Kopējā ietilpība visā kompleksā lielāka ir Austrālijā un "US Open", kur apmeklētāju skaits vēl varenāks. Rekords uzstādīts šogad Melburnā – spēles klātienē noraudzījās jau vairāk nekā miljons jeb 1 020 763 skatītāji, Ņujorkā pērn – 957 387 tenisa cienītāji. Tomēr abiem "Grand Slam" turnīriem Eiropā (arī Vimbldonai) ir savs īpašais šarms un patiesībā tie tenisā ir prestižāki par Austrālijas un "US Open" tieši savas auras dēļ.
Turklāt šovasar Parīzes olimpiskajās spēlēs tenisa turnīrs risināsies "Roland Garros" arēnā, un arī tas ir kas īpašs, līdzīgi kā 2012. gadā Londonas olimpiskajās spēlēs teniss notika Vimbldonā.
Intereses pēc šīs ziemas nogalē izziņotajā dienā Latvijas Televīzija tiešsaistē iestājās biļešu rindā uz "French Open". Tas notika aptuveni pusstundu pēc izziņotā sākuma, un tad bija jau apmēram 750 000 gaidītāju rindā. Sistēma strādāja, cilvēciņš ekrānā ar raketi rokā visu laiku sparīgi soļoja uz priekšu, nekas nepazuda un neapstājās, bet... Pēc stundām divām visas biļetes uz lielajām arēnām (ar numurētām sēdvietām) bija izpārdotas un tobrīd rinda bija pavirzījusies uz priekšu par aptuveni ceturtdaļmiljonu. Uzreiz interese mazinājās, daudzi izstājās, nu rinda gāja ātrāk uz priekšu un vēlā pēcpusdienā bija iespēja arī nopirkt biļetes, bet tikai uz pārējiem, atklātajiem laukumiem.
Lai dabūtu uz galvenajām arēnām, ir jāpaveicas un jābūt rindas sākumā – tāda ir līdzjutēju interese.
Pirmo reizi turnīrs notika 1891. gadā, toreiz "Stade Français" arēnā spēlēja tikai vīrieši, sievietes debitēja 1897. gadā. Sākotnēji Parīzē spēlēja zāles laukumos un turnīrā piedalījās tikai franču tenisisti vai arī tie ārzemnieki, kas bija franču klubu biedri. Par atklātu pilnīgi visiem turnīrs kļuva 1925. gadā, kad to atzina arī Starptautiskā Tenisa federācija ITF. Sākotnēji turnīrs notika dažādos klubos (vienreiz pat Bordo pilsētā), tostarp daudz mazākā kompleksā tagadējā mājvietā.
Pēc lielā Francijas četru musketieru – Renē Lakosta, Žana Borotra, Anrī Košē un Žaka Brunjona – triumfa, 1927. gadā iegūstot Deivisa kausu, Francijā nolēma nākamgad aizstāvēt šo titulu jau jaunā stadionā. Pilsētas varasiestādes piešķīra papildus trīs hektārus zemes ar norunu, ka kompleksu nosauks Pirmā pasaules kara varoņa aviatora Rolāna Garosa vārdā. Kopš 1928. gada turnīrs norisinās tagadējā kompleksā pie Buloņas meža un ir vienīgais "Grand Slam", kas notiek māla laukumos. To specifikas dēļ tenisistiem vajadzīga vislielākā fiziskā izturība un pacietība.
Otrā pasaules kara gados starptautisks turnīrs nenotika, tikai vietēja mēroga sacensības. Uzreiz pēc kara "French Open" risinājās citā laikā – tas bija hronoloģiski trešais "Grand Slam" turnīrs gadā pēc Austrālijas un Vimbldonas.
1968. gadā tieši "French Open" kļuva par pirmo turnīru, kurā atļāva startēt arī profesionāļiem un sākās Atklātā jeb "Open" ēra tenisā.
Kopš 2006. gada turnīrs sākas jau svētdienā, kad parasti notiek 12 pirmās spēles trijos galvenajos laukumos. Tas tādēļ, ka pirmajās kārtās kopā ir ļoti daudz spēļu un lai nelabvēlīgu laika apstākļu dēļ turnīrs neaizkavētos. Kopš 2007. gada "French Open" ir vienādi lielas balvas sievietēm un vīriešiem.
2011. gadā jau sāka projektēt pārvelkamu jumtu centrālajai arēnai, taču tā būve ievilkās vides aktīvistu un dažu politiķu protestu dēļ, notika vairākas tiesvedības. Pilsētas konsīlijs 2015. gada maijā nobalsoja pret paplašināšanas konceptu "Roland Garros" kompleksā, bet jau jūnijā Parīzes mērijas jaunā vadītāja Anne Idalgo paziņoja par būvatļaujas parakstīšanu un darbu sākšanu septembrī, lai tie beigtos līdz 2019. gadam. Administratīvā Parīzes tiesa 2015. gada decembrī atkal pārtrauca atjaunošanas darbus, bet Francijas Tenisa federācija uzvarēja apelācijas tiesā un darbi varēja turpināties.
Ieskats Sjūzannas Lenglēnas arēnā
Viss tika pabeigts 2018. gada beigās, Filipa Šatrjē galvenajā arēnā nu bija pārbīdāms jumts, tika uzbūvēta vēl jauna arēna ar pieciem tūkstošiem sēdvietu, ko nosauca vēsturē otras labākās Francijas tenisistes Simones Matjē vārdā. 2020. gadā kovida pandēmijas dēļ turnīrs notika daudz vēlāk, septembra beigās – oktobra sākumā, un to varēja apmeklēt ierobežots skatītāju skaits. Visos laukumos nu tika ierīkots mākslīgais apgaismojums, lai arī daudz tumšākā gadalaikā rudenī varētu līdz galam izspēlēt paredzētās spēles.
Māla segums Parīzē sastāv no pieciem dažādiem slāņiem un ir unikāls pasaules mērogā.
Virskārtā ir smalki sijāts ķieģeļu māls, tā ir visplānākā kārta. Zem tā ir sasmalcināts balts kaļķakmens, zemāk ogļu izdedži, ceturtā kārta ir sasmalcināta grants un pašā apakšā drenāžas akmeņi. Visbiezākie ir pēdējie divi zemākie slāņi. Šādi veidots laukums ir reizē gan pietiekami ciets, gan izturīgs un elastīgs, lieliski palīdz uzturēt vajadzīgo mitrumu. Laukumi regulāri tiek laistīti un atjaunoti, tas visvairāk attiecas uz virsējo, sijātā māla slāni. Viens no iecienītākajiem suvenīriem, kas parasti izbeidzas jau turnīra pirmajā nedēļā, ir īpašas "Roland Garros" māla laukuma smiltis, kas gaumīgi iepakotas mazā maisiņā ar turnīra simboliku.
Interesants fakts – daudzi diženi "Grand Slam" čempioni karjerā nav uzvarējuši tikai un vienīgi "French Open". Viņu vidū ir 14-kārtējais čempions amerikānis Pīts Samprass, tāpat viņa tautieši Džons Makinrojs un Venusa Viljamsa, austrālieši Džons Ņūkombs un Leitons Hjūits, vācietis Boriss Bekers, zviedrs Stefans Edbergs, šveiciete Martina Hingisa.
Rekords vienspēlēs pieder spānim Rafaelam Nadalam, kas par čempionu kļuvis 14 reizes no 2005. līdz 2022. gadam. Sievietēm visvairāk titulu – septiņi – Parīzē ir amerikānietei Krisai Evertai no 1974. līdz 1986. gadam.
Gadu gaitā mainījušās arī pašas balvas. Tradicionāli lielos kausus uzvarētajiem vienspēlēs pasniedz kopš 1953. gada. Tos izgatavo slavenā Parīzes juvelierizstrādājumu firma "Mellerio dits Meller" – sens ģimenes uzņēmums, kas dibināts jau 1613. gadā un darbojas vēl šodien kā viena no senākajām ģimenes kompānijām Eiropā, jau 14. paaudzē turpinot biznesu. Kauss ir izgatavots no tīra sudraba ar smalki iegravētiem rotājumiem sānos. Katra gada čempionu vārdus iegravē kausa pamata daļā. Pašiem uzvarētajiem gan paliek šī kausa kopijas.
Vīriešiem galvenā balva ir Musketieru kauss (Coupe des Mousquetaires), par godu tā dēvētajiem četriem franču musketieriem, kas savulaik Francijas tenisam deva tik daudz uzvaru. Balva sver 14 kilogramus, ir 40 cm augsta un 19 cm plata augšējā daļā. Pēdējo dizainu "Mellerio dits Meller" izstrādāja 1981. gadā, un balvas oriģināli paliek Francijas Tenisa federācijas īpašumā.
Sievietēm galvenā balva ir Sjūzannas Lenglēnas kauss, kam nosaukums dots par godu visu laiku labākajai Francijas tenisistei. To pasniedz kopš 1979. gada, bet jaunākā versija tika izveidota 1986. gadā. Oriģinālo kausu Lenglēnas ģimene vēlāk uzdāvāja Francijas Nacionālajam sporta muzejam.
Turnīru ik gadu apkalpo 280–300 bumbiņu padevēji, kas ir vecumā no 12 līdz 16 gadiem un ietērpti īpašās formās.
Bumbiņu padevēji tiek izraudzīti atlases kārtā, un katru gadu uz šo godu ir ap četriem pieciem tūkstošiem pretendentu. Pēc izvēlēšanās pretendenti tiek īpaši apmācīti un tikai tad var sākt savu darbiņu. Francijā, tāpat Austrālijā, bumbiņpadevēji nesaņem naudu (Vimbldonā un "US Open" ir stundu izmaksu likmes), bet tie var iegūt citus bonusus, ieskaitot biļetes sev un tuviniekiem.
Visbeidzot par naudu – pirmo reizi čempioni vienspēlēs apaļu miljonu eiro Parīzē saņēma 2007. gadā. Šogad uzvarētāji saņems 2,4 miljonus eiro, kopējais balvu fonds jau sasniedzis 53,5 miljoni eiro, kas pērnā gada budžetu pārsniedz par 7,8 procentiem. Tenisā un konkrēti "Grand Slam" krīžu nav, nauda tikai pieaug, kaut pēdējos gados ir tendence, ka ienākumi galvenokārt paliek lielāki kvalifikācijas un pirmo kārtu dalībniekiem. Tendence pareiza, jo čempionu ienākumus veido ne tikai prēmija par uzvaru, bet arī reklāmas līgumi, kas bieži vien uzvarētājam papildus dod daudz vairāk miljonu nekā čeks no rīkotājiem.
Lielisks tenisa komplekss, slavenības laukumā un arī skatītāju tribīnēs, māla putekļi un milzu izturība dalībniekiem – tā īsumā var raksturot "French Open".
