Kopā ar Gustavu Auziņu pirms diviem gadiem izcīnīta uzvara U-19 pasaules čempionātā, šovasar U-22 Eiropas čempionātā, bet sezonas lielā kulminācija Kristianam bija sensacionālais triumfs pieaugušo Eiropas čempionātā kopā ar Mārtiņu Pļaviņu. Turnīra jaunākais spēlētājs pārī ar vecāko. Tiesa, divi no šiem lielajiem panākumiem varēja izpalikt, ja Latvijas Antidopinga birojs nebūtu atzinis savu kļūmi un atcēlis trešo antidopinga noteikumu pārkāpumu. Pretējā gadījumā Kristians būtu saņēmis pusotra gada diskvalifikāciju.
Dāvids Ernštreits: Iespējams, pirmais jautājums atbrīvos mani no darba nākamās 15 minūtes, bet jautājums ir tieši tik atklāts – kāds tev ir bijis šis gads? Tik atvērtas dabas jautājums.
Kristians Fokerots: Pagaidām tas, kas noticis pēdējā laikā, ir ļoti labi. Tajā pašā laikā bija visādām lietām jāiet cauri saistībā ar dopinga lietām. Lai dabūtu kaut ko labu, ir jāiziet cauri kaut kam sliktam. Domāju, tas arī ir tas, kas notika. Arī Mārtiņam [Pļaviņam], jo mums nevienam tas ceļš nav tik viegls, ka piecelies, trenējies un viss. Protams, ir gan ar ģimeni jāpavada laiks, gan ārpus treniņa ar problēmām jātiek galā. Tas viss sasummējas kopā. Ja tu tiešām gribi, pēc tam kaut kas labs arī notiek.
Pirms runājam par tām zvaigznēm, kuras izdevās augusta beigās sasniegt, tomēr gribētu atgriezties pavasarī, kad es "Sporta studijā" teicu: "Ja šis čalis grib izdarīt to, ko pats ir publiski pateicis – būt labākais pasaulē, tad nevar atļauties trīs reizes nebūt dopinga kontroles vietā, ko esi norādījis." Vai tajā brīdī tava pasaule bija sagruvusi?
Ne gluži. Bija grūtāk aizvadīt treniņu procesu, jo tas visu laiku kaut kur galvā aizmugurē stāv, bet es zināju, ka viss galu galā būs labi. Jo zināju, ka trešajā pārkāpumā es nebiju vainīgs. Oficiāli nekas piešķirts nebija. Zināju, ka patiesība iznāks gaismā, kā tur galu galā bija. Viss, ko man atlika darīt, bija turpināt trenēties.
Vai var teikt, ka tās pāris nedēļas bija dzīves grūtākais posms? Tieši psiholoģiski izturēt, jo būtībā jau mēs arī tevi gandrīz pasludinājām par vainīgu. Tā publiski vismaz līdz galam neapstiprināti, bet skaidrs, ka "gan jau būs", diemžēl.
Vai mentāli grūti – protams, bija grūtāk, bet man liekas, ka es esmu tāds diezgan nosvērts. Nav tā, ka mani kaut kas tik šausmīgi var ietekmēt, ka es nevarētu no gultas piecelties un aiziet patrenēties. Tā gluži nav. Tu vairāk nevis mēģini to visu pārdzīvot, bet domāt, kā visu ātrāk atrisināt, lai var turpināt darīt uz 100 procentiem.
Antidopinga birojs atzina, ka tā trešā reize ir bijusi par īsu, viņi tiešām bijuši nepacietīgi pie tavām durvīm. Tikai 10 vai 12 minūtes bija gaidījuši, tu neiznāci, tāpēc tas netika uztverts kā pārkāpums. Vai tu savā ziņā biji viņus kaut kā nokaitinājis? Kāpēc tāda attieksme no viņu puses?
Nav ne jausmas, kāpēc tāda attieksme, bet tas stāsts nav tikai, ka viņi tur bija tikai tās 10 minūtes. Tur bija vēl lietas, kāpēc ir nepatika pret visu to, kas ir internetā. Pirms man oficiāli pateica, ka ir pārkāpums, to pasludināja internetā, bet pēc tam,
kad viss ir atrisinājies, no Antidopinga biroja puses publiski nav pateikts viss, kā patiesībā notika.
Kad viss ir atrisinājies, ja tu ieraksti manu vārdu internetā, tad vēl joprojām var izlasīt, ka es esmu dopinga noteikumu pārkāpējs. No vienas puses, nav baigi forši, ka visi, kas lasīja par maniem dopinga pārkāpumiem, nevar izlasīt pilnu kontekstu, kas galu galā notika.
Tas, ko es esmu izlasījis un ko var izlasīt internetā, ir – Latvijas Antidopinga birojs ir atzinis savu varbūt ne pārāk labo praksi. Vienkārši pārāk īsu laiku tevi gaidīt aiz durvīm, negaidīt, piemēram, stundu, kamēr tu parādies vai neparādies. Pie pirmā klauvējiena viņi faktiski ir nolēmuši, ka tevis nav, ir trešais pārkāpums, laižam publiski.
Tur bija vēl faktori…
Varbūt nesteidzies ar to izklāstu, jo tā ir smalka lieta, ko var un ko nevar publiski stāstīt.
Es uzreiz nestāstīšu, bet sistēma tajā brīdī, kad tu mēģini no tiem sūdiem tikt ārā... Tu saproti, ka sistēmā ir tā, ka
viņi prasa no sportista tik ļoti daudz, tik precīzi visu, ka tev ir viss jāizdara, un tu nedrīksti pieļaut ne mazāko kļūdiņu. Tajā pašā laikā vajag atbildību arī no viņu puses.
Lai arī viņi strādā perfekti punkts pa punktam un nepieļauj kļūdas no savas puses.
Labi. Mācāmies visās pusēs. Vai Mārtiņš tev deva atbalsta plecu tajā brīdī? Droši vien viņš arī dzīvē ir bijis visādās draņķīgās situācijās.
Protams, jā. Man liekas, ka Mārtiņš bija viens no pirmajiem, kuram es zvanīju un teicu, ka nav baigi labā situācija.
Tev droši vien bija bail no viņa sākumā?
Varbūt pašā, pašā sākumā. Tad es sapratu, ka Mārtiņš tiešām daudz palīdz ne tikai šajā situācijā, arī visās pārējās situācijās ikdienā laukumā. Ja man ir kāds jautājums, es vienmēr jautāju viņam.
Tu nebaidies savus mērķus nosaukt skaļi. Tas ir apzināti? Jau pieminēju tavu interviju pirms gadiem trim, man liekas. "Es gribu būt labākais pludmales volejbolists pasaulē." Tagad tu esi pateicis: "Es ar Gustavu Auziņu taisos braukt uz Losandželosas spēlēm." Vai tu to tā speciāli vizualizē, lai nebūtu, kur atkāpties?
Tas nav tā, ka es tagad esmu šausmīgi tāds, kurš domā, ka esmu vislabākais, neviena cita nav. Es ticu sev, es zinu, ko es varu izdarīt. Ja es darīšu visu, kas man jādara, es vienkārši varu to sasniegt. Man vienkārši ir tāda pārliecība par sevi. Tādā situācijā man nav bail pateikt. Ja man jautā, kādi ir mani mērķi, tas arī ir mans mērķis. Es gribu būt labākais. Pēc tam tikai jādara.
Kāda šobrīd ir stratēģija? Cik daudz vēl ir plāns spēlēt ar Mārtiņu, kurš ir 20 gadus vecāks, super pieredzējis, vienlaikus arī treneris, vai ar vienaudzi Gustavu Auziņu, ar kuru jūs junioru čempionātos ņemat medaļas un esat tie jaunie, spožie, talantīgie?
Ilgtermiņa plāns bija spēlēt ar Gustavu, bet lielais Eiropas čempionāts to visu mazliet pamainīja. Mēs dabūjām daudz punktu ar Mārtiņu. Tagad situācija ir tāda, ka Brazīlijā ir "Elite 16" [turnīrs]. Mēs tur pēc punktiem esam pamatturnīrā – to nevar neizmantot. Mēs trijatā apsēdāmies un to pārrunājām.
Tas ir labi jebkuram no mums, arī Gustavam, ka mēs aizbraucam uz tām Elitēm un nospēlējam, varbūt uzlabojam vēl punktus.
Līdz ar to situācija arī man un Gustavam ir labāka. Plāns ir tāds, ka pēc Elitēm ir vēl arī "Challenge" turnīri. Uz tiem gan mēs plānojam braukt ar Gustavu. Tas jau ir šogad.
Sezona tev būs ļoti, ļoti gara. Tā izklausās...
Vēl vismaz četri turnīri sanāk.
Tas plāns "Losandželosa 2028" ir sarunāts, un jūs ejat kopā ar Gustavu? Mārtiņš – treneris?
Protams, tas plāns jau ir, ka mēs ejam ar Gustavu, Mārtiņš ir treneris. Galu galā tie ir vēl četri gadi, līdz olimpiādei vēl viss var mainīties. Nekas nav iecirsts akmenī. Tas, kā mēs to šobrīd redzam, – es spēlēju ar Gustavu, Mārtiņš ir treneris.
Kā Mārtiņš mainās, būdams laukumā un kad viņš ir treneris? Tie ir divi dažādi cilvēki? Kā ir pie viņa trenēties?
Nav gluži tā, ka viņš kļūst mazliet savādāks, kad ir treneris. Kāds viņš ir, tāds viņš ir. Arī tad, kad viņš ir laukumā, viņš bieži daudz ko pamāca. Varbūt tik daudz neievēro kādas nianses, kad pats ir laukumā, jo viņam jādomā arī par savu spēli. Tad, kad viņš trenē, viņš vairāk tām niansēm pievērš uzmanību. Es domāju, ka
trenējot Mārtiņš ir pieradis būt ļoti mierīgs tāpēc, ka viņš sāka trenēt meitenes. Ar meitenēm ir jābūt mierīgākam.
Kā viņš pats teica: "Tu tur nevari uzbļaut tā kā čaļiem, jo tad zini, ka tā spēle ir čau, tad viss beidzas." Taču es tādas baigās izmaiņas no viņa nejūtu, kad viņš ir trenera lomā vai kā spēlētājs.
Pagājušā gada izskaņā, aplūkojot publikācijas, bija tāds ļoti drūms viens virziens, vērtējot nākotnes izredzes pludmales volejbolā. Kā tu šobrīd vēro? Jūs esat pāris, pārējiem tās kombinācijas kaut kā veidojas? Tas bija tas brīdis, kad likās, ka vecie sāk beigt, mēģina vienu, otru, trešo variantu – nekas nesniedz rezultātus.
Bija tāds periods, kad man arī pašam likās, ka tie pieredzējušie spēlētāji kļūst mazliet par vecu, bet jaunie ir mazliet par jaunu, un starpā tur īsti nekas nav. Mēs ar Mārtiņu arī pierādījām, ka nekas nav mainījies, Latvija tāpat var būt viena no topa komandām. Arī daudzi citi bez manis un Gustava tagad piedalās "Future" turnīros, sāk rādīt arī tur rezultātu. Varbūt nenotiks tā uzreiz, ka mēs tagad visi ielēksim iekšā augstākajā līmenī un būsim topā, bet, solīti pa solītim ejot, mēs tur varam atkal nonākt.
Ieviešot "Elite 16" formātu, vecie vīri, man liekas, visi kā viens teica, ka kaut kas tur nav kārtībā, pludmales volejbols grimst, bet izskatās, ka tas burkāns jums vēl ir pietiekami garšīgs – jūs gribat tur nonākt. Tā ka sistēma ir.
Tā sistēma ir laba tiem, kas tur jau ir augšā. Galvenais tur ir noturēties. Lai tiktu uz turieni, ir jau mazliet grūtāk. Es varbūt precīzi nezinu, kāda sistēma bija pirms tam. Es tikai zinu, kāda tā ir tagad un to, ko esmu dzirdējis.
Kādreiz bija daudz vieglāk arī jaunajiem spēlētājiem tikt pie turnīriem un tikt pie vairāk spēlēm. Nebija tā, ka tu aizbrauc uz kvalifikāciju, viena spēle un viss, brauc mājās.
Sistēma topa komandām, es domāju, ir diezgan pateicīga.
Olimpiskajiem čempioniem zviedriem šogad Parīzē, tu droši vien zini, cik bija gadu? 22–23 gadi. Salīdzinoši ļoti jauni, kā mēs bijām pieraduši domāt par pludmales volejbolu vispār. Tur amplitūda arī ir ārprātīga. Pablo Ereram ir jau pāri 40, viņiem pāri 20. Tāpat kā tev ar Mārtiņu. Tā ir pludmales volejbola elite. Kur tu sevi redzi pēc trim, četriem gadiem?
Es ceru, ka turpat, kur zviedri ir. 2028. gada olimpiādē man būs tikpat gadu, cik zviedriem bija šajā gadā.
Piemērs tālu nav jāmeklē. Tātad šajā sezonā uz Brazīliju? Lai izdodas pārvest daudz punktu! Lai jums ar Gustavu nākamgad labāks atspēriena punkts, tas dēlītis labāk met uz priekšu!
Grūtākais jau ir noturēties beigās tur.
