"Izraēlā ir īpaša mobilā aplikācija, kurā mēs visi esam savienoti. Mans telefons pēkšņi sāka izdot atšķirīgu skaņu, pie kuras es neesmu pieradusi. Es paķēru telefonu un ieraudzīju ziņu, ka ir sācies raķešu uzbrukums," sarunā ar Latvijas Radio vakardienas notikumus atceras Mačikava.
"Tad mājā ieskanējās vēl viens telefons un vēl viens telefons. Un tad mēs visi sapratām, ka tas patiešām notiek. Tāpēc mēs devāmies uz savu patvertni."
"Manai meitai nācās nest suni, viņa ir diezgan liels suns. Mums bija jānokāpj daži pakāpieni lejā, un, ziniet, mēs bijām mācījuši sunim [kucītei], lai viņa neiet uz to istabu, un pēkšņi mums viņu nācās tur ienest.
Un tās ir tās mazās lietas, kas izšaujas caur jūsu prātu šādos brīžos, piemēram, par mīļoto suni, ko mēs ar viņu darīsim, ja viņa atteiksies tur ieiet. Tā kā mums šobrīd nav bērnu, viņa ir tas mazulis, par kuru mums bija jārūpējas. Viņa bija ļoti nobijusies un mīļa, mēs viņu cieši apskāvām," stāsta Mačikava.
"Mēs negribējām riskēt, tāpēc ieslēdzāmies drošajā telpā un palikām tur stundu. Ir ļoti dīvaina sajūta brīdī, kad jums uzbrūk.
Tu atrodies zem teroristiska režīma raķešu uzbrukuma, un tu patiešām uzdod sev lielus jautājumus. Kāpēc tas notiek un kā pasaule var pieļaut, ka notiek tik briesmīgas lietas, un kas mēs esam kā cilvēce?
Tie ir patiešām lieli un būtiski jautājumi, kas šaudās tavā galvā, un tad tu domā, vai ar manu meitu viss ir kārtībā, vai ar maniem vecākiem viss ir kārtībā, mēs viņus nevarējām sazvanīt, jo viņi atradās citā mājā, un tad vēl mana māsa, un tad es atcerējos par savu draudzeni, jo zināju, ka viņas vīrs ir ceļā, un patiešām viņš uzbrukuma laikā atradās vilcienā."
Uz jautājumu, kā Izraēlai vajadzētu reaģēt uz Irānas raķešu uzbrukumiem, Mačikava saka:
"Es uz to nevaru atbildēt, bet varu teikt, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības uz aizsardzību un ikvienam cilvēkam ir tiesības uz drošību.
Un terorisms nav kaut kas, ko mums vajadzētu pieļaut šajā pasaulē. Bet tajā pašā laikā, kad es saku, ka katram cilvēkam ir tiesības dzīvot pienācīgu dzīvi, es domāju arī par mūsu kaimiņiem.
Un es uzskatu, ka ir jāpārtrauc slepkavību un nāves cikls.
Jā, izskaužot terorismu, un, jā, veidojot diplomātiskas attiecības ar tiem, ar kuriem mēs varam runāt, jo galu galā mēs patiešām esam cilvēki, kas tiecas pēc dzīvības, nevis nāves."
