Par Pļaviņa/Fokerota dueta izcilo sasniegumu runājot, visi vienmēr piemin to, ka viņi bija aiz svītras – proti, bija jāgaida, lai kāda no komandām atteiktos no dalības kontinenta turnīrā. Pļaviņš sacīja, ka bija jau paredzējis dalību Eiropas čempionātā – abi sportisti gatavojušies, bet skaļi par to nav runājuši.
Pļaviņš neslēpa, ka pludmales volejbolisti sazinās savā starpā un nekautrējas uzprasīt. Viņam pārsteigums bija, ka ceļazīme uz Eiropas čempionātu saņemta tik vēlu.
Neviens no Latvijas komandas negaidīja izcilu sniegumu, nebija spiediena un, iespējams, tā arī bija panākumu atslēga. Latvijas pludmales duets priecājās par katru nākamo spēli un savas ekspektācijas piezemēja.
Pļaviņš ir 19 gadus vecāks par Fokerotu, taču, kā viņš norāda, pret Kristianu nav jāattiecas kā pret jaunieti – viņš ļoti labi uztver un pieņem informāciju. Un viens no viņa galvenajiem plusiem – viņš nebaidās sapņot. Nu jau arī spēlē daudz gudrāk nekā pirms tam. Un tagad viņš ir arī iemācījies, ka lielajā sportā ir svarīgas mazās nianses.
Atskatoties uz savu gājumu pludmales volejbolā, Pļaviņš atzina, ka vairākkārt gribējis pamest sportu, taču palicis, galvenokārt pateicoties sievai un cilvēkiem, kas viņu atbalstīja. Arī tad, kad pēc operācijas viņš mācījās staigāt no jauna, atbalstītāju loks ir bijis plašāks nekā to cilvēku skaits, kuri bijuši skeptiski noskaņoti pret atgriešanos pludmales volejbolā.
Pļaviņš turpinās būt pludmales volejbolā gan kā treneris, gan kā spēlētājs. Tuvākās sacensības gan tieši kā trenerim, taču gada beigās vēl esot posmi, kuros uzspēlēs pats. Šobrīd viņš grib dot daļu sava laika un enerģijas tieši jauniešiem, dodot iespēju viņiem sevi pierādīt.
Šobrīd Latvijas pludmales volejbolā pietrūkst viena kārtīga fanātiķa, uzskata Pļaviņš. Tāda, kurš visu laiku ir pludmalē, strādā un nepakārto dzīvi tik daudz citām lietām. Un entuziasmam ir jāsākas ar treneri.
