ĪSUMĀ:
- Igaunijā ik gadu sportistu prēmēšanai valsts budžetā rezervē 300 000 eiro
- Finanšu jaudu igauņi sāk koncentrēt vislabākajiem sportistiem arī jauniešu konkurencē
- Igaunijā paļaujas uz nacionālās olimpiskās komitejas vadošu lomu sporta pārraudzībā
- Lietuvā pēc nesenas reformas sports ir Nacionālās sporta aģentūras pārziņā
- Lietuvieši slavē Latviju par daudz labāku sporta infrastruktūru dažādos sporta veidos
Atšķirības meklējamas niansēs – vispirms ekonomiskajā situācijā un vērtību orientācijā katrā Baltijas valstī. Tomēr vienā aspektā mums ir daudz kas kopīgs. Baltijas valstis ir vienas no dāsnākajām savu atlētu prēmēšanā, olimpiskās zelta medaļas vērtībai svārstoties no 100 000 līdz gandrīz 170 000 eiro.
Ar praktisku pieeju izceļas Igaunija, kur katru gadu valsts budžetā rezervē 300 000 eiro tieši prēmiju vajadzībām augsta līmeņa sportā.
Prioritāte igauņiem ir olimpisko spēļu, pasaules un Eiropas čempionātu medaļnieki olimpiskajos sporta veidos.
"Bija skaidrs, ka mums ir nepieciešama stabila un pārredzama prēmēšanas sistēma – tāda, ar kuru vienmēr var rēķināties," pastāstīja Igaunijas Kultūras ministrijas vicekanclers sporta jautājumos Tarvo Purns. "Tāpēc mums ir sava veida fonds, kur katru gadu ir pieejami līdzekļi sportistu prēmēšanai. Ja mums ir medaļnieki, tad mums ir finansējums, kā viņus atalgot. Viss jau ir ieplānots. Olimpiskā komiteja sadarbībā ar sporta federācijām vienojās par optimālo apmēru. Šī sistēma sevi ir attaisnojusi, un vairums ar to ir apmierināti."
Igaunijā par sporta finansējuma sadali atbild Olimpiskā komiteja, kam šo uzdevumu deleģējusi Kultūras ministrija. Pērn Igaunijas Olimpiskā komiteja sadalīja sporta federācijām gandrīz 13 miljonus eiro. Tomēr arī mūsu ziemeļu kaimiņi diskutē, kā pilnveidot atbalsta sistēmu ceļā uz profesionālā sporta virsotni.
"Šobrīd esam sākuši vairāk koncentrēties uz topa atlētiem – arī jauniešiem," teica Igaunijas Olimpiskās komitejas preses pārstāve Merilī Lūka. "Atlasām pašus perspektīvākos, lai viņos ieguldītu papildu finansējumu, kas iepriekš tika piešķirts plašākam sportistu lokam. Jau tagad redzam, ka šī pieeja strādā, jo Milānas [ziemas olimpiskajās] spēlēs 2026. gadā mums būs vismaz pieci medaļu pretendenti. Pirms četriem gadiem nekas tāds nebija iedomājams. Cerams, šī pieeja sevi attaisnos."
Labākie igauņu atlēti, kuri izpildījuši kritērijus, jau pašlaik divus gadus ik mēnesi saņem 4000 eiro algu un gandrīz 2500 eiro treniņu vajadzībām.
Igaunijā viena organizācija, kura pārrauga sporta attīstību, dod plašāku informācijas apjomu, kas ļauj pilnveidot esošo sistēmu.
"Tas, ka Olimpiskā komiteja jau vairākus gadus pārrauga visu sistēmu, dod mums labāku kopainu, kāpēc daži sporta veidi neattīstās vai tieši pretēji – sasniedz labākus rezultātus," sacīja Tarvo Purns. "Tostarp olimpiskā komiteja atbild par tiesnešu attīstību. Viss iet roku rokā, mēs esam maza valsts. Mums vajag koncentrēties uz kvalitāti nevis kvantitāti, tāpēc arī sporta finansējuma sistēmai ir jāseko šiem principiem."
Igaunijā arī pievērš lielāku vērību sporta federāciju darbam, lai laikus pamanītu kādas problēmas.
"Tokijas olimpiskajās spēlēs mūsu paukotājas izcīnīja zeltu komandu sacensībās un saņēma daudz bonusu finansiāli," paskaidroja Merilī Lūka. "Tomēr, tā kā komanda netika uz Parīzi, paukošanas federācija ir milzu parādos. Ja būtu laicīgi pamanījuši briestošās problēmas, tad, iespējams, spētu novērst šīs nebūšanas jau saknē. Tāpēc arī tagad daudz skrupulozāk pētām, kā prēmēšanas sistēma un federācijas darbs varētu tikt uzlabots."
Savukārt Lietuvā lielāku atbalstu gūst viedoklis, ka sportistiem nozīmīgāks atbalsts nepieciešams arī gatavošanās posmā, nevis tikai prēmēšanā par sasniegumiem.
Pirms dažiem gadiem Lietuvas sports piedzīvoja milzu reformu un tika izveidota Nacionālā sporta aģentūra, kas ir galvenā par sportu atbildīgā organizācija, pastāstīja Lietuvas sabiedriskā medija LRT sporta redaktors Roks Suslavičs. Aģentūra sadala finansējumu un uzrauga federāciju darbu, bet atņem noteiktu lomu Lietuvas Olimpiskajai komitejai. Tomēr sporta sistēmas vienkāršošana nodrošinājusi daudz pārredzamākus darbības principus.
Bijušā Lietuvas izlases biatlonista Roka Suslaviča viedokli atbalsta vairāki atlēti – dāsnās prēmijas būtu vēl vairāk jāpārvērš atbalstā ikdienas vajadzībām.
"Mūsu prēmēšanas apmēri par rezultātiem ir visnotaļ lieli, tomēr prasītos būtisks devums ikdienas darbam," uzsvēra Roks Suslavičs. "Piemēram, mūsu pludmales volejbolistes Parīzē piedalījās, pateicoties pašu atrastajiem sponsoriem. Valsts atbalsts bija nulle. Ja brīnumainā kārtā viņas izcīnītu medaļas, tad mēs viņas dāsni prēmētu, bet svarīgs ir atbalsts ceļā uz šo mērķi, jo ne visi talantīgākie sportisti var atrast privātus sponsorus. Protams, sasniedzot rezultātus, dzīve nedaudz uzlabojas."
Lietuvā atšķirībā no Igaunijas sportisti pēc izpildītiem kritērijiem saņem nedaudz mazāk – līdz 3000 eiro mēnešalgu un aptuveni 1500 eiro izdevumiem. Tomēr atbalsts sniedzas četru gadu periodā.
Finansējums Lietuvas sportā 2024. gadā sasniedz gandrīz 80 miljonus eiro, kas ietver plašu spektru – sportistu un treneru algas, federāciju budžetus, infrastruktūras izdevumus un citas pozīcijas. Latvijā apjoms ir gandrīz par trešdaļu mazāks, tomēr arī lietuviešiem šķiet, ka zāle pie kaimiņiem ir zaļāka.
"Jums ir fundamentāli labākas treniņu bāzes. Piemēram, biatlonā, Madona jau tagad ir Eiropas līmeņa biatlona centrs," pauda Roks Suslavičs. "Lietuvā mums nekā tāda nav. Jā, iespējams, mums ir vairāk naudas, ko varam atvēlēt sportistiem viņu treniņu darbā, bet jums ir patiesi laba infrastruktūra – ne tikai biatlonā."
Līdzīgi kā pavārmākslā nav vienas ideālas receptes, arī katrai valstij ir jāatrod savs atbilstošais sporta finansējuma modelis. Varbūt arī var palūkoties uz kaimiņiem, kas viņiem strādā un ko mēs varam aizņemties.
