Ļaudonas regbija projekts sākās ar sacensību vietas meklējumiem ziemas turnīram. Lāsma savulaik tur bija gadu strādājusi un tagad atrada vietējo atbalstu gan uzņemt turnīru, gan mēģināt sapulcēt vietējo bērnu komandu. Joks ātri pārtapa realitātē, jo Lāsma vienkārši ņēma un darīja. Lai gan līdz šim viņa uz Ļaudonu brauca strādāt brīvprātīgā kārtā, tagad septembra beigās Madonas novads pieņēma lēmumu viņas darbu apmaksāt.
"Kad ir treniņš, tad tas ir vienīgais, par ko es domāju – skolā runāju ar draugiem par to un vienkārši gaidu," savu mīlestību pret apgūto sporta veidu atklāj RK "Ļaudona" spēlētāja Liene.
"Man bija simtprocentīgi jāzina, ka bērni to grib. Jūs tiešām gribat? Jūs piedalīsieties sacensībās? Viņi gribēja, un, kad redzu, ka ar katru reiz viņu paliek vairāk, saprotu, ka daru pareizi," stāsta pati trenere Lāsma.
"Bija jādibina biedrība, jāsarūpē formas, tās iegūtas no starptautiskās palīdzības programmas. Pateicoties kādam regbija veterānam, visi bērni tikuši pie jauniem bučiem," notikumu attīstību klāsta cita komandas spēlētāja Paula.
Pirmais grūtību slieksnis esot bijis sagādāt visai komandai aizsargķiveres un zobu kapes, kurām bija jāmeklē papildu līdzekļi. Šis jautājums sakārtots ar pagasta pārvaldes vadītāju un novada domes atbalstu.
Un tā kopš marta Lāsma katru nedēļu dodas ceļā uz dzimto Sauleskalnu un pēc tam 15 kilometrus tālāk, uz Ļaudonu.
"No Mārupes man ceļā jāpavada divas stundas un piecpadsmit minūtes.
Šogad bija ļoti pilna regbija vasara – visas bērnu un jauniešu sacensības, pašai sieviešu treniņi, braucieni," savā laika plānošanā dalās trenere, kura, uzsākot treniņus, vēl bija bērna kopšanas atvaļinājumā.
Dzīves realitāte likusi atgriezties darbā: "Es strādāju zobārstniecībā. Tagad, atgriežoties no bērna kopšanas atvaļinājuma, būšu priekšniekam asistente. Viņš ir pretimnākošs. Iesāku šo, kamēr biju prom, un negribu pamest. Viņš saka – labi, visu sakārtosim, izdomāsim. Super!"
Bērnu pulciņš regbijā izaudzis no deviņiem līdz 25 un trim komandām. Un nu būs jāsāk tos dalīt atbilstoši vecuma grupām. Regbijs šeit ir vienīgā organizētā sporta nodarbe bērniem. Piemēram, viens no audzēkņiem vasarā uz katru treniņu ar velosipēdu no mājām mēro pat desmit kilometru.
"Viens ir tas tīrais treniņu darbs, bet viņa arī cilvēciski prot ar viņiem pārrunāt un izrunāt visas neveiksmes un kļūdas, un motivēt, iedrošināt, ka viņi tiešām var. Bērni jau šajā sezonā brauca un stājās pretim komandām, kuras ir daudz vairāk pieredzējušas. Mazie censoņi tāpat neatlaidīgi mauc un dara. Viņa prot atrast motivāciju viņos," par saviem novērojumiem no malas stāsta kādas audzēknes mamma Signe.
"Katrs ir svarīgs tajā komandā. Mana meita pēc pāris treniņiem atnāca mājās un teica – es laikam labi gāžu! Kad sākām braukt uz sacensībām un vēl nāca citu komandu treneri – tā jūsējā? Viņa labi gāž!" smej Signe.
"U-10 grupa mums šobrīd ir ļoti spēcīga un es domāju, ka viņiem būs nākotne. Jo, ja viņi tik tālu ir izturējuši, ka viņi pēc pirmajiem zaudējumiem nepadevās, es domāju, ka par mums vēl dzirdēs!" smaidot nosaka cita bērna mamma Anna.
Ļaudonas komandas jaunajiem censoņiem Lienei un Pēterim mērķis ir skaidrs - spēlēt izlasē. "Gribu spēlēt Latvijas izlasē un ceļot ar komandu," tā Liene. "Jā, es arī. Un, iespējams, puišu komanda ceļos uz Itāliju, bet meitenes uz Angliju," piebilst Pēteris.
Lāsma atzīst, ka nekad šo nav uzskatījusi par savu pamatdarbu. "Tas ir hobijs, tiešām. Es gūstu prieku, ja bērni gūst prieku, tā ir atgriezeniskā saite. Un, ja ir vecāki blakus, kas viņus atbalsta, tas vispār ir... Atceros, kad bērnībā piedalījos biatlona sacensībās un mamma atbrauca, tas uzreiz dod savu odziņu. Gribas arī vairāk izdarīt, tas nozīmē daudz."
