Sarunā ar Latvijas Televīzijas "Sporta studiju" divkārtējais olimpiskais čempions aicināja apzināties, ka "World Athletics" nevarēs atrisināt Latvijas vieglatlētikas finanšu problēmas, bet tajā pašā laikā uzteica savu sporta veidu kā vērtīgu vidi ieguldījumiem, lai krasi uzlabotu sabiedrības veselību. Vieglatlētikā arī ir jārēķinās, ka jaunatnes līmenī pat izcila līmeņa sportistiem turpmāk dzīvē būs jāizvēlas cita nodarbošanās, bet pievēršanās sportam tikai ar mērķi nopelnīt daudz naudas jau saknē ir lemta neveiksmei.
Dīvs Reiznieks: Saprotu, šī nav jūsu pirmā reize Latvijā?
Sebastjans Ko: Jā, nav. Es biju šeit, domāju, apmēram pirms 20 gadiem.
Vai tas bija inkognito?
Nē, es trenēju jaunu Austrālijas sportistu, kurš ieradās šeit, lai sacenstos 800 metros. Atbraucu skatīties sacensības un dot padomus. Bet tā bija mana vienīgā vizīte Rīgā. Domāju, ka tas bija apmēram 2003. gadā.
Dažas lietas kopš tā laika ir mainījušās...
Daudz kas ir mainījies gan politiski, gan strukturāli.
Vispirms gribētu vaicāt par pirmo pasaules čempionātu skriešanā, kas notiks Rīgā un pirmo reizi šādā formātā. Viena jūdze, pieci kilometri, pusmaratons – cilvēki kļūs par pasaules čempioniem šeit, Rīgā. Kāpēc pirmo reizi šāds formāts?
Tas patiesībā ir turpinājums jau esošajam pasaules čempionātam pusmaratonā. Mēs mainījām tā formātu aptuveni 2010. gadā, jo pirms tam tās bija sacensības tikai elites skrējējiem, bet mēs gribējām to padarīt par masu pasākumu. Mēs to esam izdarījuši ļoti veiksmīgi – mums ir bijuši trīs vai četri šādi čempionāti. Bet tad skatījāmies uz panākto un sākām prātot, ka to varētu padarīt par tādu kā festivālu veselas nedēļas nogales garumā, nevis tikai vienreizējas sacensības.
Kāpēc lai neiekļautu 5000 metrus, kas ir pasaulē visvairāk skrietā distance ārpus stadiona? Un arī jūdzi, kuru varbūt neizprot visās valstīs, taču šai distancei ir ievērojama vēsture, un tā nav saistīta tikai ar Britu Sadraudzības vēsturi. Jūdzes distances rekords ir piederējis gan marokāņiem, alžīriešiem, gan amerikāņiem.
Jūdze patiešām ir sava veida ikoniska distance.
Katrā no šīm trim sacīkstēm mēs darīsim kaut ko pavisam neparastu, proti, dosim iespēju vietējiem iedzīvotājiem, un mēs ceram, ka atbrauks arī starptautiskie skriešanas tūristi un skries kopā ar eliti. Daži no viņiem būs olimpiskie čempioni un iegūs pasaules čempionāta medaļu masu sacensībās. Mēs domājam, ka šī, iespējams, ir pirmā reize, kad kāds sporta veids spēj piedāvāt šādu iespēju.
Tātad teorētiski ikviens var piedalīties un kļūt par pasaules čempionu?
Ja vien iepriekš piesakās. Nevarēs parādīties trasē skrējiena dienā – tas būtu pārāk liels izaicinājums. Taču pieteikšanās sacensībām tiks atvērta gana laicīgi un vietējā organizācijas komiteja, kas šeit ir patiešām laba, novirzīs cilvēkus uz pareizajām vietnēm un pareizo veidu, kā reģistrēties. Tas būs vēsturisks notikums.
Man ir prieks, ka Rīga būs pirmā mājvieta jaunajam formātam. Mēs vēlamies šo attīstīt, lai varētu to rīkot katru gadu, bet konkursa laikā Rīga atstāja patiesi spēcīgu iespaidu. Sākotnēji uz šo notikumu pretendēja 13 pilsētas, bet Rīgas pieteikumā uz mums īpašu iespaidu atstāja divi galvenie punkti. Pirmais bija vietējās organizācijas komitejas pieredze, kas bija tik daudz paveikusi ar Rīgas maratonu, kas gadiem ejot ir patiesi izaudzis. Tās ir vienas no mūsu zelta līmeņa sacīkstēm, tas ir reģiona augstākās kvalitātes maratons. Bet
mūs arī patiesi pārņēma piedāvātā vīzija par sacensībām kā īstenu notikumu vietējā kopienā nedēļas nogales garumā.
Mēs zinām, ka Rīgas maratons notiek jau daudzus gadus un tas ir kļuvis par sava veida festivālu. Vai mums vajadzētu sagaidīt ko līdzīgu, bet vēl lielākā mērogā?
Es tā ceru. Bet ziniet, es nenodarbojos ar organizācijas komitejas mikromendžmentu. Vakar ar viņiem bija ļoti laba tikšanās. Viņi rāda patiešām labus panākumus. Zinu, ka mana komanda mūsu galvenajā mītnē Monako ir ļoti priecīga, ka var strādāt ar Latvijas komandu. Viņiem ir pieredze lielu notikumu vadīšanā. Tāpēc esmu pilnīgi pārliecināts, ka šis būs viens no lielākajiem notikumiem. Mēs tiešām vēlētos gada beigās spēt pateikt, ka Rīga ir pasaules ceļu skriešanas galvaspilsēta.
Vai varam sagaidīt kādus slavenus skrējējus Rīgā?
Mēs sākam saprast, kādi pieteikumi varētu būt. Jau bijušas indikācijas, ka interesi izrādījuši elites skrējēji no aptuveni 40 valstīm un, protams, mēs neskatāmies tikai uz elites konkurenci. Mēs vēlamies, lai šeit būtu arī sportisti, skrējēji, dalībnieki no visas pasaules, kuriem patīk skriet.
Par vieglatlētiku Latvijā – es runāju ar kolēģiem LTV sporta nodaļā, un pirmā lieta, ko viņi teica tagad, kad visi gatavojas olimpiskajām spēlēm, ir par kvalifikācijas normatīviem sportistiem, lai pa tiešo garantētu ceļu uz olimpiskajām spēlēm. Man nevajag divas rokas, lai saskaitītu Latvijas sportistus, kuri spēj izpildīt šos standartus, un jautājums ir, vai mūsu sportisti ir tik vāji vai šie standarti ir tik augsti? Ja tā ir otrā atbilde, tad kāpēc tā?
Standarti ir augsti. Es negribētu šobrīd runāt par olimpiskajām spēlēm, jo tā ir pavisam cita struktūra ar kvotām, un mums tiek dots noteikts vietu skaits, lai aizpildītu olimpisko spēļu vieglatlētikas komponenti, kas ir ap 1900 sportistu. Tātad pasaules čempionātā mums ir divas paralēlas sistēmas.
Mums ir pasaules reitinga saraksti, kas veidojas no parādītā snieguma gada laikā. Un ir arī [kvalifikācijas] standarta izvēle. Tātad tas ir 50/50 modelis. Mana sajūta ir tāda, ka patiesībā nav nemaz tik daudz iespēju parādīt mūsu sportu uz lielās skatuves, un gribu lai pasaules čempionātā varam teikt, ka te sacenšas labākie no labākajiem.
Jā, piekrītu, daži no šiem standartiem ir diezgan augsti, un mūsu Konkurences komisija vienmēr uzturēs dzīvu šo jautājumu, bet šobrīd es domāju, ka mums ir sasniegts visai pareizs līdzsvars. Gribu uzsvērt, ka te nav runa par Latvijas vieglatlētikas vājumu. Šeit daudz kas notiek, šī ir lieliska federācija, kas dara brīnišķīgu darbu, iespējams, ar ne milzīgu valsts finansējumu. Gribētu redzēt šī finansējuma palielinājumu, jo viņi tiešām ir ļoti, ļoti laba komanda un Latvijas sportisti iepriekš ir bijuši mūsu sporta absolūtas zvaigznes. Tāpēc mēs darīsim visu iespējamo, lai palīdzētu.
Pēdējo gadu laikā tiek runāts par vieglatlētikas pagrimumu Latvijā. Ja skatāmies uz sportiskajiem rezultātiem un Latvijas Vieglatlētikas savienību, ja ņemam vērā faktu, ka Latvijas galvaspilsētā daudzus gadus nav bijusi kvalitatīva vieglatlētikas arēna, kas jau ir kā skumjš joks, vai ir kaut kas, ko starptautiskā federācija var darīt, lai atgrieztu Latvijas vieglatlētiku uz pareizā ceļa?
Viens no iemesliem, kāpēc esmu šeit, ir ne tikai pasaules čempionāta skriešanā popularizēšana, kas notiks gada beigās, precīzāk, no 30. septembra līdz 1. oktobrim. Esmu šeit arī tādēļ, lai ar vietējās federācijas starpniecību atbalstītu Latvijas vieglatlētikas ambīcijas un mērķus. Piemēram, es tikos ar vairākiem projektu vadītājiem, kuri man izklāstīja jaunā stadiona laika grafiku un pastāstīja par dažām finansējuma problēmām, kas tur ir.
Es šopēcpusdien [pēc intervijas] tiekos ar premjerministru, tāpēc – kas zina? Šis jautājums var tikt iekļauts darba kārtībā. Bet saprotiet, – es nekaunos sakot, ka nevienā sporta veidā nevar sasniegt izcilību, ja nav atbilstoša finansējuma, jo pareizs finansējuma līmenis ļauj jums piesaistīt pasaules līmeņa trenerus. Tas ļauj izveidot pasaules līmeņa federāciju un ļauj jums darīt tik daudz citu lietu, jo ir šis finansējums un jūs varat audzēt muskuļus nākotnei.
Ja jums vienmēr pietrūkst finansējuma, tad ir grūti veidot pat vidēja termiņa plānus.
Tie būs mani vēstījumi, kad es tikšos ar izglītības ministri, un ceru, ka arī ar premjeru nedaudz vēlāk.
Jūsuprāt, no kurienes šim finansējumam būtu jānāk?
Tam ir jābūt visādu dažādu avotu sajaukumam. Daļa šī finansējuma nāk no Pasaules Vieglatlētikas federācijas. Tā nav summa, kas var mainīt dzīvi, bet tomēr ir svarīga. Daļai finansējuma jānāk pa tiešo no valdības. Bet ziniet, ja runājam par vieglatlētiku, vienmēr palikšu pie viedokļa, ka jūs nefinansējat tikai elites sporta veidu.
Vieglatlētikai, manuprāt, ir unikāla spēja tikt galā ar dažiem izaicinājumiem, ar politiskām un sociālām problēmām, ar kurām saskaras visas valdības, jo īpaši saistībā ar iedzīvotāju veselību un labklājību. Ļaujiet man sniegt jums patiešām labu piemēru.
Mēs nevēlamies masu līdzdalības sacensības Rīgā 30. septembrī un 1. oktobrī vienkārši tāpēc, ka tas liek mums ļauj izskatīties labi un mums ir daudz cilvēku, kas skrien. Patiesībā aiz tā slēpjas daudz fundamentālāks princips.
Ja paskatās uz Pasaules Vieglatlētikas federācijas misiju, tā ir pilnīgi skaidra. Vieglatlētika kā sports un sportistu balss tiek izmantotas konkrētas ambīcijas sasniegšanā. Šī ambīcija ir veselīgāka un sportiskāka pasaule, un mēs to uztveram ļoti nopietni. Ja skatāmies plašāk, varu teikt – finansējot vieglatlētiku, jūs finansējat ne tikai medaļotos sportistus. Jūs faktiski finansējat ļoti efektīvu sociālās politikas, sociālās kohēzijas instrumentu.
Mūsu treneri strādā 24/7 īpaši ar sportistiem izaicinošās kopienās. Ja tas tiek darīts pareizi, jūs patiešām varat mainīt nacionālās veselības raksturu.
Ja kāds nāktu pie jums un jautātu, pasakiet mums, vai ir kāda valsts, kurā darbojas labs finansējuma balanss starp dažādiem avotiem – privātā, valdības, pašvaldību vai jebkāda cita avota. Vai ir kāds piemērs, uz ko ieteiktu skatīties kā uz piemēru, kam sekot?
Es varu sniegt dažus labus piemērus tepat pavisam netālu. Piemēram, Somijā pirms dažiem gadiem bija vieni no augstākajiem sirds slimību rādītājiem Eiropā un lielā daļā pasaules. Masu līdzdalība sportā, sporta politika ir palīdzējusi to mainīt līdzās klīniskajai un medicīniskajai praksei. Šveice ir ļoti labs piemērs labam valsts finansējuma līmenim, bet arī komerciālai sponsorēšanai un klubu struktūrai.
Piemēram, labākās vienas dienas sacensības, kas notiek "Letzigrund" stadionā Cīrihē. Katrs santīms, ko nopelna šīs sacensības, nonāk vietējā vieglatlētikas kluba kasē. Tātad ir vesels finansējuma pozitīvais loks. Tam ir labi piemēri. Es biju ļoti pārsteigts par to, kas pašlaik notiek, piemēram, Dienvidāfrikā, jo īpaši sociālās kohēzijas un valsts veidošanas jomā.
Pirms intervijas es runāju ar dažiem jaunatnes vieglatlētikas treneriem Latvijā un viņi norādīja uz vienu problēmu. Bērni piedalās dažādās vieglatlētikas disciplīnās, bet ap to laiku, kad viņiem ir jāpamet vecāku mājas, apmēram 18 gadu vecumā, iestājas krīze, jo jāatbild uz jautājumu "Ko tālāk?". Hokejā vai futbolā ir sistēma, kā no jaunatnes līmeņa pāriet pusprofesionāļos, profesionāļos vai universitātēs. Ko darīt 18-gadīgam sportistam? Te nerunājam par pasaules klases meistariem, bet tiem, kuriem ir kāds potenciāls?
Man ir grūti teikt konkrēti par Latvijas sistēmu, bet tā nav neparasta problēma. Tas ir viens no izaicinājumiem mūsu uzmanības lokā. Mūsu sportā lielākais sportistu atbirums ir tieši vecumā starp 18 un 21 gadu. Atklāšu nepielūdzamu statistiku – maz ticams, ka tie sportisti, kas pasaules junioru čempionātā izcīnījuši pat zelta medaļas, pēc diviem trim gadiem cīnīsies par vietu pat savas valsts pieaugušo izlasē. Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, treneri jums pateiks, ka pāreja no junioriem uz pieaugušajiem, iespējams, ir grūtākais periods, lai trenētu sportistu.
Te nav stāsts tikai par fiziskajām spējām vai mentalitāti. Dažkārt tev vienkārši pienācis laiks atrast darbu. Ziniet, vieglatlētika nav sporta veids, kurā ir iespēja spēlēt nosacītā premjerlīgā vai kā profesionālā futbola klubā citās līgās. Mēs cenšamies šo jautājumu risināt, palielinot naudas balvas vismaz pasaules čempionātos. Mēs centāmies to risināt, radot vairāk iespēju sportistiem sacensties. Mums ir Kontinentālās tūres sacensības, kuras divu trīs gadu laikā esam gandrīz trīskāršojuši. Nekaunos teikt, ka tas viss ir vērsts uz to, lai mēģinātu dot sportistiem vairāk iespēju veidot kādu finansiālu drošību sportojot, taču šobrīd mums tas tiešām ir jārisina.
Kā jau teicu, ir jābūt valdības atbalstam, kad runājam par atbilstošu infrastruktūru, tad jūs vēlaties arī atbalstu no komerciālā sektora, un tas vienmēr būs izaicinājums, jo īpaši pašlaik, kad makroekonomiskais klimats ir sarežģīts. Jums taisnība – ir daudzi sportisti, kuri diezgan lielā mērā paļaujas uz savām izglītības iestādēm un vecākiem.
Vecāki vienmēr būs lielākie sponsori, kādi ir jebkuram sportistam, pat ja viņi kļūst pazīstami un viņiem ir uzradušies savi individuālie sponsori.
Šķiet, ka tikai 26 vai 27 gadu vecumā finansējums, ko saņēmu no sponsoriem, izlīdzinājās ar to finansējumu, ko tērēja mani vecāki no brīža kad man bija 11–12 gadi, līdz brīdim, kad pirmo reizi piedalījos olimpiskajās spēlēs.
Tā kā jums ir taisnība. Tas ir ļoti trausls līdzsvars. Viena no lietām, ko mēs varam risināt šajā sporta veidā, ir tas, cik daudz iespēju mēs radām sportistiem, lai viņi reāli varētu sacensties. Un, tā kā viņi sacenšas biežāk un mēs ceram, ka viņiem klājas labi, tad arī rodas lielāka iespēja nopelnīt naudu sportojot.
Tātad būtībā jūsu vēstījums jaunajiem sportistiem Latvijā būtu nodarboties ar sportu, ar vieglatlētiku, bet ne tad, ja jūsu galvenais iemesls ir nopelnīt lielu naudu nākotnē?
Es teiktu to katram, kurš sāk sportot, – ja to dara tikai, lai nopelnītu daudz naudas, tas visdrīzāk nebeigsies labi.
Es nedomāju, ka kāds jauns sportists sāk sportot, tikai tāpēc, ka avīzē izlasījis, ka futbolisti nopelna 400 000 sterliņu mārciņu nedēļā. Es patiesi neticu, ka tas tā darbojas.
Nu, tas ir stāsts par vecākiem, bet tas ir cits stāsts...
Jā, tā tas ir. Tomēr, viena lieta, kas kopumā vieglatlētikā ir – tie ir ļoti, ļoti atbalstoši vecāki. Viņi nedzen savus bērnus vieglatlētikā kā lielā naudas pelnīšanas mašīnā. Ja viņi virza savus bērnus uz vieglatlētiku, tas, iespējams, ir tāpēc, ka viņi saprot šo sporta veidu. Viņi, iespējams, pat paši to ir paši darījuši, un viņi uzskata, ka tā ir vide, kurā viņi vēlas, lai viņu bērni atrastos.
Pēdējais jautājums par naudu. Latvijā, gluži kā citur pasaulē par sporta karali tiek saukts futbols, bet vieglatlētika ir sporta karaliene. Vismaz tā saka cilvēki Latvijā. Ja paskatāmies uz sporta federācijām Latvijā, skaidri redzam, ka viena no federācijām, kas var atļauties visvairāk – būvēt jaunus stadionus, jaunus laukumus un tamlīdzīgas lietas –, ir futbola federācija. Protams, zinām, ka finansējums, ko viņi saņem no UEFA, FIFA, Latvijas standartiem ir diezgan liels. Ja karalis var diezgan daudz nodrošināt savai vietējai federācijai, kāda ir situācija ar vieglatlētiku?
Mēs neesam futbols, mēs neesam FIFA. Mums ir labas finanses, protams, daudz, daudz spēcīgākas, kopš es kļuvu par šī sporta veida prezidentu, bet mēs nepeldamies naudā. Būtu nepareizi, ja es šeit sēdētu un izliktos, ka ar mūsu finansējumu spēsim mainīt vietējās federācijas likteni. Mums ir savas līdzekļu vākšanas programmas, un man vienmēr ir bijis skaidrs, ka mēs vēlamies, lai mēs varētu finansēt biedru federācijas tik labi, cik vien iespējams. Mēs esam konfederācija, kas pārstāv biedru federācijas, tāpēc gala lietotājs šeit ir nacionālā federācija. Tāpēc manam mērķim ir jābūt tādam, lai mūsu federācijām visu laiku varētu piešķirt arvien lielāku finansējumu.
Tad mēs sagaidītu, ka pretī redzam labu pārvaldību un to, ka šī nauda tiek tērēta atbildīgi. Bet es negrasos šeit sēdēt un teikt, ka mēs esam FIFA.
Mēs neesam tādā pozīcijā, lai būvētu stadionus vai infrastruktūru.
Kad ceļoju un tiekos ar sporta ministriem – visu cieņu, bet viņiem ne vienmēr ir teikšana pār budžeta maciņu. Viens no maniem galvenajiem vēstījumiem ir, ka patiesībā vieglatlētika ir kas tāds, kurā ir vērts ieguldīt. Un attiecības, ko mēs veidojam ar valdībām un politisko vadību visā pasaulē, ir tikpat svarīgas un dažās vidēs pat svarīgākas nekā attiecības ar komercstruktūrām.
Krievu un baltkrievu sportisti olimpiskajās spēlēs. Es zinu, ka atkarībā no pasaules daļas kurp dodaties, daži varētu paskatīties uz Krievijas iebrukumu Ukrainā kā uz lokālu konfliktu. Ne šajā reģionā, kā jūs, iespējams, varētu uzminēt. Šī ir šeit ļoti karsta, ļoti jūtīga tēma. Starptautiska Olimpiskā komiteja (SOK) ierosinājusi, ka Baltkrievijas un Krievijas sportisti varētu piedalīties olimpiskajās spēlēs, iespējams, zem baltā karoga vai citā statusā. Kāda ir Pasaules Vieglatlētikas federācijas nostāja?
Ir pilnīgi skaidrs, ka Krievijas un Baltkrievijas sportisti turpina būt atstādināti no mūsu pasaules čempionāta sacensībām. Mēs pieņēmām šo lēmumu pagājušā gada februārī, bet, ja jūs atceraties, mums patiesībā ir divi izaicinājumi. Pirmais ir tas, ka Krievijas Federācijas Vieglatlētikas federācijas dalība ir apturēta kopš 2015. gada, un tā netika apturēta pasu, politikas vai politiskās vadības dēļ. Tās dalība tika apturēta, jo notika nežēlīgs uzbrukums mūsu sporta integritātei ar valsts sponsorētu dopinga programmu, un tas tagad ir vispārēji atzīts. Tas izgaismojās gan WADA dokumentos, gan mūsu pašu darbā, un tā mēs izveidojām darba grupu. To vada kāds ar nenovērtējamām spējām šajā jomā, norvēģis vārdā Rune Andersens.
Ar dažiem līkločiem un pagriezieniem pa ceļam, ar dažām atkāpēm atpakaļ, nevis uz priekšu, tomēr lēnām un pārliecinoši mēs tuvojamies punktam, kad
darba grupa martā mūsu nākamajā padomes sēdē ieteiks, ka ir pienācis laiks vai nu Krievijas Federāciju atkal iekļaut mūsu sportā, jo viņi ir izpildījuši atkaliekļaušanas plānu, vai arī ne, jo viņi nav gatavi.
Es nekad priekšlaicīgi neizdarīšu kādus spriedumus, jo tā ir neatkarīgi vadīta grupa, un mēs vienmēr esam pieņēmuši viņu ieteikumus.
Nekādu priekšnojautu?
Nē, nekādu indikāciju. Ja ieklausās tajā, kas bija Andersena ziņojumā mūsu pēdējā padomes sanāksmē Romā pirms Ziemassvētkiem, tas vēstījums bija ļoti skaidrs, – krievi uzrādījuši labu progresu, darba grupa uzskatīja, ka vērojamas izmaiņas krievu darbības kultūrā. Mums bija divi neatkarīgi cilvēki no Pasaules Vieglatlētikas federācijas un Vieglatlētikas integritātes vienības, kas tagad piedalās šajās atkaliekļaušanas programmās.
Bet es nekad neizteikšu priekšlaicīgu spriedumu. Es nezinu, ko ziņos darba grupa. Bet tad un tikai tad mēs varēsim pāriet pie nākamā jautājuma, kas būs par Baltkrievijas un Krievijas sportistu atstādināšanu iebrukuma Ukrainā dēļ.
Daži varētu teikt, ka, gribot runāt tikai par dopingu, jūs ignorējat kara jautājumu...
Nē, nē, nē, ir pilnīgi skaidrs, ka mēs neignorējam, ka mēs bijām pirmā federācija, kas pēc iebrukuma Ukrainā atstādināja krievu un baltkrievu sportistus. Līdz ar to ir pilnīgi skaidrs, ka, gluži kā visu pēdējo gadu, viņi turpinās būt atstādināti, kamēr vien padome nelems citādāk.
Vai sportam būtu labi, ja šīs diskusijas par to, vai jāatļauj, vai nav jāatļauj šiem sportistiem piedalīties olimpiskajās spēlēs, nebeigtos pēc iespējas ātrāk? Ja mēs paskatāmies uz SOK nostāju, tad šobrīd uz šo jautājumu vienkārši nav atbildes.
Tas nav vienkāršs jautājums. Mani padomnieki spriedīs par to, vai principi, pēc kuriem atstādināja Krievijas sportistus, kas faktiski bija neitrāli, jo viņi tik un tā bija atstādināti jau iepriekš, tā ka atstādināti tika tikai sportisti no Krievijas, kas sacentās mūsu pasaules čempionātos neitrālā statusā. Tātad tas bija neitrāls statuss, ko apturējām. Baltkrievijas sportistu dalību apturējām pa tiešo, ņemot vērā agresīvo nostāju, ko Baltkrievija bija ieņēmusi. Tātad atkal, – es nezinu. Mēs esam ļoti procesu virzīti šajā sportā, vairāk nekā jebkurš cits sporta veids, un, iespējams, vairāk nekā Starptautiskā Olimpiskā komiteja. Ir ļoti svarīgi, ka mēs diskutējam, un mēs to apspriedīsim.
Jums ir jāgaida tikai knapi divas nedēļas, līdz tiktu publiskots lēmums par krievu dopinga jautājumu.
Ir bijušas runas par boikotiem, olimpisko spēļu boikotēšanu. Zinot jūsu biogrāfiju, jūs izcīnījāt olimpiskās medaļas divās olimpiskajās spēlēs, kuras boikotēja tās vai citas valstis. Piemēram, ja jūs būtu ASV pilsonis, jums nebūtu pirmās divas olimpiskās medaļas (ko tas izcīnīja Maskavas olimpiādē, kuru boikotēja ASV).
Es biju Lielbritānijas pilsonis. Ja es nebūtu cīnījies pret savu valdību, es droši vien arī nebūtu bijis tajās spēlēs. Atšķirībā no amerikāņiem mēs tajā laikā dzīvojām pienācīgā premjerministra demokrātijā. Premjere izteica savu viedokli par Nacionālo olimpisko komiteju, kas vienmēr ir bijusi neatkarīga no valdības, viņa teica: "Nē, mēs sūtīsim uz turieni savus sportistus. Nebūs karoga, nebūs valsts himnas, mēs neiesaistīsimies atklāšanas ceremonijā." Bet es pašos pamatos esmu pret boikotiem, ja tas ir jautājums, ko gribat vaicāt.
Jūs esat šajā ļoti unikālajā situācijā, ka varat paskatīties uz situāciju no abām pusēm. Jūs esat sacenties, jūs kā sportists esat uzvarējis olimpiskajās spēlēs, bet esat bijis arī Londonas olimpisko spēļu rīkošanas komitejas priekšsēdētājs. Kāda ir jūsu pirmā reakcija, dzirdot cilvēkus runājam par boikotu?
Es atvainojos, varbūt šajā jautājumā esmu nedaudz tuvredzīgs, bet es to redzu tikai no vienas puses. Boikoti vēsturiski ir bijuši analfabētisms, un tie faktiski nesasniedz pasludinātos mērķus, tā vietā nodara kaitējumu sportistiem. Jautājums šobrīd ir ārkārtīgi sarežģīts, un par to lems atsevišķas valstis un atsevišķi sportisti.
Bet olimpisko spēļu boikots nav kaut kas tāds, ko es jebkad atbalstīšu.
Kāpēc?
Jo tas nesasniedz to, ko ar to iecerēts sasniegt. Tā nekad nenotiek. Tas faktiski tikai kaitē sportistiem.
Jūs jau minējāt, ka ļoti ātri reaģējāt uz karu Ukrainā un Pasaules Vieglatlētikas federācija izveidoja īpašu fondu, kas atbalstīja ukraiņu sportistus. Esmu lasījis, ka vairāk nekā 100 Ukrainas sportistiem ir ziedoti 200 000 eiro. Vai šis fonds ir sasniedzis tos mērķus, kuru dēļ tika izveidots?
Pilnīgi noteikti. Tas būtībā ļāva sportistiem, kuriem tika atņemtas viņu telpas, tiem, kuri tajā laikā trenējās ārzemēs, tas viņiem deva līdzekļus, lai turpinātu treniņ programmas. Tās nav milzu naudas summas, bet, ja jūs parunātu ar Ukrainas federāciju, ko es daru ik pēc dažām dienām, es ar viņiem tikos arī pavisam nesen Eiropas čempionātā telpās Stambulā, viņi domā, ka tas ir bijis ļoti būtiski, un šo fondu turpināsim arī šogad.
Kāda ir Krievijas naudas ietekme pasaules vieglatlētikā?
Nekāda.
Šī tēma, iespējams, nodarbina vairāk cilvēku prātu nekā jebkur citur ārpus šī reģiona. Kad paskatāmies uz olimpiskajām spēlēm vai FIFA Pasaules kausu, kas piešķirts Krievijai arī pēc dažiem skandāliem, mēs redzam Hokeja federācijas prezidentu, kurš paudis nelokāmu atbalstu Krievijai un pēc aiziešanas no amata kļūst par Krievijas pilsoni, mums ir jautājumi par Krievijas naudas ietekmi sportā. Pasaules Vieglatlētikas federācijā krievu naudai tad nav nekādas ietekmes?
Nav sponsoru, nav finansējuma, nav pasākumu.
Un pirms 24. februāra?
Nē, nē, nē. Vismaz ne tajā laikā, kad esmu bijis šī sporta prezidents.
Vai ir vēl kas, ko vēlaties pateikt mūsu auditorijai?
Jā, nāciet uz festivālu 30. septembrī. Piesakieties tagad, neatkarīgi no distances – vai tā būtu jūdze, 5 kilometri vai pusmaratons. Jūs veidosiet vēsturi. Šis ir pirmais šāda veida čempionāts, un mēs vēlamies, lai tas kļūtu par etalonu. Tāpēc jūs mums esat vajadzīgi.
Vai jūs tad atkal būsiet šeit?.
Es noteikti atgriezīšos. Ceru, ka, atgriežoties šeit septembrī, nebūs sniega un būs nedaudz siltāks.
