Išingers bija prestižās Minhenes Drošības konferences priekšsēdētājs no 2008. līdz 2022. gadam un ir arī bijis Vācijas vēstnieks ASV un Lielbritānijā.  Dažkārt viņu sauc arī par "Eiropas ietekmīgāko vēstnieku" un "Vācijas bijušo diplomātu ar visplašākajiem sakariem".

Sarunas laikā eksperts arī sniedza savu vērtējumu par Ukrainas iespējām uzvarēt karā pret Krieviju, kā arī rietumvalstu un Vācijas militāro palīdzību kara skartajai valstij un tās ceļu uz NATO. Tāpat kopā ar Išingeru apspriestas vēlēšanas Francijā un arī ASV.

Gints Amoliņš: Šajā nedēļas nogalē (intervija notika Berlīnē 14. jūnijā, dienu pirms Ukrainas miera samita Birgenštokā) Šveicē notiek Ukrainas miera samits. Ukraina centusies nodrošināt, ka pārstāvētas tik daudz valstu, cik iespējams – īpaši tās, kas atrodas ārpus Eiropas –, lai iegūtu atbalstu miera plānam, ko varētu piedāvāt Krievijai. Ko Jūs sagaidāt no šī samita?

Volfgangs Išingers: Ir svarīgi, lai mēs neuzliktu uz šī notikuma pleciem tādu cerību latiņu, kas būtu nereāla. Es domāju, ka mēs neredzēsim milzu miera uzplaiksnījumu šajā nedēļas nogalē. Taču, manuprāt, šī konference var būt svarīgs atspēriena punkts virzienā, kas būs nepieciešams, lai, pirmkārt, demonstrētu Krievijai un Kremlim, ka atbalsts Ukrainai turpina būt liels ne tikai starp Eiropas Savienības (ES) un NATO valstīm, bet arī plašākā starptautiskā sabiedrībā. Citiem vārdiem sakot, ka Krievija, kas, kaut nav pilnībā izolēta, tomēr lielā mērā pasaulē ir izolēta. Un ka samitā piedalīsies svarīgas valstis par spīti Krievijas diplomātu pūlēm tās atturēt no piedalīšanās.

Piemēram, man ir žēl, ka Krievijas diplomātija bija veiksmīga attiecībā uz Ķīnu. Ja Ķīna būtu nolēmusi būt klātesoša samitā, neatkarīgi no tā, kādā līmenī – tas būtu nozīmīgi. Bet citur savukārt Ukrainas diplomāti ir bijuši sekmīgi. Es tikko šorīt (14. jūnijs) dzirdēju, ka izskatās, samitā būs augsta līmeņa pārstāvniecība no Saūda Arābijas. Tā ir Ukrainas uzvara šajā diplomātiskajā sacensībā vai sāncensībā, vai konfliktā ar Krieviju. Tāpēc es ceru, ka šī ir svarīga demonstrācija, atspēriena punkts.

Bet patiešām svarīgs jautājums, protams, ir – kas notiks tālāk? Pēc Birgenštokas, pēc Šveices, kā mēs varam šo procesu virzīt uz priekšu?

Tas arī jautājums, cik spēcīgs ir šis atspēriena punkts. Kas varētu notikt pēc Birgenštokas? Kam vajadzētu notikt?

Ir svarīgi saprast, kā nonācām pie šīs konferences Šveicē. Šveice reaģēja uz prezidenta Zelenska lūgumu pirms gandrīz gada un piedāvāja sarīkot konferenci. Arī jāsaprot, ka maniem Šveices draugiem bija kaut kas tāds, ko var pielīdzināt sliktai sirdsapziņai. Jo Šveicei, atsaucoties uz savu neitralitātes doktrīnu, bija grūtības un viņi faktiski atteicās piegādāt noteiktus militāros materiālus citām valstīm, kuras mēģināja eksportēt uz Ukrainu vairāk munīcijas un militārā aprīkojuma. Līdz ar to šeit bija arī sirdsapziņas pārmetumu elements. Šveice, manuprāt, veiksmīgi izmantoja šo piedāvājumu sarīkot konferenci, lai izlīgtu un sakārtotu lietas starp Ukrainu un Šveici. Tas ir viens svarīgs punkts.

Otrkārt, es domāju, ka turpmāk būs svarīgi ieskicēt nevis vienu notikumu, kas sekotu Šveices konferencei, bet gan ieskicēt notikumu secīgu virkni.

Es nesaredzu iespēju, ka nākamajā solī Krievija un Ukraina varētu sēdēt pie viena galda un nopietni apspriest, kā karu pārvērst mierā. Tas nav reāli. Es sevi uzskatu par pieredzējušu konfliktu sarunvedēju, un domāju, ka nepieciešams ieskicēt pakāpenisku notikumu secību.

Nākamais solis varētu būt, ka sanāksmē klāt būtu arī Ķīna un daži citi, kuru nav klāt Šveicē. Un tad varbūt nākamajā solī varam iedomāties scenāriju, ka varētu būt kaut kas tāds, ko mēs diplomātiskajā valodā saucam par "sarunām ar nelielu distanci" (proximity talks). Tas nozīmē, ka krievi sēž vienā telpā vai mājā un ukraiņi atrodas otrā mājā. Un starp viņiem turp un atpakaļ staigā un sarunas koordinē sarunvedēji un vidutāji.

Nevis kā starp Kairu un Telavivu, kā tas bija Henrija Kisindžera laikā pirms 50 gadiem, bet, teiksim, 50 vai 100 metru distancē. Tas ir viens no veidiem, kā risināt problēmas starp divām konfliktā iesaistītām pusēm, kuras nevēlas ne fotografēties, ne sēdēt kopā. Tāpēc es domāju, ka būs varianti, kā iet uz priekšu.

Un galvenais ir saprast, ka tas, kur mēs iesaistāmies, ir process. Tas ir process. Šajā procesā Šveice ir viens notikums, pēc kura būs jāseko nākamajam, un tad vēl nākamajam.

Un varbūt vēl viena pēdējā piezīme. Es novērtēju piedāvājumus no Saūda Arābijas – viņi rīkoja vienu agrāku tikšanos. Es novērtēju piedāvājumus no jebkuras vietas pasaulē iesaistīties centienos karu vērst mierā.

Taču es domāju, ka galvenā atbildība palīdzēt Ukrainai sekmīgi aizstāvēties un radīt ilgtspējīga miera situāciju – tā ir Eiropas atbildība, vai, ja vēlaties, transatlantiskā atbildība.

Tāpēc, domājot par nākamajiem soļiem, mums vajadzētu domāt arī par to, ko mēs varam darīt – Eiropas Savienības dalībvalstis, NATO dalībvalstis? Vai mēs varam rīkot nākamo sanāksmi, vai varbūt pašreizējā situācijā nemaz tik slikta ideja nebūtu, ka tas ir kāds no malas? Kā Šveice, kas nav ne ES, ne NATO dalībvalsts. Vai varbūt kāda valsts Tuvajos Austrumos vai Āzijā, kas varētu uzņemt sanāksmi? 

Bet es domāju, ka mums ir jābūt gataviem, un arī manai paša valstij ir jābūt gatavai pateikt – jā, protams, ja kāds ir ieinteresēts organizēt un sarīkot tikšanos tepat Vācijā vai kur mūsu apkaimē, tad, protams, mums jābūt gataviem to darīt. Ja tas var palīdzēt un var būt noderīgi.

Tikmēr karš turpinās. Smaga situācija frontē. Tas, ko vēlas Krievija, un tas, ko vēlas Ukraina, izslēdz viens otru.

Ir skaidrs, ka kara situācijā abām pusēm būs prasības un mērķi, kas šķiet nesavietojamas. Ja tas tā nebūtu, tad viņi nekarotu, vai ne? Tāpēc es to uzskatu par normālu situāciju. Jautājums ir par to, vai ir lietas, par kurām jūs varat sākt sarunu procesu un varbūt vienoties.

Princips, ko esmu iemācījies savā sarunu vešanas pieredzē, ir, ka jūs nesākat ar sarežģītajiem jautājumiem. Un sarežģītie jautājumi, protams, ir teritorija. Bet jūs sākat ar vieglākiem jautājumiem. 

Viens no vieglākajiem jautājumiem – ko darīt ar bērniem, kas paņemti no ukraiņu ģimenēm un pilsētām un aizvesti uz Krieviju? Vai viņus var repatriēt un kā? Karagūstekņu apmaiņa, kas jau notiek. Jautājumi par kodolspēkstaciju drošību kā Zaporižjā.

Es domāju, ka šīs ir konkrētas un specifiskas lietas un jautājumi, kas var novest pie pirmās vienošanās. Un, ja Ukraina un Krievija var vienoties, piemēram, par kādu no šiem jautājumiem, tad mēs kā miera procesa virzībā ieinteresētās puses varam viņiem teikt – "Redziet, jums izdevās vienoties par šo nelielo lietu, kāpēc tagad nepamēģināt vienoties par nedaudz lielāku lietu? Un, lūk, šis ir nākamais jautājums."

Tātad jūs sākat ar kaut ko vieglu, un tad sākat kāpt augšup kalnā – stāvā kalnā. Tā būs cīņa kalnup, un tā būs ilga un grūta.

Bet tas nedarbosies, ja virsroku gūs tie, kuri uzskata, ka vislabākais veids, kā panākt mieru, ir pārtraukt sniegt atbalstu Ukrainai. Jo tas nebūs miers. Tā būs tikai Krievijas militāra uzvara un dominance pār Ukrainu. Tā ir kapitulācija, un tas ir pretstats mieram.

Vai Jūs redzat iespēju Ukrainai karā uzvarēt militāri?

Tas ir atkarīgs no tā, kā jūs definējat uzvaru.

Ieskaitot Krimas atgūšanu.

Uzvara ir sarežģīts jēdziens situācijā, kad jums ir asimetriskākais karš pēdējo laiku vēsturē. Kā zināt, šis karš notiek tikai Ukrainas teritorijā. Krievijas teritorijā nav neviena paša ukraiņu karavīra. Un Krievija jau divus gadus no Krievijas un no okupētajām Ukrainas daļām šauj pa Ukrainu. Šī ir ārkārtīgi asimetriska situācija.

Sarunās par konfliktu atrisināšanu jums ir vēlamais rezultāts – tas, ko jūs vēlaties panākt, un sasniedzamais rezultāts – tas, ko jums izdosies panākt. Un atšķirību starp vēlamo un sasniedzamo nosaka tas, kas notiek kaujas laukā.

Un tāpēc ir tik svarīgi, cik vien iespējams, palīdzēt Ukrainai atbrīvot pēc iespējas vairāk no okupētajām teritorijām.

Es domāju, ka ir ļoti svarīgi, ka mēs pieturamies pie šī principa. Ka mēs tagad nesakām – "Nu, varbūt Krimu tomēr nevar atbrīvot, tā nu tas ir." Nē, mums ir jāuzstāj, ka tas joprojām ir mērķis. Un, ja šo mērķi šobrīd nevar sasniegt ar militāriem līdzekļiem, tad ir ārkārtīgi svarīgi nodrošināt, ka, ja cilvēki sēžas pie sarunu galda, tiek iekalti juridiskie un politiskie principi, kas nodrošina, ka nav šaubu par to, ka uz Krimu attiecas un attieksies starptautiskās tiesības un starptautiskā sabiedrība to atzīs kā daļu no Ukrainas. Neatkarīgi no tā, vai Krima ir vai nav Krievijas okupācijā šogad, nākamgad vai pat ilgāk.

Tā ir sarunu sarežģītība. Un tāpēc es prognozēju, ka, ja mēs nonāksim līdz sarunu situācijai, tā būs ļoti, ļoti sarežģīta sarunu procedūra. Un tā būs divtik grūta, jo Jūsu valstī un manā valstī un visā Rietumu pasaulē ir cilvēki, kuri uzskata, ka Vladimiram Putinam nevar uzticēties nemaz. Kāpēc mums vajadzētu paļauties uz kaut ko, ko viņš ir parakstījis? Mēs zinām, ka viņš nav bijis uzticams, kad runa ir par iepriekšējiem solījumiem. Atcerieties 1994. gadu, kad Krievija parakstīja slaveno Budapeštas memorandu, kas garantēja pilnīgu Ukrainas teritoriālās vienotības aizsardzību.

Tāpēc viena no lielākajām grūtībām nākotnes sarunu procesā ir – kā mēs varam pārvarēt uzticības trūkumu? Un veids, kā pārvarēt uzticības trūkumu, ir teikt – mēs neuzticamies, mēs pārbaudām. Tas ir princips, ko mēs iemācījāmies sarunās par bruņojuma kontroli. Mēs vēlamies redzēt, kas notiek uz vietas.

Tas ir Aukstā kara princips.

Jā. Minēšu piemēru – ja Krievija sola, ka viņi, piemēram, izved savu armiju no Mariupoles, tad mēs neticēsim tikai vārdiem. Mēs gribēsim to redzēt mūsu satelītattēlos, vai viņi patiešām ir aizgājuši no Mariupoles. Un tikai tad mēs būsim gatavi spert nākamo soli. Līdz ar to verifikācija, pārbaude, kas vienmēr bijusi svarīga, kļūst par vēl svarīgāku principu, ja jums ir šaubas par sava pretinieka uzticamību.

Ukrainā esmu vairākkārt dzirdējis cilvēkus sakām – mēs esam pateicīgi par ieročiem no Rietumiem, bet, ja tie būtu nākuši agrāk, ātrāk un daudz lielākos apjomos, nevis pakāpeniski, tad karš jau sen būtu beidzies.

Es piekrītu. Es tam piekrītu. Es domāju, ka tā bija mūsu kolektīvā vaina, tostarp Vācijas, reaģējot pārāk lēni, paejot ilgam laikam, līdz beidzot sākām piegādāt smagos kaujas tankus. Mēs to varējām izdarīt uzreiz.

Mēs izgājām cauri ilgam mācību procesam. Bet, ziniet, es vēlētos, lai jūs novērtētu arī to, ka nevienai Rietumu valstij nav bijis jāveic tik fundamentāls, 180 grādu pagrieziens savā pieejā drošības politikai kā Vācijai.

Pēc atkalapvienošanās 1990. gadā mēs bijām domājuši, ka tagad mums apkārt ir tikai draugi. Un mūsu līderi turpināja teikt – kāpēc mums vajadzīga armija? Ka pat Polija, bijusī Varšavas pakta dalībvalsts, kurā bija daudz krievu padomju karavīru, ka pat Polija tagad būs NATO un ES dalībvalsts. Kāda brīnišķīga pasaule!

Mēs pieturējāmies pie šī principa. Vairāk nekā 40 gadus es biju aktīvs diplomāts. Un būdams ļoti jauns diplomāts, man tika iemācīts, ka Vācija nekad nepiegādās nevienu ieroci konflikta zonā. Patiesībā, kad es biju jauns diplomāts, es pastāvīgi jautāju saviem priekšniekiem – kāda jēga piegādāt ieročus vietā, kurā nav konflikta? Kāds tam ir ieguldījums? Jā, varbūt atturēšanas nolūkos. Bet kopumā – vai tas ir patiešām noderīgs princips? Taču es tikai uzdevu jautājumu, man nekad neizdevās tā īsti par to padiskutēt.

Un tagad patinam uz priekšu, uz 2024. gadu – šo gadu un pat pagājušo gadu. Vācija, kura pieturējās pie šī principa desmitgadēm ilgi, tagad kļuvusi par Eiropas galveno militāro preču piegādātāju [Ukrainai], tostarp smago kaujas tanku, artilērijas sistēmu un tā tālāk.

Mēs esam apgājuši pilnu apli. Un Vācijas politiskajā skatuvē tas patiesībā ir radījis nopietnas galvassāpes daudziem, kuri nāk no pacifistiskākas vides. Viņiem ir ļoti grūti sagremot to, ka mēs, pat ja turpinām teikt, ka neesam karojošā puse un šis nav NATO karš pret Krieviju, bet ka mēs nodrošinām bruņojuma piegādes tik intensīvā veidā valstij, kas karo – Ukrainai. Tā ir būtiska kursa maiņa.

Un Vācijas politiskajiem līderiem joprojām ir milzīgas grūtības pārliecināt visus Vācijas iedzīvotājus, ka Vācijai tas ir jādara mūsu pašu vēsturiskās atbildības dēļ un tāpēc, ka mēs nepareizi nolasījām signālus, kas nāca no Krievijas

– tas, runājot par Vācijas un Krievijas gāzes cauruļvadu problēmām pēdējo desmitgažu laikā.

Tāpēc mums ir vēsturiska un politiska atbildība darīt visu iespējamo, lai tagad izveidotu spēcīgu Ukrainas aizsardzību. Tā ir mūsu atbildība. Bet atkārtošos, ka ne katrs vācietis to ir pilnībā sapratis – mums šajā valstī joprojām notiek šī cīņa kalnup.

Pieminējāt grūtības. Tagad tās ir ar "Taurus" raķetēm.

Jā, kad domājam par šo jautājumu, es nepiederu pie tiem, kas kritizē kancleru Šolcu par vilcināšanos. Es varu saprast, ka no viņa skatu punkta ir svarīgi, lai viņš ļoti rūpīgi pieskaņotos mūsu aizstāvim – ASV, NATO vadošajai valstij. Tātad, kamēr Džo Baidens teica, ka mēs nedrīkstam ļaut, ka mūsu ieroči tiek izmantoti militārām darbībām Krievijas teritorijā, Vācijas valdība pilnībā pieskaņojās šim amerikāņu principam. Un tikai tad, kad nesen Amerika nedaudz atvēra šādu iespēju, Vācija tūlīt sekoja.

Tāpēc es Olafu Šolcu par to nekritizēju. Mēs, tāpat kā Jūsu valsts, neesam kodolvalsts. Mums nav savas šāda veida atturēšanas spējas. Mums ir jāpaļaujas uz NATO, tāpat kā Jums. Un tāpēc es domāju, ka nav slikta ideja būt ļoti cieši pieskaņotam Amerikas politikai.

Atklāti sakot, es būtu vēlējies, ka Baidena administrācija būtu bijusi atvērtāka šajā jautājumā daudz agrāk, un mēs tad būtu sekojuši daudz agrāk. Bet šeit nu mēs esam, un, kā saka, izlieto nesasmelsi. Tā ir pagātne. Tagad mums jāskatās nākotnē. 

Runājot par nākotni – Ukraina NATO sastāvā?

Šeit atkal problēma, ka mums ir dilemma starp vēlamo un reāli izdarāmo.

Protams, ka ir vēlams, lai  Ukraina būtu NATO sastāvā. Tai vajadzētu būt NATO. Bet atcerieties, cik grūti bija pirms gada, diviem Zviedriju iekļaut NATO sastāvā. Aliansē bija tikai viena valsts, kurai bija problēmas ar Zviedrijas dalību, un tā viena valsts bloķēja procesu daudzus mēnešus.

Es Jums varu garantēt – ja NATO rīt sāktu procesu, lai piedāvātu dalību Ukrainai, un, kā zināt, katrai NATO dalībvalstij, ieskaitot jūsējo un manējo, līgums būtu jāratificē mūsu parlamentos. Es Jums varu garantēt – būs nevis viena, bet divas, trīs vai četras, vai piecas NATO dalībvalstis, kuras visdažādāko iemeslu dēļ nespēs dabūt cauri šo konkrēto lēmumu savos parlamentos. Un tāpēc es domāju, ka mums nevajadzētu pasniegt dāvanu Putinam, demonstrējot, ka NATO nespēja realizēt solījumu, ko esam devuši. Ja mēs zinām, ka īsti nevaram garantēt iestāšanās iniciatīvas izdošanos, mums šobrīd vajadzētu no tā atturēties.

Es domāju, ka šobrīd, kamēr karš turpināsies, vienai vai otrai NATO dalībvalstij vienmēr būs problēma ar piekrišanu tam. Un tāpēc pilntiesīga Ukrainas dalība NATO diemžēl.. Tas mani neiepriecina, bet man ir jābūt reālistiskam. Es esmu diplomātijas praktiķis. Es zinu, kādi ir šķēršļi un grūtības. Tāpēc, lai neradītu vilšanos, mums vajadzētu būt reālistiskiem un pieņemt faktu, ka pilntiesīgu dalību var iedomāties tikai tad, kad kaujas ir apstājušās. Diemžēl.

Šogad daudz vēlēšanu. Atsevišķas – arī negaidītas. Mums nesen bija Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanas. Dažās valstīs noticis pagrieziens uz labējo spārnu – vismaz lielajās valstīs kā pie jums Vācijā, arī Francijā un Itālijā. Francija ir izsludinājusi pirmstermiņa parlamenta vēlēšanas, tad sekos Lielbritānijas vēlēšanas. Un, protams, vēlēšanas ASV gada beigās. Ko Jūs secināt no visas šīs situācijas? Daudz vēlēšanu, īpaši Eiropā.

Pirmkārt, daļa cilvēku principā uzskata, ka vēlēšanas ir vissvarīgākā demokrātijas sastāvdaļa, un, ja sarīkotas sekmīgas vēlēšanas, tad viss pārējais nostāsies savās vietās. Tas ne vienmēr ir taisnība. Bet, par laimi, gan Eiropā, gan ārpus tās mēs esam redzējuši, ka vēlēšanas, kas ir demokrātiskas, faktiski pilda savu mērķi.

Paskatieties uz Indiju. Nesenajās vēlēšanas Indijā balsoja miljards cilvēku. Un pārsteidzoši, ka rezultāts nedaudz atšķīrās no tā, ko gaidīja eksperti. Vēl viens piemērs ir pagājušā gada vēlēšanas Polijā. Pēc partijas "Likums un taisnīgums" panākumu desmitgades tagad mums Polijā ir proeiropeiska valdība. Tas ir brīnišķīgi, bet tas var atkal mainīties.

Citiem vārdiem sakot, vēlēšanas ir svarīgas. Bet, manuprāt, vismaz tikpat svarīgi ir tas, ka mēs rūpējamies, lai mūsu demokrātiskajās valstīs tiktu nodrošināta likuma vara. Ka tiek nodrošināts objektīvs taisnīgums. Tas ir vismaz tikpat svarīgi kā regulārs vēlēšanu process.

Tagad, runājot par mūsu pašreizējo situāciju, godīgi sakot,

Eiropas Parlamenta vēlēšanu iznākums varēja būt daudz sliktāks. Rezultāts nav lielisks. Kad es domāju par Ukrainu, kad es domāju par ES spēju tikt galā ar nākotnes izaicinājumiem saistībā ar Ukrainu, rezultāts nav lielisks. Taču tas arī nav slikts. Centrs notur pozīcijas.

Vācijas lielā loma mūsu lielā iedzīvotāju skaita dēļ, Eiropas Tautas partija Eiropas Parlamentā būs lielākais spēks. Tāpēc es sagaidu, ka Eiropas Parlamentā turpmāk būs stabils balsu vairākums. Un tās nav sliktas ziņas. Tās nav lieliskas ziņas, taču Ukrainai tās nav arī sliktas ziņas.

Runājot par Franciju. Es zinu, ka daudzi cilvēki Francijā un ārpus tās tagad saka, ka Emanuels Makrons uzņemas tik milzīgu risku un kas būs, ja viņam būs jāieceļ premjerministrs no galēji labējiem? 

Ļaujiet man uzdot pretjautājumu. Kāda būtu bijusi jūsu reakcija, ja Markrons būtu vienkārši ignorējis katastrofālo iznākumu savai partijai un centriski kreisajiem Francijā pēc šīm Eiropas Parlamenta vēlēšanām? Daudzi viņu gan Francijā, gan ārpus tās būtu kritizējuši vēl stingrāk. Tāpēc es domāju, ka, jā,

Makrona lēmums izsludināt vēlēšanas ir riskants, bet tā ir arī līderības demonstrēšana. Un patiesai līderībai laiku pa laikam ir nepieciešams uzņemties risku.

Nav tādas lietas kā veiksmīga līderība bez jebkāda riska. Tā būtu paradīze, bet mēs nedzīvojam paradīzē. Tāpēc es patiesībā atznīgi vērtēju Emanuela Makrona drosmi to darīt. Tas var novest pie slikta iznākuma. Taču es ceru, ka iznākums būs tāds, ka Francijai arī turpmāk būs stabila valdība, kas spēj turpināt vadīt un palīdzēt Eiropai uzturēt Ukrainas aizsardzības centienus.

Kā ar ASV? Vai jūs uztraucaties par šīm vēlēšanām?

Protams, es uztraucos par šīm vēlēšanām. Mēs atceramies četrus gadus ar Donaldu Trampu, kas daudzējādā ziņā nebija īpaši patīkami transatlantiskajām attiecībām. Bija visdažādākās nesaskaņas, ne tikai par politiski militāriem jautājumiem, bet arī par tirdzniecību un investīcijām, un daudziem citiem jautājumiem. Tostarp Donalda Trampa lēmums, par kuru man ir ļoti liela nožēla, izstāties no Irānas kodolvienošanās – šis Trampa administrācijas lēmums situāciju starp mums un Irānu padarīja sarežģītāku, nevis mazāk sarežģītu.

Ir bažas. Bet mums vajadzētu atturēties no Donalda Trampa demonizācijas. Ir svarīgi atcerēties, piemēram, ka tieši Donalds Tramps bija pirmais ASV prezidents, kurš Ukrainu nodrošināja ar letāliem ieročiem.

Obamas administrācijas laikā Ukrainai netika piegādāti letāli ieroči. To pirmo reizi izdarīja Trampa administrācija. 

Tāpēc es neesmu ieinteresēts radīt bailes un izmisumu par Donalda Trampa atgriešanos. Es domāju, ka mums būtu četri grūti gadi, bet vienlaikus domāju, ka transatlantiskā kopiena ir pietiekami spēcīga, lai izturētu šādu izaicinājumu. Tāpēc man ir bažas, bet es nekrītu panikā. Es domāju, ka mums nevajadzētu krist panikā. Un, protams, nav zināms, vai Donalds Tramps uzvarēs šajās vēlēšanās. 

Es domāju, ka ir ļoti liela iespēja, ka Džo Baidens var uzvarēt. Un mums vajadzētu būt pateicīgiem, ka pēdējos četrus gadus mums ir bijis Džo Baidens, jo ne visi, kas iepriekš atradās Baltajā namā, būtu varējuši kartē atrast Kijivu bez palīdzības. Vai saprotiet, ko ar to domāju? Džo Baidens bija senators vairāk nekā 30 gadus. Viņš daudzkārt ir bijis visur Eiropā. Viņš ir bijis Kijivā, viņš pazīst Ukrainu. Tā ir liela atšķirība starp viņu un Donaldu Trampu, kurš nav pazīstams ar situāciju lielākajā daļā Eiropas valstu, noteikti ne tik ļoti kā Džo Baidens.

Līdz ar to es uztraucos par novembri, bet nedomāju, ka mums ir jebkāds pamats panikai.