Angolas teritoriālais novietojums un izmērs ir arī spēcīgi noteicis valsts stiprās puses, kā, piemēram, atrašanos blakus okeānam, bagātīgo reto minerālu un kritisko resursu pieejamība, un daudzveidīgas ekosistēmas. Angolas vājā puse gan ir vēsturiski bijusi tās sabiedrība – sākot no cilšu un etnisko grupu nesaskaņām un beidzot ar galējām politisko partiju ideoloģiju nesaderībām un sabiedrības polarizāciju.
Angolas sabiedrību galvenokārt veido 9 ethniskas grupas un ciltis
Angolas sabiedrība sastāv no galvenokārt 9 etniskajām grupām un ciltīm, kur lielākās ir Ovimbundu (aptuveni 37% sabiedrības), Mbundu (saukta arī par Kimbundu) ar 25% sabiedrībā un Bakongo (saukta arī par Kongo) ar 13%.
Lai gan Angolas iedzīvotāji lielākoties sastāv no bantu valodā runājošām tautām, valsts oficiālā valoda ir portugāļu, padarot Angolu par lielāko portugāļu valodas lietotāju Āfrikā un trešo lielāko pasaulē.
Mūsdienās portugāļu valoda kalpo arī kā lingua franca [red. atšķirīgu valodu lietotājiem pieņemama kopīga saziņas valoda, kas nevienam no runātājiem nav dzimtā valoda], kas apvieno dažādas valsts etniskās grupas un ciltis. Interesanti ir tas, ka nostājoties piekrastes malā un skatoties pāri Atlantijas okeānam, Angola ir novietota vienā līnijā ar Brazīliju – citu portugāļu valodā runājošu nāciju.
Vēsturiski mūsdienu Angolas reģionu apdzīvoja pamatiedzīvotāji Koisani, bet ap 2000. gadu pirms mūsu ēras bantu valodā runājošās grupas sāka migrēt uz šo apgabalu, ieviešot lauksaimniecību un dzelzs apstrādi. Laika gaitā izveidojās spēcīgas Bantu karaļvalstis, piemēram, Kongo karaļvalsts ziemeļos, Ndongo centrālajā reģionā un Lunda austrumos.
Portugāļu ierašanās 1575. gadā iezīmēja ilgstošu koloniālo attiecību sākumu, eiropiešiem izveidojot tirdzniecības punktus un aktīvi iesaistoties transatlantiskajā vergu tirdzniecībā, kuras rezultātā miljoniem Angolas iedzīvotāju piespiedu kārtā tika vesti pāri Atlantijas okeānam.
Angola 500 gadus pavada Portugāles pārvaldībā
19. gadsimtā pēc Berlīnes konferences, kurā tika nostiprinātas Eiropas lielvaru ietekme kolonizētajās zemēs, Portugāle izveidoja Angolu kā formālu koloniju. Tradicionālās karaļvalstis sabruka, to aizstāja koloniālā vara, kas noteica bargus darba apstākļus un tradicionālās iedzīves izzušanu.
Angola formāli ieguva neatkarību 1975. gadā, izbeidzot 500 gadu ilgo portugāļu pārvaldību valsts teritorijā, taču diemžēl ar to prieks un bagātības laiki nesākās. Valstī izcēlās pilsoņu karš, kas ilga vairākas desmitgades.
Vairāki gadu desmiti postoša pilsoņu kara
Angolas pilsoņu karš, kas ilga no 1975. līdz 2002. gadam un bija viens no Āfrikas garākajiem un postošākajiem konfliktiem.
Karu veicināja cīņa par varu starp valsts galvenajām nacionālistu kustībām – MPLA (Tautas kustība Angolas atbrīvošanai), ko atbalstīja Padomju Savienības un Kubas militārie spēki, UNITA (Nacionālā savienība Angolas pilnīgai neatkarībai) un FNLA (Angolas atbrīvošanas nacionālā fronte), ko atbalstīja ne tikai ASV, bet arī Dienvidāfrika, kurā tieši tobrīd eksistēja bēdīgi slavenā aparteīda sistēma.
Angolas pilsoņu karš bija daļa no virknes Aukstā kara laika kariem un konfliktiem, kur ASV un Padomju Savienība cīnījās tā saucamajos proxy jeb attālinātajos karos. Angolas gadījumā ir interesanti, ka, lai gan sākotnēji pilsoņu karš aizsākās, lai valstī mītošās tautas kopīgi izbeigtu koloniālo ietekmi, drīz vien tas pārrauga cīņā vienam pret otru.
Pilsoņu karš atstāja dziļu iespaidu uz Angolu, rezultējoties ar vairāk nekā 500 000 mirušo un vairāk nekā 4 miljoniem kara bēgļu.
Valsts infrastruktūra tika nopietni bojāta, un mīnas vairākus gadus pēc konflikta radīja ievērojamas briesmas civiliedzīvotājiem. Karš saasināja etnisko un reģionālo šķelšanos un izjauca ekonomisko attīstību.
Pēc kara valsts koncentrējas uz ekonomikas atjaunošanu
Kopš pilsoņu kara beigām Angola ir koncentrējusies uz ekonomikas atjaunošanu un izaugsmes panākšanu. Valsts ekonomikas sākuma punkts pēc pilsoņu kara – dziļas nabadzības apstākļi. Bet, kas interesanti – pēdējos gados Angolai ir izdevies sekmēt visnotaļ strauju izaugsmi. Galvenie iemesli – valsts ir bagāta ar dažādiem vērtīgiem resursiem, tostarp naftu, dabasgāzi, zeltu, varu, kobaltu.
Valsts ekonomika galvenokārt balstīta uz dabas resursiem un naftas ieguve ir vissvarīgākā nozare, veidojot aptuveni 90% no eksporta ieņēmumiem, vairāk nekā 60% no valdības ienākumiem un 30–40% no IKP.
Valsts IKP pēc pirktspējas paritātes ir aptuveni 5,7 reizes mazāka nekā Latvijas un aprēķināts, ka vidēji viens angolietis mēnesī saņem nieka 17,20 EUR pirms nodokļu nomaksas.
Angola ir sestā lielākā dimantu ražotāja pasaulē
Angola ir sestā lielākā dimantu ražotāja pasaulē, valstij ik gadu radot 8-10 miljonus karātu dimanta. Bet tam, protams, var būt arī ēnas puses.
Lai izprastu Angolas centienus attīstīt ekonomiku un to, kāpēc Angola kā resursu bagāta valsts ir salīdzinoši nabadzīga, "Diplomātiskās pusdienas" uzrunāja Māstrihtas Universitātes maģistrantu Nikolā Glucu.
Angola vēsturiski ir bijusi atkarīga no naftas radītajiem ienākumiem, taču tagad tā mēģina diversificēt savu ekonomiku, padarot to ilgtspējīgāku un vairāk orientētu uz privāto sektoru. Kā jau jūs varat iedomāties, tas nav viegls uzdevums un tas būs garš un sarežģīts ceļojums.
Viens no lielajiem attīstības projektiem ir "Lobito koridors". Tas ir dzelzceļa projekts, kas savienos Lobito Angolā ar Kongo Demokrātisko republiku un Zambiju. Šī dzelzceļa līnija ies cauri ļoti nozīmīgam Angolas lauksaimniecības reģionam. Un tas nav mazsvarīgi, jo Angolai ir daudz lauksaimniecībā izmantojamo zemju un labvēlīgi klimatiskie apstākļi. Tas tikai apliecina, ka arī lauksaimniecība var kalpot par pamatu ekonomikas dažādošanai.
Tas gan būtu iespējams tikai tad, ja Angola īpaši uzlabotu savu klimata noturību, jo pašlaik tai nereti nākas saskarties ar ūdens krājumu trūkumu, gaisa temperatūras kāpumu un daudz garākiem sausuma periodiem, kas valstij rada pamatīgus izaicinājumus.
Vēl viena lieta, kas spēlē par labu Angolai, ir kritiski svarīgo izejmateriālu klātbūtne. Tā kā Angolai ir lielas vara, kobalta, mangāna un litija atradnes, interesi par tām jau ir izrādījuši Ķīnas investori. Šī situācija gan var radīt jaunus draudus, jeb tā dēvēto resursu slazdu, kad valsts atkal kļūst atkarīga no kāda viena resursa. Tas var novest arī pie jauna neokoloniālisma paveida, kad cīņā par Angolas resursiem iesaistās ietekmīgas pasaules lielvalstis.
Nav noslēpums, ka jebkāds ārvalstu sniegtais attīstības finansējums tiek piešķirts ar dažādiem priekšnoteikumiem, kas ir instrumentalizēti nacionālo drošības interešu vārdā. Gan ASV, gan Eiropas Savienība ir nodrošinājušas sev piekļuvi kritiskajiem izejmateriāliem ne tikai zaļajai transformācijai, bet arī militārajiem mērķiem. Lai arī Angola īstermiņa no šādām investīcijām būtu tikai ieguvēja, tās tomēr ir ļoti sasaistītas ar donorvalstu un investoru stratēģiskajām interesēm.
Protams, ir arī labāks scenārijs, kad Angola izmanto šo situāciju savas ekonomikas diversificēšanai, ieguldot līdzekļus citos sektoros un tādējādi garantējot ilgtspējīgu izaugsmi.
Pavisam nesen starp Angolu un Eiropas Savienību tika noslēgta jauna iniciatīva – ilgtspējīgu investīciju veicināšanas vienošanās. Tas uzliktu par pienākumu potenciālajiem investoriem domāt par ilgtspējīgu attīstības mērķu sasniegšanu un atbildīgām investīcijām Angolā.
Es gribētu teikt, ka pašlaik Angolai ir unikāla iespēja tiešām dažādot savu ekonomiku, taču to ir iespējams panākt tikai ar politiskajām reformām. Pirmkārt, valdībai ir nepieciešams izvērst cīņu ar plaši izplatīto korupciju, kā arī virzīties projām no patronālās politiskās sistēmas. Protams, runāt ir viens, bet darīt – pavisam kas cits, jo Angolai izaicinājumu ir patiesi daudz.
Valstī pastāv būtiska ienākumu nevienlīdzība
Angolā pastāv būtiska ienākumu nevienlīdzība, kas arī turpina augt. Papildus – aptuveni 60% sabiedrības ir jaunāka par 25 gadiem, kā arī laika gaitā dzimstība turpina pieaugt. Valsts iedzīvotāju skaits rezultātā katru gadu kļūst par aptuveni vienu miljonu cilvēku lielāks. Arī valsts infrastruktūra joprojām ir zemi attīstīta, valdībai piekopjot taupību, kas ir rezultējusies ar skolu un slimnīcu nepietiekamību un pakalpojumu zemo stāvokli.
Valsts nudien ir resursu bagāta, kā arī tai ir plaša aramzeme un ievērojams lauksaimniecības potenciāls, taču nozare joprojām ir nepietiekami attīstīta. Pirms pilsoņu kara Angola bija galvenā kafijas, cukura un kokvilnas eksportētāja, taču konflikta laikā lauksaimniecības produkcija strauji samazinājās. Valdība ir izvirzījusi prioritāti lauksaimniecības atdzīvināšanai, lai samazinātu atkarību no pārtikas importa un dažādotu ekonomiku.
Angolā radusies slavena deja "cietam, stīvam dibenam"
Daudziem klausītājiem pazīstama ir dziesma "Danza Kuduro", kas liks kustēties pat stīvākajiem dibeniem. Lai gan pašu dziesmu ir radījis brazīliešu izcelsmes mākslinieks, dejas stils "kuduro", kas ir cēlies Angolā astoņdemitajos gados, tulkojumā arī nozīmē "ciets, stīvs dibens".
Stils sajauc tradicionālos Angolas ritmus ar elektronisko mūziku, un tā enerģiskās deju kustības ir ieguvušas starptautisku popularitāti, kā arī "kuduro" ir ne tikai mūzikas žanrs, bet arī kultūras izpausme, kas atspoguļo Angolas pilsētas dzīvi un jauniešu kultūru.
Angolā ir arī ļoti daudz, ko redzēt tūristiem. Piemēram, Namībijas tuksnesis. Tas ir ļoti vecs – tuksnesim ir aptuveni 55 miljoni gadu.
Netālu no valsts galvaspilsētas Luandas atrodas arī "Kuģa vraka pludmale" jeb "Praia da Santiago". Šī sirreālā ainava tika izveidota 1970. gados, kur bankrotējušu uzņēmumu neizmantotie kuģi tika aizvilkti uz attālo pludmali un laika gaitā izveidojās vesela kuģu kapsēta.
Lielākais kuģis pludmalē ir 70 metrus garais naftas tankkuģis ar nosaukumu "Karl Marx". Un kāpēc rūgtums – jo kuģis ar šādu nosaukumu Angolā ir tā pilsoņu kara vēstures un konkrēti Padomju sniegtās militārās palīdzības dēļ.
