Skaidras naudas norēķini nav vienkāršs jautājums, un tas pastāv ne tikai sportā, uzsvēra Šēnhofs. Viņš ir pārliecināts, ka izskaust šādus maksājumus tāpat kā biznesa vidē aplokšņu algas pašreizējos apstākļos līdz galam nav iespējams.
Treneru algas Šēnhofs nosauca par kritiski zemām. Ja vecie treneri kopā ar pensiju vēl varot savilkt galus kopā, tad jaunam trenerim, kam jāuztur ģimene, iztikt ar algu nav iespējams. Par pilnu slodzi jeb 30 stundām trenerim pienākas 830 eiro pirms nodokļu nomaksas. Ja strādā 40 stundas un bez brīvdienām, var sasniegt bruto 1200 eiro algu, taču trenerim darbs ir arī vasaras nometnēs praktiski cauras diennaktis.
Šēnhofs uzskata, ka viņam vai nu ir jāpiever acis uz skaidras naudas norēķiniem, vai jāpaliek skolā bez treneriem.
Primitīvi vēršoties pret skaidras naudas apriti treneru ienākumu palielināšanā skola speciālistus zaudēšot.
"Aiz bezizejas tas notiek," savu skatījumu uz skaidras naudas maksājumiem atklāja Šēnhofs. "Trenera bezizeja, ka viņš nevar izdzīvot. Man kā direktoram bezizeja ir ļoti konkrēta - vai nu es pieveru acis uz treneru darbībām, vai arī es presēju viņus un pazaudēju trenerus. Šodien aiz durvīm nestāv neviens, kas varētu kandidēt, ja atbrīvojas trenera vieta."
Pašvaldība Rīgā atbalsta sporta skolas, bet piemaksas treneriem esot tik piezemētas, ka nemaina mazās algas jautājuma būtību.
Ja alga uz rokas sasniegtu 1500-2000 eiro par lielas slodzes darbu, būtu cerības, ka Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā (LSPA) stātos perspektīvi nākamie treneri, uzskata Šēnhofs. Viņaprāt, tā nebūtu liela nauda par intensīvu darbu. Šēnhofs saskata, ka LSPA ar retiem izņēmumiem iestājas ne tā spējīgākā jaunatnes daļa, kas citās augstskolās netiek. Turklāt arī pēc absolvēšanas spējīgākie parasti neizvēlas trenera karjeru, bet kādu citu labāk apmaksātu darbu.
Šēnhofs apgalvoja, ka bērnu vecāku un treneru norēķinos pats nav iesaistīts, bet ir informēts par attiecību būtību.
No vecākiem iekasētā summa nepārsniedzot 25-30 eiro mēnesī.
Pēc Šēnhofa teiktā, procesu pārzina vecāki, kas norēķinās ar treneri. Ja vecāki sūdzas par trenera nesamērīgām prasībām, Šēnhofs viņu aicina uz sarunu un ievieš mapīti informācijas uzkrāšanai, bet juridiska pamata vērsties pret treneri neesot.
Izeju no pašreizējās situācijas Šēnhofs nesaskata, kamēr nemainīšoties valsts attieksme pret treneru darbu. Viņš arī sagaida, ka valsts budžeta problēmas palielināsies, un treneri nebūs prioritāte.
Ilgāku laiku Šēnhofs ir bijis Latvijas Basketbola savienības (LBS) valdes loceklis, bet basketbola augstākajā pašmāju organizācijā viņš nesaskatīja sava darba pievienoto vērtību, jo nesaskata, kā praktiski nodrošināt bērnu un jaunatnes basketbola attīstību.
Basketbolu Šēnhofs uzskata par savu dzīvesveidu. Viņš pats brīnoties, kā ir tik ļoti iedziļinājies bērnu un jauniešu basketbolā. No darba basketbola skolā Šēnhofs neredz iespēju aiziet, nezinot, kas nāks viņa vietā. Šēnhofs labprāt atrastu sev prasmīgu aizstājēju un pēc gada kopīga darba būtu gatavs aiziet.
