Silovs sportista karjeru sāka šorttrekā, taču vēlāk pārgāja uz ātrslidošanu. Viņš piedalījās četrās olimpiskajās spēlēs un kļuva par pirmo sportistu pasaulē, kas vienās olimpiskajās spēlēs piedalījās gan ātrslidošanas, gan šorttreka distancēs.
Latvijas ātrslidotājs karjeru noslēdza pēc 2022. gada Pekinas olimpiskajām spēlēm, taču atzīst, ka sava veida bailes par sportista gaitu beigām bijušas jau vairāku gadu garumā.
''Tās bailes no tā brīža, kad beidzās lielais sports, piezagās jau, nu var teikt, ka jau pēdējos [karjeras] gadus. Tā realitātes sajūta var atnākt tikai ar pašu realitātes iestāšanos, kad tas fakts jau ir noticis. Savādāk tu izvirzi tikai tādas hipotēzes, kas būs, un apmēram sagatavojies, bet uz savas ādas to izjūt tikai pēc tam. Man laikam olimpiskā sezona, vispār tas gads tik daudz paņēma no maniem resursiem, ka es beigās vienkārši biju sausiņš,'' atzina Silovs.
Tas, ka vairs nebija jādomā par treniņiem un sacensībām, deva Silovam laiku atslābt un atpūsties, kā arī sagatavoties svarīgam dzīves brīdim – kāzām.
''Es vienkārši laikam izbaudīju to, ka man vairs nav jāiespringst, es vienkārši varu atslābt. Mēs ar sievu apprecējāmies tieši jūnijā, un viss tas process, tas pavasaris pagāja, arī kaut kādā veidā gatavojoties tam. Tas labi aizpildīja brīdi pēc olimpiskajām spēlēm, kad vajadzēja mazlietiņ atgūties. Nu nejaukais, protams, bija kara sākums pēc olimpiskajām spēlēm, kas, man liekas, visu pasauli sacēla kājās, un liela neziņa iestājās par to, kas būs, un kaut kādā ziņā arī bailes,'' pastāstīja bijušais olimpietis.
Silovs ir 2008. un 2011. gada Eiropas čempions šorttreka daudzcīņā un daudzu Latvijas ātrslidošanas rekordu īpašnieks.
Pēc karjeras beigām daudziem sportistiem loģisks nākamais solis ir kļūšana par treneri. Tā bija arī Silovam, kuram pastiprināta interese par treniņu metodēm un procesiem radās vēl paša sportista gaitās.
Tagad Silovs strādā Incelē, Vācijā, kur atrodas viena no labākajām treniņu bāzēm Eiropā. Tur viņš ātrslidošanā trenē jauniešus un to skaitā arī trīs meitenes no Latvijas.
''Nu jā, tas bija tāds loģisks pirmais solis pēc karjeras noslēgšanas. Mēs jau runājām manā pēdējā sezonas gadā, ka es varētu pievienoties vienai Vācijas privātkomandai, kas vairāk ir orientēta uz to, lai dotu iespēju jaunajiem sportistiem, līdzīgi kā es, kas vienīgais no Latvijas biju –, kuriem nav treniņpartnera, kuriem nav lielas izlases, kuriem nav treneru un tā tālāk. Viņiem tomēr ir tā iespēja savākties vienā vietā un radīt šos apstākļus un labas treniņprogrammas. Labi, es nāku klāt ar savu bagāžu, es tieši ļoti labi viņus varu saprast, jo es pats biju tādās situācijās bieži, ka pašam viss jāmeklē un jādara,'' par savu jauno darbu stāstīja Silovs.
Lai arī Latvijas ātrslidošanas rekordistam ir milzīga pieredze uz ledus, trenera darbs ir pilnīgi citādāks un pie tā ir jāpierod. Visgrūtāk esot bijis ar komunikāciju, taču tā ar laiku uzlabojās un trenēt kļuva vieglāk.
Gatavoties trenera darbam un savas karjeras beigām Silovs sāka jau pēc 2018. gada olimpiskajām spēlēm, kad rīkoja ātrslidošanas attīstības nometni. Šajās nometnēs tika iesaistīti skrituļslidotāji, kuriem jau bija potenciāla interese pāriet uz ātrslidošanu.
Latvijas ātrslidotājam jau tad bija skaidrs, ka pašam būs jāliek pamati, lai atrastu jauniešus, kas turpinātu ātrslidošanas sporta attīstību Latvijā.
''Uztaisījām to nometni, un tad tālāk bija ieplānotas vairākas Starptautiskās Slidošanas savienības (ISU) attīstības nometnes, kur viņas ir daļēji līdzfinansētas, ne viss, bet daļēji. Tur viņi brauca, ir gan treniņnometnes moderators, gan sacensības. Un tad viņi tur arī slidoja, un tad mums vienā brīdī bija komanda, negribu samelot, bet mēs kādi 15–20 cilvēki bijām no Latvijas. Es uz vietas tur trenējos, un bija atbraukuši tie bērni un jaunieši no Latvijas uz nometni, bija arī atbraukuši no šorttreka daudzi, no Jelgavas,'' pastāstīja Silovs.
Šobrīd Latvijā nav ātrslidošanas celiņa, tāpēc, lai pilnvērtīgi trenētos šajā sporta veidā, nākas dzīvot ārzemēs.
Drīzumā situāciju varētu uzlabot Tallinā atklātā ātrslidošanas bāze.
''Teorētiski ziemā pa nedēļas nogalēm var braukt [uz Tallinu] un trenēties. Ja būtu ''Rail Baltica'', tad būtu pavisam vienkārši. Tā kā nevar teikt, ka būtu pilnīga bezcerība, tā nu gluži nav. Arī zviedriem nav slēgtās halles, bet viņiem ir olimpiskais čempions un pasaules rekordists,'' par ātrslidošanas halles neesamību Latvijā teica Silovs.
Viena no Latvijas sporta īpatnībām ir tā, ka Latvijā nav izteiktas sporta sistēmas, kurai bērni vai jaunieši ietu cauri un tiktu atlasīti labākie. Sākumā ļoti svarīgs ir paša jaunieša, vecāku vai treneru entuziasms. Tālāk jāatrod atbalsts no kāda sponsora, pašvaldības vai projekta, kas ļautu turpināt attīstīties.
''Tiec līdz kādam līmenim, un tad tu skaties tālāk, kur varētu pieslēgties klāt. Dažreiz varbūt paņem kaut kāda izlase – līdzīgi kā Polijas izlase strādā ar Reini [Bērziņu] un Robertu [Krūzbergu] šorttrekā. Tas tāpat beigās dod kaut kādus augļus; lai arī tas ceļš ir grūts, viņš nav bezcerīgs. Mēs nevaram saknē pateikt, ka ātrslidošanu mums nevajag, mums nav halles, nav iespējams, viss, nevajag, jo tā mēs izsvītrotu visus sporta veidus pēc kārtas un atstāsim klasiku – futbolu, basketbolu, hokeju un renes sportus,'' teica Haralds Silovs. ''Tas nebūtu gluži pareizi, jo es uzskatu, ka sportam jābūt daudzveidīgam. Ne visi grib būt komandu sportā, ne visi grib būt renes sportā, ne visi grib būt slidošanā. Jābūt tomēr ir kaut kādai infrastruktūrai publiski pieejamai, kaut vai sākot ar veselības sportu.''
Trīs latviešu meitenēm, kas trenējās pie Silova, jau pieder vairāki Latvijas junioru rekordi.
Šobrīd gan ir tā, ka audzēkņu skaits ir ierobežots un kurš katrs trenēties netiek. Mērķis ir panākt to, ka trenēties var visi, kuriem ir interese par ātrslidošanu. Labie junioru rezultāti dod cerību, ka šo mērķi izdosies izpildīt.
