Zēbolds Parīzē pavadīja gana daudz laika – kā viens no pirmajiem viņš ieradās, bet mājās devās jau pēc noslēguma ceremonijas, kurā viņš nesa karogu. Divas dienas pirms ceremonijas gan esot bijusi sajūta, ka gribas mājās, bet noslēgums viņu ļoti saviļņojis. "Stadions viss pilns, cilvēki gavilē – nezinu, kas to varētu pārspēt," par sajūtām stāsta sportists.
Lai arī ilgu laiku pavadījis Parīzē, viņš vairāk sazinājies ar Latvijas sportistiem, nevis citu valstu pārstāvjiem. Labāk iepazinis svarcēlāju Ritvaru Suharevu un BMX braucēju Kristenu Kīgeru.
Atceroties paša startu olimpiādē, Zēbolds neslēpj, ka pirmajās dienās bijis grūti pierast pie skeitparka un gaišajām rampām. Trase bijusi gana sarežģīta, it īpaši ņemot vērā faktu, ka Latvijā pasaules līmeņa skeitparku trūkst.
Lai gan BMX frīstailu var uzskatīt par ielu sporta veidu, Ernestam ir ļoti nopietna attieksme pret sportu – viņš parasti gan iesildās, gan atsildās, kas šādam sporta veidam nav raksturīgi. Šāds ritms esot ielikts jau skolas laikā, pateicoties sporta skolotājai.
Šobrīd Zēbolds atpūšas, bet jau nevar sagaidīt, kas sāks strādāt, apgūt jaunus trikus un darīt visu, lai piepildītu savu sapni – stāvētu olimpiādē uz goda pjedestāla un dziedātu Latvijas himnu. Ernests neslēpj, ka šādā brīdī droši vien aiz emocijām raudātu.
Kā uzsver sportists, viņš pagaidām nesacenšas ar sāncenšiem, bet gan pats ar sevi, lai turpinātu izaugsmi.
