Lībietis kopš 2011. gada 12 reizes pārstāvēja Latviju Deivisa kausa izcīņā. Karjerā augstākā vieta pasaules rangā vienspēlēs – 352. pozīcija. Lielāki panākumi Miķelim bijuši dubultspēlēs, kur "Challenger" un "Futures" sērijas turnīros spējis izcīnīt 20 titulus. Gada sākumā dubultspēļu pasaules reitingā Lībietim karjeras rekords – 138. vieta.
Reinis Ošenieks: Apsveicu tevi kā vienu no tenisa dzīves pārstāvjiem ar septīto "Grand Slam" titulu Latvijai. Seši tādi bija Larisai Neilandei dubultspēlēs. Tagad dubultspēlēs to nopelnījusi arī Aļona Ostapenko. Cik sarežģīti kaut ko tādu ir izdarīt?
Miķelis Lībietis: Domāju, tas ir ļoti sarežģīti. Jau teici, cik ilgs laiks ir pagājis kopš dubultspēļu pēdējā "Grand Slam". Aļonai tagad ir tituls gan vienspēlēs, gan dubultspēlēs. Tas jau ir ļoti liels retums jebkuram, arī vīriešiem. Cepuri nost!
Mēs novērtējam to, ko mēs šobrīd redzam? Ja runājam par Aļonu Ostapenko, – 12. vieta rangā vienspēlēs, 6. vieta dubultspēlēs.
Paskatieties, cik ilgi viņa ir vienspēlēs noturējusies TOP20. Tas jau ir ļoti ilgus gadus. Mēs nenovērtējam to, ko viņa ir paveikusi, un to, ko viņa turpinās darīt.
Neatkarīgi no kontinenta daudzās pasaules malās ir līdzjutēji, kas sēž un visu laiku kustina galvu, sekojot līdzi tenisa bumbiņai. Tenisa sezona ir pilnbriedā, nupat noslēdzies sezonas pēdējais "Grand Slam". Pārsteigums bija pagājušajā nedēļā satikt Miķeli Latvijā. Kas tam par iemeslu – kāpēc tu esi dzimtenē?
Laikam jau galvenais iemesls ir tas, ka diemžēl no tenisa es eju prom, meklēju nākamo soli savā dzīvē, savā karjerā. Ir pagājuši divarpus gadi, kopš es mēģināju atgriezties, kārtīgi trenējos Itālijā. Diemžēl finansējuma dēļ esmu izdomājis, ka ir laiks sākt kaut ko citu.
Brīdī, kad tu dubultspēļu rangā sasniedzi karjeras rekordu – esi 138. vietā. Kāpēc?
Ar finansējumu bija, kā bija. Es pats mēģināju gada budžetu savākt. Šogad nesanāca to izdarīt. Gada sākumā mēģināju, bet dabūju traumu – bija stresa lūzums mugurā. Sanāca vēl kādas komplikācijas.
Pēdējos trīs, četros mēnešos esmu sapratis, ka mentāli tieši gribu atiet, jo tas bija ļoti grūti. Sāku domāt visādas trakas lietas.
Tas manai veselībai vairs nebija tas, ko es gribēju darīt.
Arī pirms gada tu biji piecus gadus izlaidis, lai atgrieztos Deivisa kausā. Ahileja cīpslas plīsums, arī tas periods noteikti bija gana grūts, tomēr tu atgriezies. Vai šis pēdējais posms ir bijis grūtāks nekā tie iepriekšējie?
Pavisam noteikti nē. Pēc traumas, pēc Ahileja bija pavisam smagi. Bija nepieciešama arī psihoterapeita palīdzība. Bija diezgan grūti mentāli tikt tam visam cauri. 25 gadi bija nospēlēti, un tad bija trauma, kad jāsēž četrās sienās un neko īsti nevar darīt. Šis periods sākumā bija daudz vienkāršāks, es izbaudīju to, ka esmu atpakaļ tenisā, jo pēc pieciem gadiem es tiešām domāju, ka vairs nespēlēšu tajā līmenī. Protams, rezultāti arī bija ļoti ātri un ļoti labi. Diemžēl tāda situācija ir – viss notiek tā, kā tam jānotiek.
Janika Sinnera gadījums – cik lielu vētru tas radīja tenisa pasaulē? Daži saka: "Hei, ko tagad darīt visiem tiem, kuri kaut kādu līdzīgu iemeslu dēļ ir trāpījušies uz dopinga kontroli, bet viņam ļauj spēlēt?" Viņš tagad izcīna savu otro "Grand Slam" titulu, par ko daudzi joprojām šķībi skatās uz viņu.
Tur, protams, ir diezgan liels kompromiss. Arī [Simona] Halepa bija labs piemērs, bet par viņu paziņoja, ka ir pārkāpusi, un tad viņa cīnījās, lai pierādītu, ka nav īsti pārkāpusi tos noteikumus. Par Sinneru jau sākumā ziņas bija noklusētas. Mēs tikai uzzinājām tad, kad akceptēja to lietu, ka tas ir nejauši gadījies viņa organismā. Protams, cilvēkiem ir savas domas, savs uzskats, kā ir jābūt pareizi. Es domāju, ka viņa gadījumā pavisam noteikti nav nekāds dopings bijis, kas viņam palīdzētu tajā nedēļā vai vispār spēlē.
Vai tu tici tam, ka ar masāžas palīdzību šādas vielas var nonākt ķermenī?
Pavisam noteikti, es tam ticu. Es domāju, tas ir tā gadījies un labi, ka viss izvērtās viņam par labu.
Par karjeras noslēgumu. Vai būs kāds atvadu mačs? Viens ir paziņot par to "Sporta studijā" un tuvākajiem cilvēkiem, bet cik grūti bija pašam sev pie spoguļa pateikt, ka tas ir viss?
Viegli nebija. Pavisam noteikti tas nebija viegls lēmums. Paskatoties uz sevi, kad es to lēmumu galvā pieņēmu, tas bija apmēram aprīlis–maijs.
Ir smieklīgi teikt, bet es nebiju tik labi gulējis kā pēc tam, kad pieņēmu šo lēmumu. Smagums nokrita no pleciem.
Kā teicu, man pašam bija jādomā par visām finansēm, par visiem turnīriem. Tagad es tiešām jūtos daudz labāk gan mentāli, gan fiziski. Es skatos uz nākotni, kas būs tālāk.
Par sportistu mentālo veselību ir daudz runāts. Īpaši par tiem, kuri beidz karjeru. Kā tu saki, 25 gadi profesionālajā sportā, un tagad pēkšņi tas viss beidzas. Kam tu gāji cauri? Vai tev būtu, ko stāstīt jaunajiem sportistiem, kā tam laicīgi sagatavoties?
Ir jāsaprot, ka tas, ko mēs redzam televizorā – gan Alkarass, gan Sinners – šie jaunie spēlētāji, tādi ir viens no miljoniem, kam izdodas. "Challenger" līmenī tāpat ļoti daudz iet cauri tam mentālajam stāvoklim. Man pašam, kopš es atgriezos, bija sporta psihologs, ar kuru es sazvanījos un runāju katru nedēļu. Pēc maniem uzskatiem, tas ir ļoti svarīgi. Kad mēs augam kā bērni, mēs esam tādā mazā vidē – mēs esam tikai ar vecākiem un treneri. Mēs esam tādi cilvēki, ka noklusējam kaut kādas lietas. Ja runājam ar terapeitu, tad mēs varam vairāk uzticēties un runāt ar kādu citu, ne vecākiem. Es domāju, tas ir ļoti, ļoti svarīgi.
Par sapelnīto. Vismaz tavā profilā ir rakstīts, ka nepilni 80 000 eiro, kas nopelnīti turnīros. Otrs ir, kā tu minēji, savākt budžetu. Ko tas nozīmē vienai sezonai? Cik ir šie 80 000, ko esi nopelnījis, pret to, ko tu vāc no privātajiem sponsoriem?
Vienai sezonai, kad es mēģināju dabūt finanses savam gada budžetam, bija apmēram 100 000 eiro. Karjeras laikā tie varbūt ir 80 000, bet, skatoties uz to, cik esmu nospēlējis, man liekas, kādi pieci gadi kopā sanāk tūrē. Varam parēķināt, ka apmēram 400 000 ir mīnusā.
Kur meklēt to naudu? Vai tā ir Āzija, kur tu pats arī esi strādājis kā treneris?
Jā, man pašam bija ļoti paveicies, ka, pirms atgriezos savā otrajā tenisa tūrē, es strādāju Honkongā. Tur sapazinos ar ļoti ietekmīgiem cilvēkiem, kas man palīdzēja iet uz šo sapni, bet tas ir ļoti smags process. It īpaši mums Latvijā ir ļoti grūti ar sponsoriem tenisā, jo tas ir ļoti individuāls sporta veids. Tas ir ļoti riskants bizness sponsoriem, jo tā nauda īsti atpakaļ nenāks, līdz tiešām esi ticis TOP10.
Kas tālāk? Vai tu pievienojies Novakam Džokovičam saistībā ar viņa izteikumiem par padela tenisu? Tas rada bīstamību klasiskajam tenisam?
Jā, pirms divām nedēļām man dzīve tiešām apgriezās kājām gaisā, jo biju jau gatavs braukt uz Ameriku strādāt par tenisa treneri. Brālis ir atvēris Latvijā padela centru Mārupē. Man tikko paziņoja, ka vērsies vaļā jauns klubs, būs 17 laukumi.
Man piedāvāja iet par direktoru vadīt vienu no padela klubiem. Es piekritu, jo pašam arī pēc šīs karjeras gribas mazliet paiet nost no tenisa, sākt kaut ko jaunu.
Tagad pievērsīšos nopietnāk padela tenisam Latvijā.
Vai brālis nedaudz neriskēja, atverot klubu? Mēs zinām, ka padela teniss Skandināvijā un daudzviet pasaulē, par Spāniju pat nerunāsim, ir ļoti populārs, bet pagājušajā vasarā atvērt uzreiz astoņus laukumus… Latvijā bija pāris – Ganību dambī, Ādažos. Var redzēt, ka tas nav mega populārs Latvijā, bet pēkšņi tu uztaisi kaut ko, cerot, ka mums būs tāpat kā pasaulē?
Protams, tas kaut kādā ziņā bija risks. Zviedrijā un tagad arī Igaunijā šis sporta veids ļoti attīstās. Latvijai pietrūka tāda sporta veida, kas ir ļoti pieejams un ir ļoti līdzīgs kaut kādā ziņā tenisam. Es domāju, tas bija ļoti labs brīdis, lai sāktu šo jauno sporta veidu arī Latvijā.
Kā izskatās klasiskā tenisa spēlētāji padela laukumos? Normāli?
Sākums ir ļoti interesants, jo gandrīz visos rakešu sporta veidos, kolīdz bumba aiziet aiz muguras, punkts ir beidzies. Te vēl ir stikli, un punkta izspēle turpinās. Protams, tas ir mazliet savādāk. Es domāju, pie tā ļoti ātri var pierast. Man pašam arī sākumā ir kaut kādas kustības, nianses, kur pareizāk stāvēt laukumā, bet tā bumbas izjūta un rakete jau ir gandrīz tāda pati.
Lai interesanti jaunie izaicinājumi un pēc iespējas ātrāk vari pārvarēt tenisa neesamības sajūtu! Teikšu Latvijas sporta līdzjutēju vārdā: "Lai forši izaicinājumi!"
Paldies visiem par atbalstu – gan Latvijas Tenisa savienībai par visiem gadiem, ko esmu spēlējis, un arī, protams, Deivisa kausa izlasēm. Liels paldies arī Latvijas līdzjutējiem, kas mani atbalstīja!
