Kristers Aparjods 2021. gada nogalē kļuva par pirmo Latvijas kamaniņu braucēju, kuram izdevies uzvarēt kādā no pasaules kausa posmiem. 26 gadus vecais Latvijas kamaniņu braucēju izlases līderis pērn aizvadījis savu labāko sezonu, Pasaules kausa kopvērtējumā izcīnot 2. vietu. Tagad Kristers gatavojas savām trešajām olimpiskajām spēlēm.
Reinis Ošenieks: Šī būs sezona pirms olimpiskajām spēlēm. Vai visi spēlēs paslēpes, kad viens uz otru šķībi skatīsies?
Kristers Aparjods: Grūti teikt. Man tās paslēpes kaut kā… Varbūt kaut kādā brīdī, kad nav vairs, ko darīt, vai gribas piešaut kādu asumiņu, lai tā spēle paliek interesantāka, bet kamēr trase vēl nav gatava, tikmēr ko tur daudz spēlēties. Ir jābrauc, jāgatavojas.
Kāda bija šī vasara? Ko paspēji izdarīt ārpus kamaniņu sporta?
Pamatā jau mēs gatavojamies visu vasaru, bet pirms paša sezonas sākuma, kad oktobrī uzlej ledu trasē, mēs sākam gatavoties pa īstam. Godīgi sakot, treniņu process mums ir izveidots tā, lai ir atpūta, kas ir obligāta un kas ir svarīga sportistam, bet kopumā sajūta beigās ir tāda, ka visa vasara paskrien treniņos un treniņnometnēs, izbraucienos. Liekas, tā vien ir, ka beidzas viena sezona, nedaudz ir laiks atpūtai – mēnesis, pusotrs, kad var nedomāt par kamaniņu sportu un padarīt citas lietas. Kad maija vidū, jūnija sākumā mūs ierauj treniņu virpulī, tad esam attapušies oktobrī, kad ledus jau ir trasē.
Cik ļoti nopietni vasaras darbam, fiziskajai kondīcijai pievēršat uzmanību?
Tas ir jautājums katram [atsevišķi]. Man personīgi tas ir, kā uz to skatos, laikam ejot, un kā es sevi sagatavoju visam galvenajam procesam. Pamainot dažas elementārākās lietas ikdienas režīmā, jau liekas, ka ir kaut kas citādāks. Interesanti, šis ir jautājums, uz kuru droši vien viennozīmīgas atbildes nav, bet, protams, no kļūdām mācās. Nezinu, kāpēc uzreiz gribēju par kļūdām, bet droši vien pareizāk būtu teikt, ka katru gadu kaut ko jaunu var atklāt gan sev, gan arī treneriem, [citiem] sportistiem. Ir tikai normāli, ka, kārtīgi izanalizējot iepriekšējo sezonu un treniņu procesu sagatavošanos, var pilnveidot kaut ko gaidāmajā sezonā.
Pagājusī sezona ir tava labākā. Šobrīd fiziski jūties tikpat labi kā pirms pagājušās sezonas?
Es parasti atbildu tā, ka vēl nav laiks, bet uz to eju. Protams, mērķi man ir tie paši, kas vienmēr, – eju uz augstāko rezultātu, nekas cits kā pirmais trijnieks mani neinteresē. Tā dzīvoju ikdienā un arī sportā.
Gan jau esi dzirdējis un izjutis arī trasē – gan skeletona, gan bobsleja stāstus Latvijā. Kā uz šī fona jūtas kamanas?
Tajā [sporta] politikā, godīgi sakot, es nelienu iekšā. Protams, es esmu lietas kursā par to, kas notiek. Mēs no renes sporta veidiem esam masveidīgākie, kā tu pareizi saki. Mums ir piramīdas sistēma. Esmu dzirdējis citas runas, ka Siguldas trase ir objekts, kas prasa lielas investīcijas un lielus līdzekļus. Ja kaut kas atgadās ar tiem diviem sporta veidiem – skeletonu un bobsleju, tad kā būtu, ja tur paliktu tikai kamanas? Tad kamanām būtu grūtāka dzīve. Ir dažādas varbūtības un teorijas izskanējušas, bet tas viss ir tādā sarunu un baumu līmenī. Tāpēc man laikam nebūs tāds konkrēts savs viedoklis.
Ko tu redzi pēc jauno sportistu intereses? Pēc medaļām, kas tiek arvien vairāk izcīnītas pēdējos gados, vai tu redzi, ka interese kļūst lielāka?
Es ceru, ka kļūst. Pie manis neviens nav konkrēti nācis klāt un teicis: "Čau, Krister! Es esmu kamanās tevis dēļ, jo tu mani iedvesmo."
Bet tu pats tā kādreiz teici Mārtiņam Rubenim?
Ne gluži, bet kaut kā uz to pusi. Redzu, ka notiek aktīva gatavošanās Pierīgas reģionos, kur ir treniņu grupas – Sigulda, Saulkrasti un pārējās pilsētiņas. Treneri aktīvi strādā ar bērniem, un tur viss notiek. Šaubu nav, ka varētu notikt kaut kas nepareizi. Mums ir tā piramīda, un bērniņš, kad ir pavisam mazs, paiet kaut kāds laiks, kamēr redzi, ka viņš tev jau ir apmēram līdz plecam. Protams, sports ir specifisks un īpatnējs, ne vienmēr katrs no tiem bērniem izaug par sportistu, notiek dabīgā atlase.
Jaunajā sezonā kamaniņu sporta līdzjutējiem atkal būs jaunas lietas, ar ko aprast. Nebūs sprinta kausa, kas bija līdz šim un joprojām daudziem bija nedaudz neizprotams – startu neņem, trasē viens atskaites punkts… Bet tagad ir nākamais – "Mixed World Cup" jeb jauktais Pasaules kauss. Kā tu raksturotu, kur ir atšķirība ar stafeti?
Tieši gribēju teikt, ka man tas izskatās kā stafete starp diviem sportistiem, divām kamanām. Būs interesanti paskatīties. Līdz ar to izveidojas situācija, kad ir vairāk komandu. Es sapratu, ka no katras nācijas varēs piedalīties vairākas komandas.
Ja nevari nokomplektēt komandu, tad varēs pieaicināt, piemēram, Ukrainas vai Korejas sportistus savā komandā.
Jā, kaut ko tādu esmu dzirdējis. Tas koncepts ir tāds, ka es kā vīru vieninieks startēju komandā ar dāmu vieninieku. Tur nav nekādu divnieku. Divnieki atkal savā starpā – tā ir atsevišķa sacensība. Lai to vieglāk saprastu, stiprākais vīru vieninieks tajā konkrētajā sacensībā startē vienā komandā ar dāmu vieninieku, sacenšas ar pārējām valstīm.
Kamaniņu sportam, pārsvarā gan Vācijā, jākonkurē ar visiem populārākajiem ziemas sporta veidiem, tagad būs arī jauns TV producents. Kā tu jūti, cik ļoti kamaniņu sports cenšas, lai izsistu sev vietu ziemas sporta veidu kartē?
Kā es parasti saku, mēs esam tāda kā aizsargājamā suga starp visiem olimpiskajiem sporta veidiem, tāpēc neesam tik ļoti masveidīgi uz visa lielā fona. Mēs esam tik, cik esam.
Es domāju – līdz 50 džekiem, kas varētu piedalīties Pasaules kausā, pasaules čempionātā, līdz ar to nav tik viegli izsisties gaismiņā, lai visi mūs pamanītu. Tas, kas ir izdarīts pēdējos gados no starptautiskās federācijas puses, lai mūs ieraudzītu, tas jau ir labi. Kaut vai tiešraides "YouTube" platformā, kas iepriekš jau gadiem bija bobslejam un skeletonam, tas jau ir daudz manā skatījumā. Nevajag maldīties, klaiņot pa kaut kādām lapām, lai varētu ieslēgt fonā kamaniņu sportu. Tas ir viens no plusiem. Mani personīgi arī daudz iesaista no starptautiskās federācijas puses.
Mārketinga aktivitātes?
Jā, tas man šķiet ļoti forši, pozitīvi, gan interesanti arī pārējiem. Pēc tam diezgan daudz cilvēku nāk klāt un saka, ka tas bija tiešām foršs pasākums. Vismaz kaut kas notiek. Var redzēt, ka kaut kas ir pamainījies, lai to sporta veidu atkal celtu.
Sarunas noslēgumā – tavi vārdi kamaniņu sporta pasaulei par to, ko sagaidām no latviešiem jaunajā sezonā?
Uzmanieties! Protams. Ko gan citu var pateikt? Manuprāt, mēs strādājam ļoti profesionāli, sākot jau ar sezonas beigām, kad tiek saražota visa tehnika, ko mēs vienkārši nespējam iztestēt sezonas laikā. Es gribētu ticēt, ka tas atmaksāsies un dos mums ilgi gaidītās olimpiskās medaļas.
Vēl bija plāns Vācijas trasēs patrenēties…
Jā, bija plāns, ka pirmssezonā trenēsimies Vācijas trasēs, bet sanāca tikai Norvēģija. Tuvākās četras nedēļas tā arī būs.
