Sacensībās astoņās dienās amatierēm Āfrikas dienvidu klimatā jāpieveic 700 kilometru distance un vairāk nekā 16 000 augstuma metru, tādēļ to uzskata par lielāko izaicinājumu MTB pasaulē.
"Bija diena, kad likās, ka vajag kaut kādu mērķi, vajag izaicinājumu, kaut ko tādu, ko citi nevar," pastāstīja Krista Pūcīte. "Tā salikās, ka tajā dienā es satiku Beāti. Vienkārši joks pa jokam, pasmējāmies. Nākamajā dienā ņēmu un pieteicos izlozei, jau pēc nedēļas meklējām iespējas, vai brauksim vai nebrauksim, un te nu mēs esam."
"Es Kristai teicu, vai viņa vispār saprot, uz ko viņa ir parakstījusies? Tāpēc ka es zinu, ko puiši ir stāstījuši, kāds ir bijis gan gatavošanās process, gan pašas sacensības," sacīja Beāte Kovgere. "Cik emocionāli, fiziski, mentāli tam ir jābūt gatavam. Es Kristai teicu, varbūt sākumā pamēģinām, es nezinu, Poliju. Krista – kādu Poliju? Braucam!"
Krista par lielāko pārbaudījumu uzskata mērojamos augstuma metrus.
"Āfrikā mūs sagaida kalni, karstums, izaicinājumi, nobraucieni. Es varbūt vēl bišķiņ baidos, ka čūska iebrauks ratā. Dzirdēju, ka pagājušogad kāds tur knapi izvairījies. Man no tā arī nedaudz varbūt ir bail."
Savukārt Beāte aizdomājās par organisma gatavību un risku Āfrikā inficēties ar baktēriju, kas var izšķirt ļoti daudz.
"Ja tās vēdera problēmas piemeklē, tad cik mēs mentāli un cik fiziski būsim gatavas braukt... Tur svarīgākais būs – tiksi pie [medicīniskās] sistēmas, netiksi pie sistēmas," teica Beāte. "Tā medicīniskā palīdzība varbūt būs izšķirošā, vai mēs tiekam vai netiekam [līdz finišam]. Atkarīgs no tā, cik ilgu laiku mēs pavadīsim distancē. Tīri atūdeņošanās, saindēšanās ar baktēriju... Tur visi bezmaz vai ir pieslēgti pie sistēmām."
Lai sagatavotos, dāmas aizvadīja treniņnometni ar šosejas velosipēdiem, bet svarīgākā nometne bija Kanāriju salās jau uz MTB divriteņiem.
"Tās bija deviņas dienas, ap 800 kilometriem un 14 000 augstuma metriem. Diezgan tuvu tam, kas mūs sagaida Āfrikā," paskaidroja Beāte. "Doma vairāk bija tāda, ka Latvijā, braucot uz ruļļa, mēs nevaram atjaunot smadzeņu šūnās tos tehniskos nobraucienus. Latvijā, pa sniegu braucot, mēs nevaram īsti tās tehniskās lietas, mežā iebraucot, dabūt."
Nometnē abas riteņbraucējas sastapa latviešu puišus, kuri arī gatavojās "Cape Epic". Viņi ieteica braukt kalnā augšā pa asfaltu un lejā – pa takām. Nepieciešams iemācīties arī nobraukt no kalna.
"Tu iebrauc takā, viņa sen jau ir izskalota. Tad tu tur bišķiņ pacīnies, paraudi, bet kaut kā jau lejā tiekam. Bet tas bija arī izaicinājums maršruta plānošanā," atzina Krista.
Treniņnometnē abas braucējas saprata, ka var sastrādāties kā komanda. Tā ir svarīga nianse, jo "Cape Epic" ir pāru sacensības un praktiski visu laiku braucējām jāatrodas blakus.
"Mēs tieši runājām, vai būtu vēl kāda, ar kuru mēs varētu braukt," atzina Beāte. "Tev ir grūti, līdz neesi izgājis kaut kam cauri, tad ir grūti pateikt, vai es varētu vai nevarētu. Tāpēc tā nometne bija tāds punktiņš uz i, ka viss būs labi."
Amatieriem dalība "Cape Epic" ir arī finansiāls izaicinājums. Dalība vien maksā 8000 eiro, un jautājums bija jāatrisina divās nedēļās.
"Mums bija mērķis – ja mēs savācam naudu dalībai, tad brauksim. Ja tās finanses ir grūti savākt jau dalības maksai, tad mēs vienkārši atmetamies un nebraucam, jo, tiklīdz mēs neiemaksājam dalības maksu, viņi automātiski mūsu dalību atceļ," paskaidroja Beāte.
Divās nedēļās atradās dzirdīgas ausis, un Krista neslēpj, ka iesaistījās draugi riteņbraucēji, ar kuriem brauc plecu pie pleca sacensībās katru nedēļas nogali.
"Mēs uztaisījām akciju par kafijām – aicinājām jebkuru nopirkt kafiju, un vienkārši, nopērkot kafiju, tu atbalsti mūs ar kādu konkrētu naudas summiņu," pastāstīja Krista. "Mums 90 cilvēki atsaucās, un tas ir tāds vau! – cilvēki vienkārši tic mums un grib mums palīdzēt. Cilvēkiem patīk palīdzēt."
Episkajam duetam, kā abas dāmas sevi dēvē, bija jāapgūst arī tehnikas remontdarbi, jo distances vidū palīdzība nav pieejama.
Krista atzīst, ka duetam tā varētu būt vājākā pozīcija.
"Riteņbraukšanas saimē reti kurš riteņbraucējs ir tāds, kurš var sev to tehniku pats sagatavot. Parasti tie ir mehāniķi, pie kā riteņbraucēji vēršas ar saviem velosipēdiem," uzsvēra Beāte. "Tie, kas brauc uz šīm sacensībām, viņi visi gatavojas tam. Mēs visi ceram, ka ar to tehniku nekas nenotiks, bet nometne mums bija pierādījums, ka var notikt, un mēs ceram, ka visas tās tehniskās problēmas atstājām tajā nometnē, un "Cape Epic" mūs tomēr nesagaidīs tehniskās ķibeles. Ja arī sagaidīs, tad ceram, ka būsim pilnā gatavībā, lai to visu novērstu."
