Līdzjutējiem ar stāžu Vainšteina panākums vēl droši ir labā atmiņā, taču daudzi no jaunākās paaudzes to droši vien neatminas vai vispār nav dzirdējuši. Unikāls panākums, un šoreiz uz to retrospektīvs atskats.
2000. gada 15. oktobris iegāja Latvijas sporta vēsturē. Tieši todien Francijā, Pluī apkaimē Bretaņā, Vainšteins guva vienu no visu laiku lielākajiem panākumiem individuālajos profesionālajos sporta veidos.
Vainšteins sensacionāli triumfēja pasaules čempionātā grupas braucienā. Sensacionāli nevis tāpēc, ka būtu tālu no elites un neviens ar viņu nerēķinātos. Nē, tā nebūt nebija, Romāns bija ļoti labs, ar izcilām sprintera dotībām, ar spēju uzbraukt mērenos kāpumos. Sensacionāli tāpēc, ka mūsu valstij bija tikai trīs riteņbraucēji šajā braucienā, – Vainšteinam varēja palīdzēt tikai Arvis Piziks un Raivis Belohvoščiks.
Romāns Vainšteins kļūst par pasaules čempionu
Tikmēr riteņbraukšanas lielvalstīm toreiz varēja būt komandā pat 12 braucēji (nevis astoņi, kā tagad). Tieši tik daudz bija Itālijai Francijai, Spānijai, Nīderlandei, Beļģijai un Šveicei. Par diviem mazāk Vācijai un Dānijai, Polijai – astoņi. Trijiem sportistiem ir krietni mazākas izredzes distancē, kurā jāveic 19 apļi un vienmēr ir daudz dažādu atrāvienu.
Vainšteins pirms pasaules čempionāta atsacījās startēt Sidnejas olimpiskajās spēlēs.
Pamatojums – sportists koncentrēšoties uz pasaules čempionātu, kur ideāli piemērota trase, jo divus zaķus uzreiz neizdosies nošaut. Sidnejā grupas brauciens vīriešiem bija 27. septembrī, pasaules čempionātā – 15. oktobrī. Starpā nedaudz vairāk kā divas nedēļas. Garš pārlidojums, laika joslu un klimata maiņa, pēc tam lidojums atpakaļ uz Eiropu. Vēl kas – Romāns ne pārāk labi jutās pēc lidojumiem, kur nu vēl tik tālu kā līdz Austrālijai. Loģiski argumenti, taču to nesaprata toreizējās Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) vadība.
Kā tik LOK prezidents Vilnis Baltiņš nezākāja Vainšeinu, sak, viņam jau tikai nauda galvenā, olimpiskā ideja neko nenozīmē... Vainšteins zināja, uz ko gāja, viņš jau bija startējis Atlantas olimpiskajās spēlēs un startēja arī pēc tam 2004. gadā Atēnās. Turklāt tieši viņš 1995. gada pasaules čempionātā ļoti grūtos apstākļos augstkalnē Kolumbijā ieguva 12. vietu amatieru čempionātā, nodrošinot Latvijai piecas starta vietas Atlantas olimpiskajās spēlēs, kur pirmo reizi atkal varēja startēt visi profesionāļi.
Vainšteins nevienu nebija pievīlis. Sidneja nebija domāta viņam, bet laikam jau LOK rēķinājās, ka Latvija var riteņbraukšanā tikt pie medaļas.
Lai vai kā, Vainšteins īstenoja savu sapni un pēc tam neveiklā situācijā drīzāk nonāca Vilnis Baltiņš, ne jau pats sportists. Naudas izteiksmē par medaļu olimpiskajās spēlēs valsts pat maksātu daudz vairāk nekā par uzvaru pasaules čempionātā. Nevar noliegt, ka godalga pasaules čempionātā profesionālajā riteņbraukšanā pavēra Vainšteinam izcilas iespējas tikt pie laba līguma ar ļoti spēcīgu komandu ("Domo-Farm Frites"), taču tīri prēmijas ziņā tā nebija. Sportists gāja uz savu mērķi un to arī īstenoja 27 gadu vecumā.
Romāns kopā ar savu toreizējo sievu Elizabeti Kaldirolu – "Vini Caldirola" vīna dinastijas atvasi – jau laicīgi ieradās Pluī un kārtīgi izpētīja trasi. Viens aplis nedaudz vairāk par 14 km garumā, kopā tādu būs 19. Vainšteins izbrauca apli ar velosipēdu, ar auto, tāpat daudzviet izstaigāja kājām. Viņš ņēma vērā katru sīkumu, katru reljefa un iespējamā vēja īpatnību. Zināja, ka beigās tik un tā būs jācīnās vienam pret daudzu spēcīgu pretinieku skaitlisku pārspēku. Raivis Belohvoščiks izstājās diezgan agri, lielāko palīga jeb gregari darbu paveica Arvis Piziks, bet arī viņš netika līdz galam. Iepriekš Pluī ilgstoši bija lijis, taču sacensību dienā laiks nedaudz uzlabojās. Kad braukt līdzi bēgļiem, kad pietaupīt spēkus? Veiksme, intuīcija, prāts? Skaidrs, ka visiem izskriet līdzi nevar, ja bēgļus noķer, tā ir lieka spēku tērēšana, taču pēdējos divos apļos viss jau bija ļoti nopietni.
Vairāki aizmukšanas mēģinājumi padevās Andrejam Čmiļam no Beļģijas, tostarp beidzamais pat pēdējā kilometrā. Priekšā bija arī Vainšteina komandas biedrs, bet ne labs kolēģis no "Vini Caldirola" itālietis Frančesko Kasagrande. Bīstami aizmuka cits itālietis Dāvids Rebelins. Grupa galvenokārt ar Spānijas pūlēm, bet galvgalī bija arī tādas zvaigznes kā Mikēle Bartoli, Paolo Betīni, Mikaēls Bogērds, Aksels Merkss, Oskars Kamencinds, Rišārs Virenks, noķēra visus, dažus pašās beigās, pārsimt metru līdz finišam.
Pēdējos metros finiša taisnē priekšā 25 sportisti. Vainšteinam bija izcila pozīcija, ko pats izskaitļoja un ieņēma – beigu spurtam sākoties, aptuveni trešais.
Mūsu sportists galvenokārt uzmanīja Itālijas braucējus un spāņu izcilnieku Oskaru Freiri, kuram vēl bija daudz palīgu beigās. Freire bija uzvarējis 1999. gada pasaules čempionātā, vēlāk kļuva par čempionu arī 2001. un 2004. gadā, atkārtojot leģendārā Edija Merksa iespēto. Vainšteins izšāvās kā katapulta no ceļa malas pie apmales un finišā guva uzvaru, apsteidzot poli Zbigņevu Spruhu un arī slaveno spāni Oskaru Freiri. 269,8 kilometru garajā distancē bija pavadītas 6 stundas 15 minūtes un 28 sekundes, vidējais ātrums 42,67 km/h.
Rokas gaisā, teju vai nogāzts pirmais kvēlākais sveicējs, lielākais Vainšteina atbalstītājs ārpus Latvijas beļģu ķieģeļrūpnieks Antuāns. Sveicieni no citiem un vēlāk apbalvošanā gandarījuma asaras uz goda pjedestāla Droši vien tikai Vainšteins un viņam paši tuvākie izprata, ko tas viņam nozīmēja un ko maksāja. Viņš bija pierādījis sevi visiem, bet jo īpaši tiem, kuri zākāja par nepiedalīšanos Sidnejas olimpiskajās spēlēs.
Vainšteins savu sapni īstenoja, ko lieliski formulēja vēlākā intervijā Latvijas Televīzijai (LTV): "Es biju sasniedzis savu dzīves sapni. Es izskrēju cauri visai savai dzīvei, visam tam, ko biju darījis. Cilvēkiem, kas bija ar mani kopā, kas man palīdzēja, kas ar mani strādāja. Vecāki, kas mani izaudzināja, un visi pārējie radi… Tas pāris vārdos nav izsakāms, atklāti sakot, bet sajūtas uz pjedestāla bija vienkārši fantastiskas!"
Komandu pavadošie auto pēdējos kilometros tiek noņemti no trases, un Latvijas tālaika izlases galvenais treneris Jānis Sniedze neredzēja finišu un bija neziņā par iznākumu. Dažas minūtes pēc finiša viņam piezvanīja LTV (mobilie sakari jau bija), un Sniedze vai no prieka eksplodēja, uzzinot rezultātu.
Vēlāk sekoja grandioza sagaidīšana – Romāns atgriezās Latvijā ar auto, pirmā sveikšana bija jau pie Grenctāles robežpunkta.
Pēc tam visi kolonnā devās uz Vainšteina dzimto Kuldīgu, tur pašā centrā godināšana, lielais ekrāns ar sacensību momentiem un vismaz puse pilsētas iedzīvotāju bija atnākuši sveikt savu novadnieku. To varētu salīdzināt ar mūslaiku hokeja un basketbola izlašu godināšanu pie Brīvības pieminekļa Rīgā.
Novērtēsim, pasaules čempionāts riteņbraukšanā profesionāļiem ir liels notikums sportā, un tieši tovakar vismaz Eiropā tā kopumā bija pirmā ziņa sportā televīzijā, radio un interneta vietnēs (sociālo mediju vēl nebija). Tas bija milzu panākums – iegūt titulu no tik mazas valsts un ar tik mazu atbalstu distancē. Pelnīts, pamatots panākums, tomēr brīnums profesionālajā riteņbraukšanā.
Vainšteinam sekoja vērienīgs līgums ar tolaik praktiski labāko komandu pasaulē viendienu braucienos Beļģijas "Domo-Farm Frites". Bija daudz panākumu 2001. un 2002. gadā (Romāns bija trešais pasaules rangā), bet pati karjeras virsotne tomēr sasniegta tieši 2000. gada 15. oktobrī Pluī. Ņemot vērā riteņbraukšanas popularitāti, īpaši Eiropā, un izplatību, ņemot vērā konkurenci pasaulē, to joprojām var uzskatīt vienu no visu laiku lielākajiem Latvijas panākumiem individuālajos sporta veidos.
Noslēgumam viedi vārdi no Romāna Vainšteina intervijas sagaidīšanā LTV: "Lai vai kādi ir šķēršļi dzīvē, lai vai kādas ir situācijas, ir jācīnās vienmēr līdz galam – līdz pēdējam elpas vilcienam, līdz pēdējiem spēkiem, lai sasniegtu to, par ko tu sapņo vai kādi ir tavi dzīves mērķi!"
