ĪSUMĀ:
- Atsevišķa bērna cildināšana Norvēģijā nav pieņemama arī no vecāku puses
- Bērna centienus būt vislabākajam vecākiem iesaka pārrunāt – uzvara nav galvenais
- Rezultātu neskaitīšana līdz pusaudžu vecumam Norvēģijā ir stingrs noteikums
- Komandu sporta veidos visiem dalībniekiem ir nodrošināts vienāds spēles laiks
- Bērnu sporta politikas galvenais mērķis – iesaistīt pēc iespējas vairāk dalībnieku
- Treniņu skaits nedēļā nav liels, lai bērns varētu iesaistīties vairākos sporta veidos
- Pievērsties kādam sporta veidam profesionālāk var no 13 gadu vecuma
Vecākiem, protams, brīžiem gribas, lai viņu atvase profesionāli progresētu, tomēr uzvara būs svarīga vēlākā vecumā.
Deviņgadīgās Adrianas Poikānes vecāki Sandis un Ilze Norvēģijā dzīvo jau vairāk nekā 10 gadu. Viņu meita ar tenisu nodarbojas jau četrus gadus, un Adriana piedalījusies turnīros gan Norvēģijā, gan Latvijā. Jaunā tenisiste gan neuzskata, ka par zaudējumu saņemta balva būtu vērtīga.
"Tu zaudē, vai tad tas ir kaut kas labs, ja tu zaudē? Nu jā, varbūt zini, kā pretinieks nākamreiz spēlēs, ja spēlēsi pret viņu, bet dabūt kausu par to? Nu nē, nedomāju, ka tas ir pareizi, ka dabū kausu, kad zaudē," teica Adriana Poikāne.
Tenisistes Adrianas tētis Sandis Poikāns pastāstīja, ka tenisā rezultātu tomēr skaita, un
turnīri Norvēģijā daudz neatšķiras no turnīriem Latvijā.
"Zaudētāji raud. Desmitgadniekiem un vienpadsmitgadniekiem tā ir ļoti ierasta prakse, kad spēle ir zaudēta. Pārdzīvojumi, bērni raud malu malās. Tieši tas pats arī Latvijā," teica Sandis Poikāns. "Mēs bijām turnīros Latvijā, tas bija izteikti. Mentāli bērni nav tik spēcīgi, lai viņi nepārdzīvotu par to."
Sacensībās Norvēģijā sevi jātur rāmjos arī vecākiem.
"Adriana spēlēja finālspēli ar meiteni, normāli ir tā, ka ir skaista epizode un ir aplausi," savu pieredzi atstāstīja Sandis Poikāns. "Jā, aplausi, un tad vienā brīdī klāt pienāk otras meitenes tēvs un saka: "Lūdzu, neaplaudējiet, kad mana meita zaudē punktu." Bet aplausi ir tenisa sastāvdaļa. "Jā, bet viņai ir tikai 10 gadi, lūdzu, neaplaudējiet". Tādas ir arī dīvainības no vecāku puses."
Ulernas sporta kompleksā ļoti liels ledus laukums paredzēts bendija spēlēšanai, un tam apakšā ir mākslīgā saldēšanas iekārta, kas vienlaikus silda futbola laukumu, kurš tādējādi ir pieejams visu gadu. Pirms diviem gadiem atklāta pavisam jauna sporta spēļu halle, kur sporto Inga Priedniece ar vīru Egmontu Beikmani un dēliem Kevinu un Emīlu.
Tēvs un dēli spēlē basketbolu, bet mamma – volejbolu. Arī viņiem bija jāpierod pie rezultāta neskaitīšanas.
"Bija grūti, kurš tad beigās uzvarēja – nevar saprast, pašam jāskaita gandrīz līdzi. Bet tas nebija svarīgākais, kamēr viņi vēl ir maziņi," pastāstīja divu basketbolistu tēvs Egmonts Beikmanis.
Savukārt divu basketbolistu mamma Inga Priedniece piebilda, ka spēlētāji noslēgumā saņem balvas par veiksmīgu dalību turnīrā. Mamma arī uzklausījusi ieteikumus parunāt ar savu dēlu par to, ka viņš vienmēr grib būt pirmais.
"Kad skolā mazais puika Kevins kādā ceturtajā klasē gāja, man bija zvans no skolas – jums kaut kā jāparunā ar viņu, kaut kas nav kārtībā, jo viņš visur grib būt pirmais un viņš ir pirmais," teica Inga Priedniece. "Man bija diezgan liels pārsteigums par tādu zvanu – kaut kas nav kārtībā? Man ar viņu jārunā, jāmēģina viņam paskaidrot, vai mājās jāiemāca, ka tā nevajag būt? Viņš ļoti priecājoties pirmkārt par to, ka viņš ir pirmais, tādā veidā liekot mazliet slikti justies pārējiem, kuri varbūt ir ne tik spējīgi, varbūt vārgi fiziskajās dotībās. Tad mēs mājās sēdāmies pie galda, mēģinājām. Bija jāmēģina iestāstīt manam astoņgadīgajam, septiņgadīgajam bērnam, ka mēģini varbūt ne vienmēr vinnēt, jo tas nav galvenais."
Iesaisties ceļā uz "Patieso uzvaru"
Raksti LTV Sporta redakcijai
E-pasts: [email protected]
WhatsApp: +371 27001983
Egmonts Beikmanis saskata, ka ir zināma taisnība, jo nevajag apcelt citus ar savu uzvedību, un Norvēģijā arī uz to skatās.
"Tu paņem labāk to vājo varbūt līdzi, un es tev iemācīšu, aizskrien, es tev parādīšu, kā to izdarīt," paskaidroja Inga Priedniece. "Pārlēkt, uzlekt virsū, augstāk, tālāk. Tā ir kaut kāda ziņa, kas iet visam cauri tālāk visā sportā un treniņos."
Norvēģijā rezultāta neskaitīšana līdz 13 gadu vecumam ir stingrs noteikums.
Šajā Skandināvijas valstī ir viena sportu pārraugoša iestāde – Norvēģijas Sporta konfederācija, un tās vadība uzsver, ka sabiedrībā nav diskusiju, vai tas ir pareizi, jo visi to pieņem kā faktu.
Norvēģijas Sporta konfederācijas ģenerālsekretārs Nils Einars Ass uzsvēra, ka pamatprincips ir vēlme iegūt sasniedzamību.
"Sportam jārada prieks! Nevienam klubam vai sporta veidam nepieder bērni. Viņi var brīvi izvēlēties, izmēģināt dažādus sporta veidus," sacīja Ass. "Agrā vecumā galvenā uzmanība jāpievērš sociālajai videi, iekļaušanai, sporta raksturīgajai vērtībai un mazāk uzmanības jāvelta konkurencei, rezultātiem, reitingiem un specializācijai. Tādi ir pamatprincipi, un es domāju, ka tā ir ļoti svarīga daļa ne tikai mūsu relatīvajiem panākumiem, lai sasniegtu daudz bērnu, bet arī ļoti svarīgs faktors, lai sasniegtu diezgan labus rezultātus elites sportā."
Mazajiem basketbolistiem ir arī visiem vienāds spēles laiks, neskatoties uz to, cik prasmīgs ir katrs komandas dalībnieks.
"Tu zini, ka brauc uz spēli un visi spēlēs vienādu laiku. Doma kaut kur ir pareiza beigās," uzskata Inga Priedniece. "Man liekas, daudzi Latvijā paspēj ielikt groziņā, ka no tevis nekas nesanāks, ja kāds ir nevarīgāks. Te mēģina viņu ilgāk pavilkt līdzi, tā kā uzmundrināt – tev sanāk, tu vari! Un viņam beigās kaut kas atveras, un viņš tiešām var! Viņš beigās ir labāks par to, kuram varbūt bija tikai fiziskais talants. Tas man arī patīk!"
"Ullern" kluba vadītājs Stāle Frejs paskaidroja, ka nodarbībās cenšas iesaistīt visus.
"Mūsu sauklis ir – pēc iespējas vairāk, cik ilgi vien iespējams un pēc iespējas labāk. Šīs trīs lietas," uzsvēra Frejs.
Inga Priedniece neslēpj, ka arī viņas ģimenes sākotnējie uzskati ir mainījušies.
"Viņi grib, lai bērnam patīk nākt uz treniņu, lai viņš tur labi jūtas, lai labi pavada laiku. Mums sākumā brīžiem likās – nu kā, ko tur spēlēties? Lai tie, kas iet spēlēties, spēlējas, un tie, kas trenējās, lai trenējas. Bet nē, tomēr viss kopumā, ko mēs šajos gados esam novērojuši, tas ļoti labi strādā."
"Ullern" kluba basketbola treneris Mortens Mirvangs atzīst, ka pašreizējai praksei ir arī ēnas puse, tomēr svarīgākais ir piesaistīt pēc iespējas vairāk bērnu.
"Sliktās lietas ir mentalitāte, ko tas nes līdzi. Jūs zināt, ikviens var nākt un vienkārši izklaidēties," teica Mirvangs. "Labās lietas ir tas, ka mēs varam pieņemt daudz bērnu, kuri vēlas šeit nākt un spēlēt basketbolu un arī spēlēties ar draugiem."
Svarīgs aspekts ir tas, ka treniņi nenotiek bieži. Tas tāpēc, lai varētu paspēt nodarboties ar citiem sporta veidiem.
Norvēģijā bērni nodarbojas vismaz ar diviem sporta veidiem, bieži pat ar trim vai četriem.
Adrians mācās 1. klasē, un viņam ir pirmais gads futbola treniņos, kas notiek vienu reizi nedēļā.
Futbolista Adriana tēvam Edgaram Fedotovam patīk, ka nedala vietas un noslēgumā nav kāds bēdīgāks.
"Varbūt kāds pašā sākumā atmetīs domu vispār turpināt nodarboties ar futbolu. Tā ka es uzskatu, ka tas ir labi," atturēšanos no uzvarētāju noteikšanas uzteica Edgars Fedotovs.
Arī futbolista Adriana mamma Melānija Fedotova saskata, ka
bērni vidē bez uzvarētājiem un zaudētājiem iegūst lielāku pārliecību par sevi.
"Tas katram bērnam dod tādu kā grūdienu uz priekšu, ka es varu, ka nav nozīmes, cik labi es spēlēju. Vienalga es varu kaut ko sasniegt! Tas, es uzskatu, Norvēģijā ir ļoti labi," sacīja Melānija Fedotova.
Rezultātu neskaitīšana Norvēģijā ir tikai viens no stūrakmeņiem bērnu sportā. Līdz 13 gadu vecumam bērni arī neceļo uz sacensībām, lai nepadarītu sportu dārgu. Tāpat nav atbalstīta specializēšanās tikai vienā sporta veidā. Jauniešu sportā, kas sākas 13–14 gadu vecumā, jau ir citādāk. Tad jau uzsvars ir uz rezultātu un sporta veidu federācijas izveido īpašas grupas sporta skolās, kur trenēties tiem, kas grib iet profesionālo ceļu.
