Sportā latvieši grib gan masveidību, gan augstus sasniegumus, bet nav resursu, lai to visu nodrošinātu. Tādēļ vajag pieņemt lēmumus, kas varbūt nebūs populāri, toties ļaus sasniegt rezultātus izvēlētajā ceļā, intervijā Latvijas Radio pastāstīja Gulbis.
Lielāko problēmu Gulbis saskata tajā, ka visiem ir par maz naudas, bet tās vienmēr pietrūks, ja vien neizdosies kaut kur piesaistīt jaunus resursus. Pašreizējā situācijā, lai kā reorganizētos, tas nozīmētu vienkārši pārlikt dažus tūkstošus eiro no vienas kabatas otrā, taču naudas daudzumu tas nemainītu. Tādēļ svarīgi ir vienoties, kam naudu tērēt, un sekot pieņemtajiem lēmumiem ne tikai deklarācijās.
"Manuprāt, ir vienkārši jāsaprot, uz ko tad mēs ejam. Vai ejam uz augstiem sasniegumiem, kur mums par katru cenu jādabū kaut kādas medaļas, kur tauta papriecājas divas nedēļas un pēc tam četrus gadus par to aizmirst. Vai mēs tomēr domājam par to, kā maksimāli daudz cilvēkus iesaistīt sportā," sacīja Gulbis. "Ko nozīme sports? Tas vienkārši ir veselīgs dzīvesveids, tas ir dzīves ilgums."
Gulbis uzskata, ka
valsts varētu visu finansējumu dot 10 prioritāriem sporta veidiem, no kuriem tad prasīt gan masveidību, gan rezultātus, bet pārējie izdzīvotu, kā nu prot. Vai arī dalīt visiem vienādi, nosakot citus mērķus, bet pašreizējā situācijā īsti nenotiek ne viens, ne otrs.
"Manuprāt, tā ir tāda kopējā valsts politiskā nostāja, ir tādi lozungi, ka vajag masveidību, lai ir veselīgi cilvēki, bet lēmumi jau ir pieņemti savādāki," uzsvēra LTS prezidents.
Gulbis vērš uzmanību uz dziļākām problēmām ne tikai sporta vidē, bet sabiedrībā kopumā, kur jebkādu budžetu uzskata par slaucamu govi vai smeļamo katlu, un cīņa notiek par to, kurš būs spējīgs vairāk izsmelt, pateicoties privātiem kontaktiem vai kādiem citiem instrumentiem.
Citu sabiedrības domāšanu Gulbis saskata Skandināvijā, kur savas valsts un jebkādu organizāciju budžets cilvēkiem ir kopēja kabata, kuras labad viņi spēj solidarizēties un pieņemt lēmumus, kas varbūt nenesīs augļus šodien un rīt, bet pēc 10–20 gadiem.
Olimpiskajā sistēmā Gulbim dažas lietas šķiet sevi izsmēlušas.
"Agrāk olimpiskās spēles, manuprāt, bija nedaudz kaut kas cits, nekā tas ir mūsdienās. Daudzām attīstītajām valstīm nav tik būtiski, cik daudz ir zelta, sudraba vai bronzas medaļas. Ir daudz būtiskāk, ja nācija ir veselīga, cilvēki nodarbojas ar sportu," sacīja Gulbis. "Tā dzīšanās pēc medaļām ir vai nu tādām valstīm kā Krievijai un Ķīnai kādu savu iekšējo iemeslu dēļ, vai, piemēram, Amerikai, kurai ir vienkārši foršs šovs, un var divas nedēļas apspriest, kurā vietā viņi ir ar medaļām tur tikuši."
Gulbis ir vīlies, ka sporta sabiedrība kārtējo reizi nav spējusi par kaut ko vienoties, un vējā ir gan dokumentu gatavošanā ieguldītais darbs, gan ilgās diskusijas par LOK un Latvijas Sporta federāciju padomes (LSFP) apvienošanos.
"Mēs atkal esam nevis soli uz priekšu pavirzījušies, bet divus soļus atpakaļ," teica Gulbis.
Kāds būs turpmākais vadošo sporta organizāciju attīstības ceļš, Gulbim nav ne jausmas. Viņš uzsvēra, ka tāda ir sporta sabiedrība, kas atspoguļo visu sabiedrību, un Gulbis negrib to pārlieku kritizēt, jo pats ir tās daļa. Viņš gan vēlas vērst uzmanību uz to, ka joprojām ir iespēja progresēt.
