Pļaviņa karjeras laikā bijuši seši dažādi Valsts prezidenti. Latvijas Televīzijas "Sporta studija" ar Pļaviņu tikās Bulduros -vietā, kur pirms vairāk nekā 20 gadiem sākās viņa īstais ceļš pludmales volejbolā. Arī tagad Mārtiņam īpaša ir Bulduru pludmale, kur savulaik veterāni ierīkoja laukumus un pludmales volejbola attīstībai daudzi deva savu pienesumu.
"Noteikti šī ir tā pirmā vieta. Pēc katras tādas uzvaras pārņem tā sajūta, ka jāaizbrauc uz tām vietām, kur to visu esi sācis," atzina Pļaviņš.
Pludmales volejbolista karjerā Pļaviņam nav trūcis pārbaudījumu, un dažbrīd viņam nebūt nesolīja spožu nākotni.
"Cik reizes sezonā, es nepateikšu, man treneris teica, ka tu vari vairāk nebraukt uz treniņu. Nav jēga, nu bezcerīgi. Nav tas, ko mums vajag," savulaik piedzīvoto atcerējās Pļaviņš. "Katru vakaru pēc tam trenera sieva zvanīja. Rīt desmitos! Pēc tam, kad treneris nomierinās. Nu, nav jau daudz to spēlētāju."
Mārtiņš Pļaviņš un Jānis Šmēdiņš 2012. gadā izcīnīja bronzas medaļas Londonas olimpiskajās spēlēs, bet kopš tā laika sporta veids ir pamatīgi mainījies, pasaules līderiem kļūstot arvien jaunākiem. Mārtiņš tagad pasmej, ka ieteiktu runātājam pamosties, ja pirms olimpiādes kāds būtu runājis par medaļu.
"Baigi jau dzīvē nekas nemainās - vienkārši ir pagājuši 12 gadi kopš šīs [olimpiskās] medaļas līdz Eiropas medaļai. Tas pats ceļš, tā pati doma. Tas laikam ir, kā man tas strādā," sacīja Pļaviņš.
Mārtiņa sieva Liene atzīst, ka vīrs par saviem mērķiem un kādām izredzēm varbūt skaļi nerunā, bet mājās tāpat kaut kas izskan.
"Nevar tur pats pie sevis pie spoguļa runāt. Vajag kādu, kurš pasaka, vai šī ideja ir kosmosā," paskaidroja Pļaviņš.
Liene ar nākamo vīru iepazinās klasiskā volejbola dēļ izlases nometnes spēlēs Igaunijā. "Mārtiņa dēļ mani izmeta no izlases, viņš nāca man iepazīties," pasmējās Liene. "Jā, bet iepazināmies volejbolā. Mārtiņš ir arī nesis mani uz pludmali šeit [Bulduros]. Kad es salauzu kāju, skrienot lejā pa trepēm, paslīdēja pēda, salauzu kāju, bet tad man nebija uzreiz kruķu. Kad man bija ģipsis, viņš mani nesa no mājām līdz vilciena stacijai opā, pičpaunā. Tad viņš mani nolika tur smiltīs un turpināja trenēties. Tāpat arī atpakaļ."
Liene ir lielākais Mārtiņa atbalsta plecs - īpaši jau karjeras grūtākajos brīžos. Arī kad pienāk skaistie mirkļi, piemēram, triumfs Eiropas čempionātā, tad atmiņā nozibsnī daudz.
"Tās ir laimes asaras, vienkārši emocijas, kad izsauc vīru, tad gan uznāk raudiens. Kad vinnē, tad jau vispār viss ir baigi forši. Laimīga, tad arī ir jāraud," pastāstīja Liene. "Emocijas [Eiropas čempionāta izskaņā] bija visādas. Man uzreiz galvā tas viss, kam iziets cauri pēc operācijas. Kāds nežēlīgākais, pārcilvēciskais darbs ir ieguldīts, lai vispār būtu uz kājām, lai staigātu, lai skrietu. Lai lēktu, viņš skrēja jūrā, ūdenī, lai dabūtu kvadracepsu atpakaļ darbībā. Lietus lija, cilvēki staigā ar lietussargiem, iet prom no pludmales, viņš gāja iekšā ūdenī un skrēja, jo tas ir jādara, varbūt tas palīdzēs labāk."
Mārtiņš pateicas ikvienam, ar ko karjerā kopā ir spēlējis.
"Bez viņiem es nebūtu tur, tas ceļš būtu savādāks," atzina Pļaviņš. "Tagad, kad ir izcīnīts Eiropas čempiona tituls, sanāk, ka tas ceļš bija tāds, kādam bija jābūt."
Liene gan nešaubās, ka vīram viss vēl ir priekšā, jo 39 gadi ir tikai skaitlis. "Labi izskatās, labi jūtas - jauns čalis," piebilda Mārtiņa sieva.
