"Daudzi cilvēki uzskata, – lūk, šīs kapitālisma uzvaras ir koledžas sporta beigu sākums. It īpaši mazajiem sporta veidiem, jo tas nosvērs svaru kausus vēl vairāk par labu amerikāņu futbolam un basketbolam. Tas prioritizēs tos sporta veidus, kuri nes peļņu universitātēm," stāsta pludmales volejboliste un Dienvidkalifornijas Universitātes absolvente Tīna Graudiņa.
Universitāšu sports ir prātam neaptverami ienesīgs bizness, kas ir pretrunā ar postulēto pamatdomu par amatierismu, kur primārā ir izglītība. Televīziju translāciju līgumi galvenokārt par amerikāņu futbola un basketbola pārraidīšanu ik gadu studentu sporta asociācijai ļauj iekasēt vairāk nekā miljardu ASV dolāru. Iepriekš studentiem daļa no šī gardā pīrāga gāja gar degunu. Tomēr tiesvedības par šādu šķietami negodprātīgu praksi beidzot arī studējošiem sportistiem ļaus piedalīties peļņas sadalē.
"Skaidrs, ka tas viss maina vispār globālo basketbolu un visu sporta tirgu. Tās summas ir piecreiz, desmitreiz, citkārt pat piecpadsmit reizes lielākas, nekā sportists varētu pelnīt Eiropā," esošo situāciju komentē basketbola aģents Raivis Ušackis.
Formāli universitātes joprojām nevar studentiem maksāt algas, lai gan no nākamā gada lielākās ASV koledžas ik gadu varēs sadalīt 20 miljonus starp sportistiem kā daļu no ieņēmumiem par viņu izmantoto vārdu reklāmas nolūkos. Tostarp arī sportistu iekļaušanu videospēlēs.
"Sliktākais scenārijs, [raugoties] no Eiropas basketbola ir tāds, ka Eiropas klubi principiāli pazaudē jebkādu motivāciju vai jēgu attīstīt jaunos spēlētājus. Viņiem spēlētāji no 15 līdz 23 gadiem neeksistē. Kāpēc tev trenēt un investēt spēlētājā – viņu attīstīt, ja viņš aizies prom 18 gados?" satraukts ir Rīgas "Zeļļu" ģenerālmenedžeris Artūrs Šēnhofs.
"Manuprāt, Eiropai būs ļoti grūti konkurēt ar Ameriku. It īpaši lielajos sporta veidos, jo tu iegūsti izglītību, kas Amerikā ir simtiem tūkstošu vērta. Tu vēl dabū klāt algu un šo [akadēmisko] grādu, kā arī vēl nereāli augsta līmeņa profesionālus treniņus. Ar ko Eiropa var sacensties? Vajag izdomāt savus plusus un arī kaut kā cīnīties," pārliecināta ir Graudiņa.
Pašlaik, lai piesaistītu jaunos talantus, kompānijas, kuras pārstāv konkrētu universitāšu intereses, maksās par sportistu tēla izmantošanu. Šie līgumi ir vairāku simtu tūkstošu un miljonu dolāru vērtībā.
"Nav jau tā, ka tagad tur brauks tie spēlētāji un būs baigās mārketinga sejas. Vienkārši ir atrasts veids, kā samaksāt sportistiem," skaidro Šēnhofs.
Ušackis ir bažīgs par basketbolistu karjeru pēc universitātes absolvēšanas: "Es domāju, ka ļoti bieži būs tā, ka spēlētājiem karjera ir koledžā, un viņš vēl pagarina gadu vai divus maģistrantūrā utt. Viņam būs izdevīgāk spēlēt koledžā, kur varēs nopelnīt lielāku naudu nekā varbūt profesionālajā [sporta] tirgū. Stāsts ir cits – kad sportists beigs šo studiju karjeru, kā viņš tālāk sevi realizēs profesionālajā sportā? Jo tā alga varbūt lielākajai daļai [nebūs] tik liela."
Tālu piemēri nav jāmeklē – Šēnhofs min igauni Kersu Krīsu, kurš iepriekš spēlēja Kauņas komandā "Žalgiris", bet pēc tam devās studēt pāri okeānam. "Par 95% droši var teikt, ka tagad pelna kaut kur ap 700 tūkstošiem [ASV dolāru] sezonā. Droši vien, ja viņam pēc šīs sezonas jāatgriežas Eiropā, viņam kāds, un šis ir profesionāls minējums, būs gatavs samaksāt kādus 60, varbūt 100 tūkstošus."
Basketbolists Kristers Skrinda ir viens no pirmajiem latviešu sportistiem, kurš šādā veidā pelnīs papildus studijām ASV. Kristeru pēc veiksmīgā Eiropas U-18 čempionāta noskatīja prestižā Stenforda Universitāte, kurai viņš pievienosies pēc Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas absolvēšanas.
"Es neteiktu, ka NIL [nauda ir] galvenais faktors manai izvēlei [spēlēt] koledžā, jo es jau no agra vecuma zināju, ka noteikti gribu doties uz Ameriku. Tā ir fantastiska iespēja iegūt gan labāko izglītību pasaulē, gan arī spēlēt augstākā līmeņa basketbolu. Tāpēc tā NIL nauda ir tikai bonuss," skaidro Rīgas "Zeļļu" uzbrucējs un topošais Stenforda Universitātes students.
"Zeļļu" ģenerālmenedžeris uzsver, ka arī šeit pat Latvijā profesionālajā basketbolā jaunieši nespēlē gluži par velti. "Šogad viņam Latvijas mērogā un vispār 18-gadīgiem džekiem maksā supersolīdu atalgojumu. Vēlam veiksmi, lai viss viņam notiek, kā iecerēts," novēl Šēnhofs.
"Noteikti nauda var sagrozīt skatu, bet, manuprāt, arī ģimene cenšas par to nedomāt. Arī nav par to jādomā, tādā vecumā jau īpaši – vēl visa dzīve ir priekšā. [Man ir] tikai 18 gadi. Nauda noteikti arī nākotnē tā nav svarīgākā lieta. Tas tikai kā bonuss, es teiktu," pārliecināts ir Skrinda.
Šobrīd, kad ir skaidrs virziens, kurā dodas studentu sports, interesanti būs palūkoties uzņemtā kursa rezultātus vismaz piecu gadu griezumā.
Šēnhofs zina stāstīt, ka ASV koledžu basketbola sistēma sākusi līdzināties augsta līmeņa profesionālam sportam, jo runa vairs nav par jauno sportistu izaugsmi: "Tur tiek prasīts rezultāts. Es no dažiem universitāšu treneriem komunikācijā esmu sajutis, ka viņi ir mazāk ieinteresēti ar ilgtermiņa projektiem [spēlētāju attīstīšanu] nodarboties."
Skaidrs ir viens – esam liecinieki "mežonīgajiem rietumiem" universitāšu sportā, jo tas ietekmē visu mācību iestādes dzīvi. "Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc daudziem cilvēkiem nepatīk šis NIL, jo universitātes prezidentei vai prezidentam ir jāuztraucas par to, cik labi iet viņu amerikāņu futbola komandai. Un tas nozīmē, ka tiek ietekmēti pārējie procesi universitātē. Manuprāt, tādā ziņā Eiropas sistēma, kur universitātes koncentrējas tikai uz akadēmisko sadaļu, ir loģiskāks," savu nostāju pauž Graudiņa.
