Nils Einars Ass - Norvēģijas Sporta konfederācijas ģenerālsekretārs:
- Līdz 11 gadu vecumam nav reitingu. Bērnu sportā varat uzņemt laiku, bet nevajadzētu būt sarindotiem rezultātu sarakstiem. Par piedalīšanos visiem jābūt vienādām balvām. Tas paredzēts lai samazinātu uzmanību uz rezultātiem un salīdzināšanu, tā vietā cenšoties vairot sportošanas prieku.
Pēc mūsu pieredzes, bērniem patīk sacensties, taču viņi pārāk netiecas savā starpā salīdzināties.
Mums jārisina tas, lai vecāki vairāk būtu fonā un nebūtu pārlieku dedzīgi.
Un kā teica viens augsta līmeņa sporta direktors, ja redzat talantīgu 12 gadnieku, vienkārši turaties fonā un neesat pārāk agresīvs, jo attīstība ir dabiska lieta un, ja kāds jūtas motivēts kļūt par augstākā līmeņa sportistu, šai motivācijai būs jānāk no paša, nevis no vides, kurā atrodas jaunietis, vai cilvēkiem, kuri ir apkārt.
Visā mūsu sporta kopienā un arī Norvēģijas Sporta konfederācijā, kas ir kā jumta organizācija, bijusi ļoti spēcīga apņemšanās īstenot un attīstīt bērnu tiesības sportā. Šis dokuments par bērnu tiesībām sportā ir pilnveidots un daudzu, daudzu gadu garumā ticis apspriests mūsu Ģenerālās asamblejas kopsapulcēs. Tā pamatā ir ANO Deklarācija par bērnu tiesībām.
Pamatprincips ir tāds, ka mēs gribam, lai sports būtu sasniedzams, sportošana nestu prieku - nevienam klubam vai sporta veidam "nepieder" bērni. Bērni var brīvi izvēlēties, kur sportot, viņi var izmēģināt dažādus sporta veidus.
Bērna agrīnā vecumā lielāka uzmanība jāvelta sociālajai videi, iekļaušanai, sporta raksturīgajām vērtībām, bet mazāk - konkurencei un rezultātiem, kā arī reitingiem un specializācijai. Tātad, tie ir pamatprincipi. Domāju, tie bijuši ļoti svarīgi mūsu spējām sportā iesaistīt relatīvi daudz bērnu, gan arī ļoti svarīgs faktors, kas ļauj uzrādīt labus rezultātus arī augsta līmeņa sportā. Mums ir daudz sportistu, kuri ir motivēti turpināt sportot, apliecinot, ka agrīna specializācija kopumā nav pozitīva.
Jums ir noteikums, ka kamēr tev nav 12 vai 13 gadi, līdz tam nevari piedalīties nacionālā vai starptautiskā līmeņa sacensībās. Kāpēc tā?
- Mums ir pakāpienu princips. Ļoti agrā vecumā tev jādarbojas savā vietējā klubā. Kļūstot vecākam, nedaudz palielinās arī ģeogrāfija. Nacionāla mēroga sacensībās drīksti piedalīties sasniedzot 12, 13 gadu vecumu. Šāda principa jēga ir nepadarīt bērnu sportu pārlieku nopietnu un konkurējošu. Manuprāt tā ir ļoti laba lieta, un jāsaka, ka sporta komūnā par šo principu nekādu strīdu īsti nav. Lielākoties visi to respektē un redz, ka tas ir labi. Šis ir arī veids kā panākt, lai sociālie un sportiskas konkurences aspekti neieņemtu vadošo lomu, ļaujot jauniešus noturēt sportā ilgāk.
Vēl viens svarīgs iemesls šādai pieejai ir vēlme saglabāt zemas izmaksas.
Viens no aspektiem, kas palielina sportošanas dārdzību, ir ceļošanas izdevumi. Tā ir savā ziņā tāda kā balansēšana. No vienas puses, protams, desmitganiekam došanās uz futbola nometni Barselonā varētu būt ļoti motivējoša, tomēr pastāvam uz to, ka šādā vecumā ir ļoti svarīgi censties saglabāt lielāko daļu aktivitāšu vietējā vai reģionālā līmenī. Pieaugot, radīsies arī citas iespējas.
Domāju, ka ir labi, ja desmit gadu vecumā neesi jau visu redzējis. Ir jābūt kaut kam, uz ko tiekties, un kaut kādām lietām, kuru laiks pienāks vēlāk. Protams, var jau saprast arī vilšanos par to. Var saprast, ka gribat darīt visu, lai izspiest maksimumu, lai palielinātu sportošanas pieredzi. Tomēr, kad cilvēki atskatās atpakaļ, lielākā daļa piekrīt, ka nedaudz piebremzēt šajā jautājumā ir bijis labi.
Norvēģijā ir ļoti liela vienprātība par šiem jautājumiem. Tas netiek daudz apspriests, pat neskatoties uz dažiem karstasinīgākiem vecākiem. Tāpēc domāju, ka tā ir laba lieta un lielākā daļa cilvēku piekrīt, ka šis ir ceļš, kas ejams.
Ja runājam par agrīno specializāciju... Latvijā ir futbolisti jau no trīs gadu vecuma, kuri nodarbojas vienīgi ar futbolu līdz ir izauguši. Kāds ir jūsu skatījums uz šo? Cik ilgi bērni var darīt jebko un kādā vecumā jāsāk specializēties vienā sporta veidā?
- Ziniet, šajā ziņā arī Norvēģijā var novērot sava veida spriedzi. Ir vecāki, kuri ļoti vēlas ievirzīt savus bērnus noteiktā virzienā, bet mēs ļoti apzināti izvairāmies no šādas pieejas. Mēs strādājam ar klubiem, lai tiktu ievērots princips, ka pats bērns ir atbildīgs par savu attīstību un viņa viedoklī ieklausās. Tas ir svarīgi, taču jāsaka, ka specializācija jauna sportista dzīvē nāk diezgan dabiski. Bet, vismaz līdz 11-12 gadu vecumam mēs veicinām dažādību un iespēju izmēģināt dažādus sporta veidus.
Domājam, ka tas ir ļoti svarīgi, lai bērni un jaunieši sportā paliktu ilgāku laiku.
Kad tev ir kādi 15, 16 gadi, tad lielākā daļa federāciju izveido īpašas komandas bērniem, kuriem ir motivācija, vēlme un talants attīstīties tālāk. Tātad, kļūstot vecākam, arvien redzamāks kļūst konkurences aspekts sportā. Domāju, ir ļoti vērtīgi, ka tiem, kam ir šī vēlme un kas vēlas attīstīties, lai redzētu, kādu potenciālu viņi var sasniegt, tiek dotas šādas iespējas. Iespēja jādod visiem, ne tikai dažiem.
Kā jūs saprotiet, kurš ir talantīgs? Kā notiek šis process? Vai tas ir uz treneru pleciem, – atpazīt talantu ar kuru jāstrādā vairāk?
- Tas ir ļoti liels jautājums, un man uz to nav atbildes. Domāju, ka jauniešiem nobriestot, svarīgākais ir viņu interese reāli trenēties un dzīvot to dzīvi, kas nepieciešama, lai sasniegtu savu maksimālo potenciālu. Nav viegli vai pat jēgpilni izraudzīties talantus agrā vecumā. Bieži redzam cilvēkus, kuri savu talantu attīsta vēlāk savā karjerā, taču tas ir dabisks process arī jauniešu vecumā. Panākumi augstākajā līmenī lielā mērā balstās arī uz daudzveidību, sociālo aspektu, agrā vecumā iekļaujot pēc iespējas vairāk bērnu. Šāda pieeja arī dod leģitimitāti Norvēģijas augstākā līmeņa sportam. Norvēģijas sporta modelis nav saskaldīts. Tas viss ir viena koncepta sastāvdaļas.
Ja rezumējam, tad šeit galvenā uzmanība ir uz to, lai pēc iespējas vairāk cilvēku sportotu, nevis rezultāts. Lai visi ir aktīvi, krustās un nodarbojas ar sportiskām aktivitātēm?
- Domāju, ka mums nav jāizvēlas starp vienu vai otru. Mums ir mērķi un stratēģijas abiem šiem aspektiem, - lai mēs būtu sekmīgi gan augsta līmeņa sportā, gan arī masu sportā. Mēs tur nekādi neredzam pretrunu. Jo vairāk sasniedzam bērnus un jo vairāk vecākus varam iesaistīt, jo veselīgāka un laimīgāka būs mūsu sabiedrība. Tā rezultātā būs arī sasniegumi augsta līmeņa sportā. Tas viss diezgan labi sasaistās kopā. Mēs esam visai ambiciozi abos šajos virzienos.
