ĪSUMĀ:
- Sporta veida publicitāti kā prioritātes kritēriju darba grupā apšauba kā grūti izmērāmu
- Uzņēmēju atsaucībā saskata mērauklu sabiedrības interesei par attiecīgu sporta veidu
- Apšauba lietderību samazināt finansējumu panākumus guvušiem sportistiem bez liela privāto sponsoru atbalsta
- Privātu ziedotāju aktivitātes iekļaušana kritērijos varētu veicināt fiktīva atbalsta risku
- Kā vienu risinājuma variantu rosina sporta veidu sadalīšanu prioritāšu grupās
Ja uzņēmējs vēlas saņemt Latvijas Investīciju aģentūras atbalstu jebkādam projektam, ir vajadzīgs savs līdzfinansējums. Tādēļ Lūsis uzskata, ka arī valsts politikā sportā ir jāskatās līdzīgi.
"Jāskatās ir tur, kur ir privāts finansējums. Tur arī valsts varētu ieguldīt naudu, lai būtu sadarbības attiecības uz līdzīgas bāzes," teica Lūsis.
Piesaistītā uzņēmēju nauda šādā veidolā ieskicētu attiecīgā sporta vieda rezonansi sabiedrībā.
Sporta veida publicitāte kā viens no kritērijiem prioritāšu noteikšanā Šuplinskas vadītajā darba grupā jau ir ticis izskatīts, taču pastumts malā kā grūti izmērāms.
Pieredze sporta menedžera darbā Lūsim liek domāt, ka tieši privāto uzņēmēju ieguldījumi atspoguļo arī sabiedrības interesi par attiecīgo sporta veidu.
"Viņi [uzņēmēji] ļoti konkrēti rēķina, kādas auditorijas viņi varēs piesaistīt, cik plašas tās būs. Kā izdosies sasniegt savus uzņēmuma mērķus, ar šādu finansiālo atbalstu ieguldot reklāmā," paskaidroja Lūsis. "Citiem sponsoriem rezultāts ir svarīgs, bet tas nav tik ļoti svarīgs, cik kopējā vilkme sabiedrībā. Cik daudz viņiem sociālajos tīklos ir sekotāju, cik ļoti lielu ažiotāžu var veicināt šis sportists, ja viņš, piemēram, parādās kaut kādā reklāmā, ja viņš savā sociālajā tīklā netieši, smuki parāda konkrēto zīmolu. Cik tur ir "laiki", "šēri"... Pēc tam, protams, ir arī visādi citi instrumenti, kā viņi to var izmērīt."
Arī pieredzējušais sporta menedžeris Edgars Buļs atzīst, ka šāda ideja viņam patīk, jo tā iezīmētu sporta veidu loku, kas spēj ne tikai sevi sekmīgi atrādīt plašākai auditorijai, bet arī detalizēti atskaitīties. Tomēr tik
radikālu pieeju valsts finansējuma sadalē Buļs neatbalstītu.
"Es negribu apgalvot, ka tagad ir jānogriež nauda visiem tiem sportistiem, kuri var sevi pierādīt," uzsvēra Buļs. "Piemēram, Anastasija Grigorjeva brīvajā cīņā. Viņai nav medaļu olimpiādēs, bet cik viņai ir medaļu Eiropas un pasaules čempionātos... Vai tagad, ja viņai grūtāk iet ar privāto atbalstītāju piesaisti, būtu jānogriež valsts finansējums? Es tā neteiktu. Tomēr viņa savā Daugavpilī ir pietiekoši liela varone. Es ticu, ka viņa ar saviem panākumiem veicina jauniešu nodarbošanos ar sportu. Tas ir stūrakmens, lai bērni vairāk trenētos, lai jaunieši trenētos un lai mums veselīgās nācijas procents kāptu arvien augstāk. Lai tiešām lielākā daļa nodarbotos ar sportu."
Lūsis atzīst, ka valsts primārais uzdevums būtu rūpēties par veselīgiem bērniem un jauniešiem, kā arī gādāt, lai pieaugtu cilvēku skaits, kuri ir pieraduši sportot un rūpēties par veselību. "To var panākt, atbalstot sporta veidus, kas ir masveidīgi un kas radina cilvēkus regulāri sportot," uzskata Lūsis.
Priekšlikums vērtēt privātā sektora finansējumu valsts naudas sadalē gan ietver arī kādu risku.
Vai sporta federācijas, tiecoties uzlabot savus rādītājus, nekristu kārdinājumā slēgt slēptas vienošanās ar uzņēmējiem par daļas naudas atpakaļatdošanu? Šāda prakse Latvijas sportā nav sveša, jo tieši ziedojumu daļēja atpakaļatdošana ziedotājiem kļuva par vienu no iemesliem izmaiņām likumos, pret kurām pirms diviem gadiem sporta sabiedrība tik krasi iestājās.
Abi eksperti ir vienisprātis, ka prioritārie sporta veidi būtu jānosaka, un to lokam vajadzētu būt pēc iespējas šaurākam. Buļs gan iesaka sarakstu veidot prioritāšu klasēs.
A klases sporta veidi būtu ar lielāku prioritāti, B un C - ar attiecīgi mazāku.
"Es uzskatu, ka būtu jābūt kaut kādiem prioritārajiem sporta veidiem," teica Buļs. "Dažiem, uz kuriem mēs valsts programmas līmenī strādājam, lai veicinātu kopējo valsts atpazīstamību un caur šiem lielajiem sporta veidiem piesaistītu arvien vairāk jauniešus sportot un veicināt nācijas veselību. Kā, piemēram, Lietuvā tas ir basketbols. Liekas, ka viņiem nekā cita nav, bet toties, kad spēlē basketbolisti, tad ir kaifs skatīties. Mums arī varētu četrus piecus tiešām jaudīgākos sporta veidus, bet es negribētu teikt, ka būtu pavisam jāaizmirst par olimpiešiem, kas var izcīnīt augstas vietas un pavilkt aiz sevis cilvēkus sportot."
Jautājumu par to, cik plašam jābūt prioritāro sporta veidu lokam un kādam kritēriju kopumam tas būtu jāveido, joprojām ir vairāk nekā atbilžu. Izglītības un zinātnes ministrija pirmos lēmumus sola oktobrī.
