ĪSUMĀ:
- Izglītības un zinātnes ministrija naudas balvās saskata iespēju celt sporta prestižu.
- Naudas balvas ir izcilības apliecinājums, uzskata bobsleja izlases treneris Sandis Prūsis.
- Sporta federāciju padomē aicina sabiedrību vienoties, kā finansēt tās pašapziņai nepieciešamos olimpiskos varoņus.
- Eiropā Latvija ir pirmrindniekos pēc medaļotiem olimpiešiem maksāto prēmiju apmēra.
- Sporta funkcionāri atbalsta diskusiju par sportistu optimālāko prēmēšanas sistēmu.
Sports kā emociju kamols atritinās pie lielām uzvarām un zaudējumiem. Panākumu garša ierasti ir saldāka ne tikai skatītājiem, bet jo īpaši Latvijas atlētiem. Apziņa par ieguldīto darbu apstākļos, pēc kuriem medaļu var nosaukt par brīnumu, taču darbs ir visa pamatā, un par to arī jāsaņem attiecīgs atalgojums.
Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) sporta departamenta direktors Aleksandrs Samoilovs ir pārliecināts, ka naudas balvas dod sportistam un sportam prestižu arī sabiedrības skatījumā.
"To ierauga arī jaunieši un bērni, kas potenciāli ir ļoti svarīgi, lai viņi sportotu," teica Samoilovs. "Tas ir viens no motivācijas instrumentiem iet un nodarboties ar sportu. Tas ceļ sporta prestižu."
Pēdējos 12 gados sportistiem un treneriem par augstiem sasniegumiem dažādos sporta veidos un sacensībās kopā izmaksāti vairāk nekā 17 miljoni eiro.
Ik gadu godalgotajiem atlētiem vidēji novirza 1,4 miljonus eiro no valsts budžeta.
Latvijas bobsleja izlases galvenais treneris Sandis Prūsis uzsvēra, ka sasniegtie rezultāti ir izcilības apliecinājums un attiecīgs formulējums ne velti iekļauts arī likumā.
"Par ko mēs cepamies? Cik tad mums gadā aiziet sportistiem prēmijās? Mēs cepamies un nelabvēļi uzreiz uzrodas un skauģi, ka sportisti tiek apbalvoti un sportistiem tiek tērēti miljoni," sacīja Prūsis. "Protams, negribu teikt, ka sistēma ir ideāli pareiza un perfekta. Absolūti ne, jo vienmēr ir cilvēki, kas izmanto un izkropļo situācijas."
Prēmēšanas sistēma sākās pasen, kad Nacionālajā hokeja līgā (NHL) Stenlija kausu izcīnīja Sandis Ozoliņš. Toreiz, pirms 28 gadiem, hokejists naudas balvu no valsts nesaņēma, bet pirmo reizi to ieguva trīs Atlantas olimpisko spēļu dalībnieki. Kanoe airētājs Ivans Klementjevs par sudrabu ieguva 50 000 latu, bet soļotājs Aigars Fadejevs un šāvējs Boriss Timofejevs katrs par 6. vietu saņēma 10 000 latu. Toreiz par zelta medaļu olimpiskajās spēlēs varēja iegūt 250 000 latu, bet pašlaik tie ir mazliet vairāk nekā 142 000 eiro.
Latvijas Sporta federāciju padomes prezidents Einars Fogelis ir pārliecināts, ka olimpiskie medaļnieki nācijai ir nepieciešami kā paraugs, kam līdzināties.
"Ja mēs gribam un tiešām nodefinējam, ka mums ir svarīgi šie augstie sasniegumi, runāsim konkrēti – olimpiskā medaļa, ja mums ir svarīgi, lai mums būtu savi varoņi, lai mēs palīdzētu talantiem attīstīties, tad mums ir jāvienojas, kādā formā mēs šo augstas klases sportistu atbalsta sistēmu [uzturam], sākot jau no jauniešu un juniora vecuma," uzsvēra Fogelis.
Prēmija ir vienreizējs stimuls sportista karjeras ceļā. Par iegūtajām medaļām olimpiskajās spēlēs un pasaules čempiona titulu izcīnīšanu ir noteikts izmaksāt mūža pabalstus, kas gan notiek, sasniedzot 60 gadu vecumu vai ne ātrāk kā 12 gadus pēc medaļas iegūšanas. Latvijas Olimpiešu sociālajā fondā šobrīd ir 154 personas, kuras ik mēnesi saņem 200–900 eiro pabalstu.
Rīgas Stradiņa Universitātes un Latvijas Sporta pedagoģijas asociētā profesore Signe Luika pastāstīja, ka
Latvija ir viena no retajām valstīm Eiropā, kur par pirmo vietu olimpiskajās spēlēs maksā vairāk nekā 100 000 eiro prēmiju.
"Jā, mēs esam vieni no retajiem, lai neteiktu, ka vienīgie, kur ir šādas naudas balvas," piebilda Luika.
Latvija patiesi ir viena no dāsnākajām prēmiju dalītajām saviem sportistiem. Situācija kaimiņvalstīs gan ir diezgan līdzīga. Baltijas valstu topa pirmajā vietā ir Lietuva, kas par olimpiskā zelta izcīnīšanu Parīzes spēlēs nodrošināja 167 000 eiro, tālāk seko Latvija ar mazliet vairāk nekā 142 000 eiro un Igaunija ar 100 000 eiro.
Bobsleja izlases galvenais treneris Prūsis nešaubās, ka
sportisti daļu prēmijas iegulda savā attīstībā.
"Sportisti to [prēmiju] izcīna varbūt katru gadu – tad jau daudziem liekas, ka tas viņiem ir bizness. Viņš jau citu neko nemāk, viņš tikai to māk," teica Prūsis. "Droši vien, bet varu derēt, ka daļa sportistu, it sevišķi individuālie, iegulda prēmiju savā attīstībā."
Sporta funkcionāri atbalsta ideju atvērtai diskusijai par prēmēšanas sistēmu. Tai noteikti ir nepieciešami uzlabojumi, un viens no tiem būtu stipendija uzreiz pēc izcīnītas augstas vietas. Naudu saņemtu ne tikai sportists, bet arī treneris līdz mūža beigām. Pašreizējais modelis ar naudas balvas pasniegšanu ir pienācīgs, bet vai ilglaicīgs, tas ir cits jautājums.
