata, ka zelta medaļniekam tiks pievērsta uzmanība, jo nav pirmā reize, kad paraolimpiskajā sportā izveidojusies līdzīga situācija.
Arī Apinis uzskata, ka augstāko vietu ieņēmušais konkurents neatbilst attiecīgajai ieskaites klasei. Vienisprātis ar viņu ir sporta ārste un paraolimpiskā klasifikatore Sandra Rozenštoka.
"Šī sportista [Ganešamurtija] sniegums neatbilda [ieskaites klasei]. Izmetot disku, viņš palika ar ķermeni uz priekšu. 52. klase ir grupa, kurā ir cilvēki ar kakla traumu, līdz ar to viņiem nav vēdera preses muskuļu un cilvēks nevar nosēdēt taisni bez atzveltnītes vai uz priekšu saliecies," paskaidroja Rozenštoka. "Nekādā gadījumā, ja viņam nav vēdera preses vai muguras, vai sānu muskuļu. Viņam noteikti ir kaut kāds muskuļu korpuss, kas uzreiz parāda, ka viņš neatbilst šai klasei."
Rozenštoka ir viena no 40 paravieglatlētikas sporta klasifikatoriem – tas ir brīvprātīgs darbs, un dažkārt šos speciālistus mēģina apmānīt.
"Tā ir tāda smalka robeža. Es nesaku, ka cilvēks ir pilnīgi vesels, bet ir jābūt noteiktam funkcijas traucējumam, lai viņš atbilstu parasportam. Viss tiek mērīts līdz milimetram, jo klašu robeža ir ļoti, ļoti smalka," uzsvēra Rozenštoka.
Sportistu klasifikācijas kļūdas ir lielākā ēna parasportā. Tās dēļ cieta Apinis, bet kopumā parasporta svētki Parīzē pavisam noteikti ir izdevušies. Sacensības klātienē vēroja trīs miljoni cilvēku, turklāt visus 22 sporta veidus varēja redzēt tiešraidēs.
