Pirms gandrīz 20 gadiem futbola valstsvienība kvalificējās Eiropas čempionātam, un fakts jo iespaidīgāks ir tādēļ, ka tas notika laikā, kad finālturnīrā varēja piedalīties tikai 16 komandas. Nokļūšana kontinenta spēcīgākajā valstsvienību turnīrā bija milzu sasniegums, tomēr pašā futbolā saimē kož pirkstos, jo sasniegtais rezultāts pēc turnīra netika pilnvērtīgi materializēts.
Latvijas futbola valstsvienības labākais vārtu guvējs un pašreizējais FK RFS ģenerāldirektors Māris Verpakovskis saskata, ka netika izmantotas iespējas prasīt lielāku valsts iesaistīšanos spēles attīstībā.
"Ko neizdarīja futbols? Noteikti tajā laikā, kad bija rezultāti, – 2004. gadā – bija jāiet pie valdības un jārunā par valdības ieguldījumu, lielāku ieguldījumu futbolā, infrastruktūrā," Latvijas Televīzijas "Sporta studijai" teica Verpakovskis. "Mums vēl aizvien nav nacionālā stadiona. Noteikti tad bija visas kārtis rokā federācijas vadītājam iet pie jebkura ministra, pie premjerministra un teikt, ka tas ir vajadzīgs. Mums ir vajadzīgs valsts stadions, kura mums nav. [Un] vispār, ka ir jāiegulda bērnu sportā, bērnu attīstībā un treneros, jo tas ir pamatu pamats. Skaidrs, ka bez tā mums neizaugs talantīgi sportisti, kuri mums atnesīs uzvaras."
Viens no pēdējiem spilgtākajiem piemēriem ir vēsturiskais zelts Tokijas olimpiādē, ko 2021. gadā izcīnīja 3x3 basketbolisti. Tomēr cerētā izaugsme ar skatu uz Parīzes olimpiādi nav sekojusi.
Kustības "Ghetto Games" aizsācējs un 3x3 basketbola viens no attīstītājiem Raimonds Elbakjans sacīja, ka līdzšinējie panākumi nav efektīvs arguments sarunās par turpmāku atbalstu.
"Vakardienas rezultāti nevienam patiesībā… Tu vari it kā uz to atsaukties, bet dienas beigās tas, ar ko tu gribi iet sadarbībā.. viņam interesē – vakar bija tā, ko tu piedāvā rītdien? Kamēr šo atbildi nevarēs iedot klubi, [Basketbola] savienība… jo savienībai ir kaut kāds Latvijas čempionāts, var vākt kaut kādus punktus, kaut kas jau tur notiek. Vai var būvēt jaunu infrastruktūru un attīstīt? Tas ir nesamērojami dārgi. Vai mums kādreiz izdosies sasniegt otru olimpisko zeltu? Tas ir atkarīgs no tiem džekiem, kuriem parādīsies ambīcijas, no Basketbola savienības, kura varbūt pieslēgsies un koleģiāli centīsies viņus atbalstīt, jo tas bieži vien ir cilvēka personīgās ambīcijas, lai saiet kopā ar mērķi."
Pelnītā eiforija ap hokejistu sasniegto vēl nav izgaisusi. Tomēr līdzīgi kā paši vīri kala ceļu līdz fenomenālajam sasniegumam, tā arī tagad,
hokejam atrodoties uz viļņa gan līdzjutēju, gan jo īpaši politiķu acīs, Latvijas hokeja saimniecība var kārtīgi nostiprināt savus pamatus.
Valstsvienības kapteinis un pasaules čempionāta bronzas medaļnieks Kaspars Daugaviņš par izlases veikuma lielāko devumu Latvijas hokejam uzskata gaidāmo ārzemju klubu lielāku interesi par spēlētājiem.
"Galvenā lieta, ko mēs iedosim jaunajiem hokejistiem – mēs sapņojām, bet viņi redz, kā sapņi piepildās. Pats galvenais, manuprāt, ko mēs sasniedzām, – brauks ārzemju hokeja speciālisti uz Latviju vērot, skautot," paskaidroja Daugaviņš. "Ja profesionālajā hokejā kaut ko sasniedz, tad arī skauti sāk domāt, ka kaut kas jau labs ir Latvijā. Tas pavērs iespējas pa pasauli braukt apkārt, jo, lai cik mēs prasīsim visādus finansējumus, atbalstus, lielākā daļa hokeja izlases būs balstīta uz latviešu spēlētājiem ārzemēs."
Latvijas Hokeja federācijas (LHF) valdes loceklis Edgars Buncis atgādina, ka citu hokeja valstu resursi ir daudz lielāki.
"Ja mēs skatāmies no statistikas, no loģikas viedokļa, protams, mēs salīdzinām sevi ar 20 ledus hallēm un stājamies pretī [pretiniekiem] ar mums reģistrētajiem 5000 spēlētājiem Latvijā," sacīja Buncis. "Mēs stājamies pretī valstīm, kurās ir simti tūkstošu reģistrētu spēlētāju, simtos mērāmas halles vai tūkstošos, ja mēs runājam par Kanādu vai Ameriku. No tāda loģiski statistiskā viedokļa šī medaļa nav loģiska."
Buncis atzīst, ka LHF nevar nodrošināt bērnu hokeja pieejamību visās pašvaldībās vai kaut vienā klubā. Tas federācijai nav nedz finansiāli, nedz administratīvi iespējams, bet valstsvienības panākums dod iespēju runāt ar pašvaldībām par to, ka hokejs ir tomēr daļa sabiedrības un tam ir jāpievērš uzmanība, piebilda Buncis. Viņš uzsvēra, ka
izlases vērienīgā sagaidīšana Rīgā apliecināja hokeja nozīmību sabiedrībai.
Latvijas U-18 izlases un HS "Rīga" galvenais treneris Oļegs Sorokins hokeja attīstībai saskata valsts dotāciju nepieciešamību.
"Te jau nav hokeja sistēma, te jārunā par valstisko atbalstu," teica Sorokins. "Ja mēs skatāmies uz ārzemēm, tad droši vien lielākā daļa haļļu ir pilsētu īpašumi, nevis privātīpašumi. Mums ir tieši otrādi, mums ir privātīpašumi. Ja tas tā ir, tad principā vai nu tā ir kāda veida dotācija [nepieciešama], vai milzīgi atvieglojumi elektrības [rēķinu] ziņā. Tas ir tas, kas var sportam nomest ciparu uz leju."
Savukārt hokeja skolas "Kurbads" direktors un treneris Toms Bluks bažījas par klubiem un vecākiem milzīgajām izmaksām, kas var tieši ietekmēt jauno spēlētāju skaitu.
"350–400 eiro mēnesī – hokeja reālās izmaksas. Klubi tur [izmaksu līmeni] ar sponsoru [palīdzību], dotācijām, kādi vecāki vēl palīdz, [klubi] tur izmaksas 200–300 eiro robežās," pastāstīja Bluks. "Skaidrs, ja paaugstinās līdz 400 eiro, cik vispār paliks [jauno] spēlētāju? Tagad klubi dara nereālu darbu, lai turētu hokeju virs ūdens. Tā tas ir. Tas lielais smagums ir jānes klubiem un vecākiem, visvairāk vecākiem īstenībā."
Arī Latvijas U-20 izlases un "Zemgale/LLU" galvenais treneris Artis Ābols par kavēkli hokeja attīstībā uzskata apmācības dārdzību un saskata nepieciešamību vairāk ieguldīt treneru kvalifikācijas celšanā.
"Ir maz pašvaldību, kur mēneša maksa [par hokeja treniņiem], salīdzinot ar šo [apmēru], ir simboliska. Noteikti, jo lielāks atbalsts būs tur, jo vairāk būs to, kas spēj trenēties hokejā," teica Ābols. "Protams, [arī] treneru izglītošana. To jau visi zina – ja tev ir labs treneris, kurš māk gan hokeju iemācīt, gan fiziski sagatavot, tur kaut kam ir jāiznāk."
Latvijas Ledus haļļu asociācijas vadītājs un "Prizmas" galvenais treneris Ēriks Miļuns uzsvēra, ka
bērniem piemērots laiks hallēs ir jāatvēl amatieriem, bez kuriem segt ledus izmaksas nebūtu iespējams.
"Varbūt vairāk laika vajadzētu iedot bērniem un varbūt pat labāku laiku, bet ir komerciālie laiki, kur mums izdevīgāk, lai halle varētu izdzīvot, mums tātad jādod amatieru kustībām," sacīja Miļuns. "Tajā laikā – varbūt septiņos vakarā – vēl var slidot bērni, bet mums jau no sešiem slido amatieri, jo citādāk halli nevaram uzturēt."
Hokeja skolas "Kurbads" direktors un treneris Bluks trenerus uzskata par kompetentiem un sevi izglītojošiem, bet atšķirību ar sporta veida lielvalstīm viņš saskata dažādajās selekcijas iespējās.
"Kad spēlējam ar zviedriem un somiem, vienalga, ar kādiem ārzemniekiem junioru un bērnu līmenī, nav radikāli citādāk. Mēs esam turpat," teica Bluks. "Kamēr nepienāk tas brīdis, kad ir junioru slieksnis U-18, tad, protams, viņi no savām 350 komandām atlasa labākos, bet mums ir tikai četras komandas vai piecas. Tad arī tā starpība sāk veidoties."
Treneris Ābols gan uzsvēra, ka
nebijušais panākums pasaules čempionātā Latvijai šobrīd bija visvairāk vajadzīgs.
"Tas spēks, kas vienoja, ko čaļi izdarīja laukumā, tas ir... tas ir [iespaidīgi]. To nevar aprakstīt vārdiem," atzina Ābols. "Kādā laikā mēs dzīvojam.. bija kovids, šobrīd nenormāli jau vairāk kā gadu ir karš Ukrainā, un mēs tur [čempionātā] stāvam laimīgi, priecājamies par medaļām. Zinām, ka mūsu sabiedrība vienmēr ir bijusi polarizēta. Vienkārši mēs esam delikāti, sēžot pie viena galda, necilājuši jutīgas tēmas, lai nerastos konflikti. Es domāju, ka šobrīd daudzi ar lepnumu iet ar kreklu, uz kura ir [rāda Latvijas ģerboni], un lepojas ar to, kas viņi ir un kur viņi dzīvo."
