ĪSUMĀ:
- Vidusjūras austrumu daļā turpinās konflikts par pieeju naftas un gāzes atradnēm, konflikta galvenais vadmotīvs ir valstu strīdi par jūras robežu pārklāšanos;
- Grieķija un Kipras Republika uzsver Turcijas darbības Vidusjūrā kā nelikumīgas; Turcija piedāvā savu pamatojumu;
- Kaut arī ārējā komunikācijā gan Grieķija, gan Turcija centušās uzsvērt militāra konflikta nevēlamību, asas vārdu apmaiņas turpinās publiskajā telpā;
- Abas valstis turpina izmantot iespējas, kas ļautu izolēt vienai otru. To skaitā Grieķijas augošās attiecības ar Ēģipti un Vidusjūras reģiona austrumu daļas gāzes foruma izveide, un Turcijas parakstītais memorands ar Tripoles valdību Lībijā;
- Abu valstu rīcība un publiskie izteikumi var tikt raksturoti kā cikliski kaitīgi, rezultātā turpinās negatīvas politiskās situācijas eskalācija;
- Pragmatiska diplomātiska politika ir nepieciešama, lai aizsāktu uz risinājumu vērstu dialogu starp Ankaru un Atēnām;
- Eiropas Savienības dalībvalstīm un institūcijām vajadzētu kritiski izvērtēt augošo ārējo ietekmi reģionā, pretstatā atbalstot uz dialogu vērstus konflikta atrisināšanas mehānismus.
Vidusjūras austrumu daļā turpinās konflikts par pieeju naftas un gāzes atradnēm. Pieeja dabas resursiem un ekskluzīvu jūras robežu prasību pārklāšanās turpina vadīt šo lielāko Eiropas kontinenta jūras tiesību ģeopolitisko strīdu. Visplašākie atradņu lauki Kipras krastos, ar dabasgāzes iegulām mērāmi vairāk nekā 200 miljonos kubikmetros, atrodas zonā, ko Turcija uzskata par savu ekskluzīvo ekonomisko zonu.
Šie uzskati kontrastē ar Grieķijas un Kipras Republiku, kuras norāda, ka Turcijas darbības tās ūdeņos ir pretlikumīgas, pārkāpj to suverenitāti un Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvenciju. Turcija šo konvenciju nav ratificējusi un uzsver, ka Grieķijas līdzšinējas darbības, tajā skaitā 2003. gadā parakstītais delimitācijas līgums ar Ēģipti, pārkāpa Kipras izlīguma jautājumu un Turcijas kontinentālā šelfa tiesības. Turcija uzsver, delimitācijas līgums starp divām valstīm nevar tikt noslēgts, ja nav tikušas izbeigtas trešās puses potenciālās prasības par jūras teritorijas pārklāšanās zonu izvērtēšanu.
Vienlaicīgi Turcija norāda, ka Kipras izlīguma neesamības rezultātā tās aktivitātes ir likumīgas, jo Ziemeļkipras Turku Republikas valdība sniedza atļauju minētajām aktivitātēm.
Situācijas eskalācija
Pēdējos mēnešos visas iesaistītās puses turpina diplomātiskas sadursmes publiskajā telpā. Kaut arī izteikumi galvenokārt ir vērsti uz valsts iekšējo komunikāciju ar saviem vēlētājiem, ārējā komunikācijā abas atkārtoti uzsvērušas, ka militārs konflikts nav vēlams. Grieķijas valdība turpina uzsvērt, ko tā norāda kā nelegālo Turcijas uzvedību Vidusjūras ūdeņos - ietverot gan izpēti, gan urbšanu. Šo aktivitāšu dēļ Eiropas Savienība (ES) 2019. gadā pret Turciju vērsa ekonomiskās sankcijas.
Šobrīd abas valstis turpina konfliktējošu izteikumu publicēšanu publiskajā telpā. 10. jūnijā Turcijas aizsardzības ministrs Hulusi Akars (Hulusi Akar) uzsvēra - ka "Grieķija nevēlētos militāru konfliktu ar Turciju". Vien dienu vēlāk, 11. jūnijā, Grieķijas premjerministrs Kirjaks Micotakis (Kyriakos Mitsotakis) norādīja - kaut arī situācija vēl arvien ir karsta, ne Grieķija, ne Turcija nevēlētos piedzīvot tās pasliktināšanos. Tomēr, kā iepriekš norādīja Grieķijas aizsardzības ministrs Nikolaoss Panagiotopoloss (Nikolaos Panagiotopoulous), Atēnas neizslēdz militāra konflikta iespēju ar Turciju un gatavojas dažādiem scenārijiem. Tomēr par spīti saasinātajai situācijai Grieķija turpina noraidīt iekļaujoša dialoga uzsākšanu, pamatojoties ar to, ka dialogs nav iespējams, kamēr tās pozīcija tiek izaicināta, izmantojot politisko šantāžu un valsts suverēno tiesību pārkāpšanu. Vienlaicīgi Turcija uzsver, ka Grieķija šādu praksi piekopusi gadiem un - līdz ar ārējo dalībnieku pastiprinātu iesaisti Vidusjūras konfliktā - uztver šī brīža situāciju kā ne tikai ekonomisku, bet arī eksistenciālu jautājumu.
Kas notika līdz šim?
2018. gada decembrī Ēģipte un Kipra paziņoja par cauruļvada izbūvi, lai savienotu Afrodītes gāzes lauku Kipras piekrastē ar Ēģiptes sašķidrinātās dabasgāzes iekārtām. Īsu brīdi vēlāk, 2019. janvārī, izveidots Vidusjūras reģiona austrumu daļas gāzes forums (Eastern Mediterranean Gas Forum), lai apspriestu reģionālo attīstību starp tādām valstīm kā Kipra, Ēģipte, Grieķija, Jordānija, Izraēla, Itālija un Palestīnas pašpārvalde. Iesaistītas ir arī galvenās enerģijas kompānijas no Itālijas un Francijas. Par spīti foruma mērķim, vērstam uz reģionālo attīstību, Turcija, kurai ir garākā Vidusjūras austrumu robeža un liels iekšējais dabas resursu patēriņš, forumā piedalīties netika aicināta. No Ankaras pozīcijas šāda foruma izveide ir tiešā veidā saistīta ar Ēģiptes un netiešā veidā Apvienoto Arābu Emirātu (AAE) reģionālajiem centieniem noliegt Ankaras atjaunoto vēlmi attīstīt savu lielvalsts pozīciju reģionā.
Atbildot uz augošo Grieķijas sadarbību ar citām konfliktējošajām valstīm un šī foruma izveidi, 2019. gada novembrī Ankara parakstīja memorandu ar Lībijas starptautiski atzīto Tripoles valdību. Dokuments sevī ietver vienošanos par jūras robežām un ekskluzīvas ekonomiskās zonas izveidi, kas tiešā veidā konfliktē ar Grieķijas un Kipras interesēm un piekļuvi enerģijas resursiem, piemēram, padarot plānoto "EastMed" gāzesvadu par nevajadzīgu. 1900 kilometrus garais "EastMed" dabasgāzes cauruļvads paredz, ka gāze Eiropas tirgum tiktu piegādāta no Izraēlas, Ēģiptes un Kipras, kamēr Turcijas piedāvātais modelis ietver zemūdens cauruļvada būvniecību Lībijas gāzei uz Turciju un dabasgāzes un naftas cauruļvada izbūvi no Lībijas uz Eiropas dienvidiem.
Ankaras memorands ar Lībiju tika strauji kritizēts no Eiropas Savienības puses, tam sekojot atbildes reakcijai no Grieķijas, kura nesen paziņoja par deliminācijas vienošanās parakstīšanu ar Itāliju. Vairāk nekā četrdesmit gadus ilgais process noslēdzās negaidīti un šobrīd gaida parlamentāro un Apvienoto Nāciju ratifikāciju. Cēloņsakarīgi, ka vienošanās tika parakstīta laika posmā, kad Turcijas atbalsts starptautiski atzītajai Lībijas valdībai Tripolē vainagojās ar panākumiem. Pēc sīvām cīņām un Turcijas gaisa atbalsta Tripoles valdība izbeidza vairāk nekā gadu ilgušo kampaņu ar mērķi ieņemt Tripoli, kuru aizsāka austrumu karavadonis Haftars.
Deeskalācija?
Cīņa par resursiem var tikt uzskatīta arī par plašāku reģionālo sāncensību abām galvenajām pusēm - Grieķijai un Turcijai, cenšoties izolēt vienai otru un to ekonomiskās intereses. Valstu rīcība un izteikumi šobrīd varētu tikt raksturoti kā cikliski, un tā rezultātā turpinās situācijas eskalācija. Noslēgtie sadarbības līgumi, kaut arī īstermiņā atbalsta valstu pozīcijas, ilgtermiņa konfliktējošajā politiskajā situācijā iedragā iespējas uz deeskalāciju.
Neitrālo, ārējo spēku interesēs būtu neuztvert konfliktu kā melnbaltu, tā pretstatā attīstīt uzticību veicinošus pasākumus. Pragmatiska diplomātiska politika ir nepieciešama, lai aizsāktu uz risinājumu vērstu dialogu starp Ankaru un Atēnām. Izvērtēts juridisks lēmums varētu būt viens veids, kā risināt konfliktu, kura viens no cēloņiem ir strīds par jūras robežu juridisko interpretāciju.
Nenoliedzami, ka Grieķija un Kipra ir Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis, un savienības kopējās interesēs ir savu dalībvalstu interešu aizstāvība. Tomēr nenoliedzama ir arī ES nepieciešamība saglabāt civilas un pragmatiskas attiecības ar Turciju. Šobrīd Eiropas Savienība turpina būt sašķelta un paralizēta dažādu tās pierobežas konfliktu priekšā un nav veidojusi skaidru, uz konflikta novēršanu balstītu pozīciju, arī šajā jautājumi. Tikmēr ES valstis - Kipra, Grieķija un Francija – turpina attīstīt attiecības ar ārējiem spēkiem, piemēram, Apvienotajiem Arābu Emirātiem un Ēģipti, tādējādi antagonizējot Turciju un padarot situāciju nestabilāku. Eiropas Savienības dalībvalstīm un institūcijām vajadzētu kritiski izvērtēt augošo AAE ietekmi reģionā un dalībvalstu tiešu AAE interešu lobēšanu Eiropas kontekstā, pretstatā atbalstot uz dialogu vērstus konflikta atrisināšanas mehānismus.
