Paraolimpieša statusam atbilst sportists, kam ir pastāvīgi veselības traucējumi. Lai nodrošinātu taisnīgu konkurenci, parasportistus iedala trīs pamatgrupās pēc fiziskas, redzes vai intelektuālās mazspējas un noteiktām tās pakāpēm. Tālāks iedalījums paredz, piemēram, astoņus veidus fiziskai mazspējai, tostarp samazinātu muskuļu spēku, ierobežotām kustību spējām vai ekstremitāšu trūkumu.
Daļā sporta veidu, piemēram, peldēšanā un vieglatlētikā ir ieskaites grupas vairākiem veselības traucējumu veidiem, savukārt citiem, tajā skaitā golbola spēlē, ir tikai viena atbilstības kategorija. Golbols līdzās bočei ir divi vienīgie paraolimpiskie sporta veidi, kam nav līdzinieku olimpiskajās spēlēs. Golbols ir handbolam līdzīga spēle neredzīgiem dalībniekiem, izmantojot bumbu ar zvaniņiem. Savukārt boče līdzinās petankai, kur spēlētāji cenšas lielākas bumbas trāpīt pēc iespējas tuvāk mazai mērķa bumbiņai.
Parasportistam piešķirto klasifikācijas kategoriju raksturo ar burtu un ciparu indeksu.
Piemēram, kategorijā SH1 iekļauj šāvējus ar apakšējo ekstremitāšu problēmām, kuri bez sarežģījumiem var noturēt ieroci un šaut no sēdus vai stāvus pozīcijas.
Dalībai starptautiskās sacensībās sportistam nepieciešams iegūt starptautiski atzītu klasifikāciju. Lai neradītu risku godīgas spēles noteikumiem, klasificēšanā iesaistītie speciālisti nedrīkst sniegt atzinumus par savas valsts sportistiem. Tāpat atzinumu par sportistam piešķiro klasifikāciju kopīgi sagatavo divi speciālisti, lai mazinātu negodīgas ietekmēšanas iespējas.
Piešķirtā klasifikācija parasportistam var būt gan uz mūžu, gan piešķirta uz laiku, ja pastāv veselības stāvokļa uzlabošanās iespēja. Ne visi veselības traucējumi arī ir pietiekams iemesls, lai noteiktu klasifikāciju paraolimpiskajā sportā.
Starptautisku klasifikāciju parasportists var iegūt tikai pēc klasificēšanas nacionālajā līmenī, kā arī, ja ir reģistrēts Starptautiskajā Paralimpiskajā komitejā vai sporta veida federācijā.
Rozenštoka atzīst, ka sportisti nereti cenšas radīt iespaidu par sliktāku veselības stāvokli, lai iegūtu pateicīgāku klasifikāciju, kas ļautu iegūt priekšrocības cīņā ar konkurentiem. Tādēļ speciālistiem ir svarīgi ne tikai sniegt fizisko un tehnisko sportista novērtējumu, bet arī novērot viņu sacensībās, lai iegūtu pilnīgu spēju raksturojumu. Konkurentiem seko arī paši parasportisti, nevēloties pieļaut negodīgu sāncensību.
Tāpat kā olimpiskajās spēlēs, arī paraolimpiešiem ir noteikti normatīvi, lai kvalificētos startam paraolimpiskajās spēlēs. Tiesa, tas nav vienīgais nosacījums, un tiek noteiktas kvotas, kas ir atkarīgas no paraolimpiešu skaita katrā valstī. Tādēļ var izveidoties situācija, ka rangā pat augstu ticis sportists paraolimpisko ceļazīmi nesaņem, jo kvotas to neparedz.
Rozenštoka uzsver, ka sabiedrībai ir jāsniedz lielākas iespējas cilvēkiem ar invaliditāti iesaistīties nopietnās sporta aktivitātēs. Arī treneriem jāspēj adaptēties, lai strādātu ar parasportistu pēc maksimālās programmas, nevis pēc ierobežota minimuma. Tāpat paraatlētiem ceļš uz sportista identitāti ir psiholoģiski sarežģīts, pārvarot sevi un nedodot atlaides.
Parīzes paraolimpiskajās spēlēs Latviju pārstāv astoņi sportisti vieglatlētikā, riteņbraukšanā, peldēšanā, jāšanā un šaušanā. Paraolimpiskās spēles Francijas galvaspilsētā ilgs līdz 8. septembrim.
