Grafiti ar zārkiem
Šā gada jūnijā pie Eifeļa torņa Parīzē tika novietoti pieci zārki, kuri bija pildīti ar ģipsi, ietīti Francijas karogos, un uz tiem bija lasāms uzraksts "Franču karavīri Ukrainā". Šis notikums atgādina anonīmu mākslas akciju un liek domāt, ka Francijas sabiedrība protestē pret valdības ierosinājumu nosūtīt militārpersonas uz Ukrainu. Tomēr drīz pēc tam policija aizturēja trīs ārvalstu pilsoņus, kuri bija ieradušies Francijā, lai par 400 eiro lielu samaksu izpildītu kāda pasūtījumu un novietotu zārkus noteiktajā vietā.
Pāris dienas vēlāk policija aizturēja arī trīs Moldovas pilsoņus, kuri uz Parīzes māju sienām ar krāsu aerosoliem bija uzpūtuši attēlus, kuros redzami zārki ar tādu pašu uzrakstu "Franču karavīri Ukrainā". Francijas izlūkdienests šos gadījumus saista ar prokrievisku aģentu darbību un ārvalstu centieniem ietekmēt sabiedrisko domu.
Šie notikumi rāda, ka dezinformācijas un propagandas kampaņas var izpausties dažādos veidos, bieži vien pārkāpjot tradicionālos priekšstatus par to formām un metodēm.
Jau antīkajos laikos
Kā stāstīja kuratore un mākslas procesu pētniece Auguste Petre, ielu māksla bija bieži sastopams propagandas izplatīšanas veids jau antīkajos laikos. Piemēram, Pompejos uz sienām ar spilgtu krāsu tika krāsota politiskā aģitācija. Tas ir ļoti iedarbīgs veids, kā komunicēt ar sabiedrību jau vairākus gadu tūkstošus. Modernās ielu mākslas, īpaši grafiti aizsākumi ir saistīti ar Amerikas Savienotajām Valstīm, Filadelfiju un Ņujorku, kur tā pagājušā gadsimta 70. un 80. gados kļuva par sociālu spēku un veidu, kā publiski paust savu viedokli.
"Arī Latvijā 90. gados par šādu līdzekli vai platformu viedokļa paušanai kļuva vienkārši ielas, un māju sienas vienmēr būs lielākā reklāma tavam viedoklim, jo to tiešām pamanīs jebkurš," sacīja Petre.
Mūsdienu pasaulē cilvēki dzīvo dažādos informācijas burbuļos, lielākoties patērējot tikai tādu informāciju, kas atbilst viņu jau esošajiem uzskatiem.
Publiskā māksla vēstījumiem ļauj izlauzties no šiem rāmjiem, jo ārpus mākslinieka kontroles ir tas, kurš garāmgājējs to ieraudzīs.
Sabiedrības noskaņojuma barometrs
Vizuālais materiāls ir efektīvs veids, kā nodot piesātinātu vēstījumu īsā un koncentrētā formā. Kā norāda Petre:
"Tas ir tas, ar ko grafiti strādā. Tā ir simbolu un saukļu kultūra, un tur var pietikt ar vienu vārdu, kas jau uzreiz asociatīvi noved pie izpratnes par to, par ko tas it kā ir domāts."
Šāda veida komunikācija ir īpaši noderīga dezinformatoriem, jo vizuālie tēli ātri piesaista uzmanību un izraisa spēcīgas emocijas, savukārt īsie vēstījumi var atstāt paliekošu iespaidu, pat ja nesniedz patiesu informāciju.
Ielu mākslu savā ziņā varētu dēvēt par sabiedrības noskaņojuma barometru, jo tā nereti saistās ar protesta kultūru un kustībām, kas pauž īsto tautas balsi jeb sabiedrības patieso noskaņojumu par lietām, kas to skar. Izmantojot ielu mākslu kā dezinformācijas mediju, var tikt radīts iespaids, ka dezinformācijas vēstījumi ir autentisks sabiedriskās domas atspoguļojums.
Piemēram, viltus mākslas akcijas vai grafiti, kas kritizē valdību, vedina domāt, ka šādi noskaņojumi sabiedrībā ir plaši izplatīti.
Grafiti kā protesta kultūra
Uz to norādīja arī Faro no Latvijas grafiti apvienības TDV, par kuru Latvijas Televīzijā bija skatāma Toma Upīša režisētā dokumentālā īsfilma "Labāk nezīmē!":
"Tīri semiotiski grafiti ir protesta estētika. Jo ar baloniņu veikts uzraksts cilvēkiem atgādina kaut kādu protesta vai tāda veida sajūtu. Tāpēc šī estētika ir ļoti pateicīga, ja grib radīt iespaidu, ka kaut kur kāds par kaut ko protestē. Tā kā cilvēki, kas veic šo dezinformācijas kampaņu, izmantojot grafiti estētiku, ir ļoti gudri izvēlējušies šo mediju, kā apmuļķot cilvēkus."
Turklāt dezinformatori izmanto to, ka ielu māksla ir saistāma ar cilvēku autentisku izpausmi un bieži vien ir nelegāla. Kā atzīmēja Faro, ir ļoti grūti pierādīt autoru, ja viņš nav noķerts ar baloniņu rokā.
Tāpēc ir sarežģīti pārbaudīt, vai darītājs patiešām tic paustajam vēstījumam vai arī īsteno kāda cita pasūtījumu.
Iezogas "sliktie spēlētāji"
Patiesi demokrātiskā sabiedrībā mums vajadzētu būt spējīgiem brīvi paust savus viedokļus un uzskatus, taču dezinformatori demokrātijas priekšrocības izmanto savā labā. Viņi publiskajā telpā ievij nepatiesu informāciju un, izliekoties par īstiem sabiedrības locekļiem, negatīvi ietekmē tās domas veidošanās procesus par labu ārējiem spēlētājiem.
Piemēram, tiek radīts iespaids, ka Francijas sabiedrība protestē pret atbalstu Ukrainai, bet patiesībā tie ir ārvalstu pilsoņi, kas tikko ieradušies un par propagandas izplatīšanu saņēmuši atlīdzību.
Kā izsakās Faro, ir žēl, ka arī grafiti kultūrā iezogas "sliktie spēlētāji", jo negribētos apšaubīt visu protesta vēstījumu patiesumu, ko redzam publiskajā vidē.
Jāsaprot, kas ir īsts un kas nav
Kā uzskata mākslinieks un Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Aigars Bikše: "Tā ir demokrātijas vājā un var būt arī stiprā puse, [..] bet, kā teica Čērčils, nekas labāks nav izdomāts. Demokrātija ir slikta, bet nekas labāks nav izdomāts, un es droši vien varu piekrist."
Viņš arī spriež: "Tā ir bezgalīga cīņa gan ārtelpā, gan cilvēka iekštelpā – kad ir jāsaprot, vai tas ir īsts vai nav īsts. Tur neviens no ārpuses līdz galam nevar palīdzēt; tas ir tas, ko mēs saucam par kritisko domāšanu. Cilvēkam ar to būs jāsaskaras aizvien vairāk un vairāk, ja tā būs demokrātiska sabiedrība. Blakus, lielajā valstī, viss ir skaidrs – izej ar baltu papīrīti, un arī apcietina."
Lai arī ielu māksla ir efektīvs līdzeklis propagandas un dezinformācijas izplatīšanai, publiskās mākslas pastāvēšana norāda uz to, ka valstī pastāv demokrātija un sabiedrībai ir ļauts izpausties.
Tam, ka ielu māksla ir efektīvs līdzeklis, piekrīt visi intervētie, bet, kā rosina domāt gan Bikše, gan Faro, tas norāda uz demokrātiju un to, ka pilsēta ir "dzīva".
Labāk ir dzīvot sabiedrībā, kurā ir atļauta pašizpausme, pat ja tā reizēm tiek izmantota ļaunprātīgi, nekā sabiedrībā, kurā vispār nevar izpausties.
