No Baldones puses nākušais Snikus nekad nemeklēja attaisnojumus, lai neapmeklētu treniņus. Nodarbības tika izlaistas tikai retos gadījumos sliktas pašsajūtas dēļ.
"Laikos, kad viņš trenējas pie manis, kavējumu nebija. Arī sliktos laikapstākļos, kad domāju, ka šodien jau gan neviens neatnāks uz treniņu, Rihards atbrauca ar divriteni. Pa ledu, pa lietu, bet tas bija simtprocentīgi, ka viņš būs. Tikai ļoti retās reizēs, kad bija kāda saslimšana vai slikta pašsajūta, viņš izlaida treniņu, bet slikti laikapstākļi – tas nekad neapturēja braukt," atceras Šellere.
Riharda un treneres Šelleres ceļi savulaik krustojās Baldones aprūpes centrā, kur Šellere nodarbojās ar reitterapiju jeb ārstniecisko jāšanu, tomēr topošā jātnieka vectēvs viņu ar laiku sāka vest arī uz privātām nodarbībām veselības uzlabošanai.
Lai arī sākotnēji Rihards nedaudz baidījies no zirgiem, speciāliste to sauc par dabisku procesu, un laika gaitā jāšana viņam iepatikās arvien vairāk.
Reitterapijas vajadzībām tiek piemeklēti zirgi ar īpaši mierīgu, nosvērtu raksturu, lai cilvēki ar īpašām vajadzībām varētu ar tiem vieglāk saprasties. Tas pats attiecas arī uz sporta zirgiem paraolimpiskajās spēlēs, tostarp Snikus partneri "King of the Dance", ar kuru kopā abi triumfēja Parīzē.
"Kas attiecas uz sportu, tad zirgam jābūt mierīgam, bet arī aktīvam. Ar ļoti mierīgu zirgu sportists tomēr nevar izjāt sacensību maršrutu," nianses paskaidroja speciāliste.
"Pirmā, kas piedāvāja gan man, gan Rihardam, bija mana draudzene. Viņa teica, ka ir redzams, ka Rihards uz zirga jūtas droši, tad kāpēc gan neiedot pamēģināt," divkārtējā paraolimpiskā čempiona ievirzi sportā atceras viņa pirmā trenere. "Tā nu sākām mācīt pagriezt, apstādināt zirgu, sākām darīt vairāk. Arī pašam Rihardam gribējās darīt vairāk, viņš ir enerģisks puisis. Pamazām sākām rikšot. Varbūt neticēsiet, bet Rihards lēca pāri arī šķēršļiem."
Pirmie soļi sacensībās tika sperti tepat Latvijā, piedaloties bērnu vai iesācēju sacensībās. Pirmie ārzemju starti sākās ap 2010. gadu, bet jau pirms tam vairākus gadus Snikus startēja dzimtenē, sistemātiski darbojoties un attīstot prasmes.
Šellere uzsver, ka Riharda gadījumā dzīve nesākas un nebeidzas tikai ar jāšanas sportu – viņa atraktīvā personība palīdzējusi iegūt daudz draugu, bet zinātkāre ļāvusi iegūt augstāko izglītību. Tāpat Rihards labprāt uzspēlē mūziku kādā saviesīgā pasākumā. Taču brīžos, kad jāgatavojas sacensībām, jātnieks ir nopietns un koncentrējies saviem uzdevumiem, lai sasniegtu izvirzītos mērķus.
"Talantam ir jābūt. Viņš viennozīmīgi ir talantīgs jātnieks, kuram ir ļoti laba saskarsme ar lielāko daļu zirgu, ar kuriem viņš startē. Ne ar visiem, jo ir zirgi, ar kuriem nesaskan, bet kopumā Rihards ir ļoti talantīgs sportists," stāstīja Šellere.
Paraolimpiskajās spēlēs konkurence nepārtraukti aug, turklāt arī tiesneši ir ļoti prasīgi pret sacensību dalībniekiem un viņu tehniskā izpildījuma kvalitāti.
"Ir obligātā programma – manēžā ir salikti burti, un pēc tiem ir jāiet un jāveido elementi. Visgrūtākais elements ir taisna līnija, kad jātnieks ienāk un viņam jāapstādina zirgs. Tiesneši sēž katrā pozīcijā, atrodoties priekšā un sānos, tāpēc viņi ļoti labi redz, kur sportists apstājas, kur atrodas zirga galva, kā dzīvnieks reaģē uz jātnieka komandām gan ar pavadu, gan kājām. Katrs tiesnesis redz katru solīti," sacensību nianses ieskicēja speciāliste.
Parīzes paraolimpisko spēļu startus viņa vērojusi televīzijas ekrānos, sekojot līdzi Snikum un "King of the Dance". Šellere ļoti priecājas par sava audzēkņa paveikto īpaši tāpēc, ka zirga veselības problēmu dēļ abiem bija mazāk iespēju trenēties un startēt kopā. Šellere arī devās uz paraolimpiešu sagaidīšanas pasākumu pie Brīvības pieminekļa, kad Latvijas delegācija atgriezās mājās no Parīzes. Parasportistu un viņu kolēģu uzrunas Snikus pirmo treneri aizkustināja.
