Uks ir domnīcas "Asan politikas pētījumu institūts" militārais eksperts. Jau vairāk nekā 20 gadus viņš aktīvi darbojies aizsardzības nozarē un privātajos militārajos uzņēmumos. Šobrīd Uks ziņu raidījumos un medijos komentē dažādus militāros jautājumus un starptautiskos konfliktus, kā arī ir autors vairākiem rakstiem par ieroču sistēmām un militāro vēsturi.
Gints Amoliņš: Kad sākās runas par Ziemeļkoreju un Krieviju, un iespēju, ka Ziemeļkorejas karavīrus varētu nosūtīt uz karu starp Krieviju un Ukrainu. Tad Dienvidkoreja paziņoja, ka varētu nosūtīt militāros ekspertus uz Kijivu, lai sniegtu konsultācijas par Ziemeļkorejas militāro taktiku, doktrīnu, uz kuru viņi balstīs savu rīcību. Kāda būtu viņu militārā taktika, viņu doktrīna?
Jangs Uks: Ziemeļkorejiešu doktrīna nāk no vecās padomju doktrīnas, tā kā viņu armija sākotnēji tika izveidota balstoties uz padomju padomnieku iesaisti. Viņi koncentrējas uz Dienvidkoreju – apsteidzošām darbībām vai uzbrukšanu. Viņi cenšas izmantot hibrīdkara elementus – gan konvencionālās, gan nekonvencionālās karadarbības elementus.
Ziemeļkoreja koncentrēsies uz veco padomju taktiku ar artilērijas atbalstu. Viņi ļoti paļaujas uz artilēriju. Viņu mūsdienīgas karadarības iespējas ir mazliet ierobežotas.
Viņi izmanto savus kājniekus kā galveno triecienspēku, lai pārvarētu pretinieka aizsardzības līniju. Šāda veida taktika šķiet mazliet novecojusi, taču tā varētu strādāt karadarbībā, kas notiek Ukrainā.
Patiešām, esam redzējuši Ukrainā, ka kājnieki un masīvi uzbrukumi ir kas tāds, ko Krievija ir izmantojusi. Šī taktika tiek salīdzināta ar Pirmo vai Otro pasaules karu. Tomēr Krievijai ir lieli karavīru zaudējumi. Ukrainas izlūkdienests sacījis, ka ziemeļkorejieši dosies karā "ar iepriekš ieprogrammētu ideoloģiju" un "domās par savām ģimenēm mājās, kas varētu tikt sodītas, ja viss nenotiks kā vajadzīgs". Tas kontekstā ar motivāciju cīnīties. Ko jūs sagaidāt no Ziemeļkorejas karavīriem? Kādi viņi būtu kaujas laukā?
To ir grūti pateikt, jo ir pagājis diezgan ilgs laiks kopš Ziemeļkorejas armija atradusies reālā kaujas situācijā. Tomēr daļa no Ziemeļkorejas īpašo spēku karavīriem vai militārajiem padomniekiem ir bijuši bruņotos konfliktos kā Sīrijas pilsoņu karā un tamlīdzīgi.
Kopumā Ziemeļkorejai ir priekšstats, ko darīt frontes zonā kā karā Ukrainā, bet lielākā daļa viņu karavīru ir nepieredzējuši. Viņi skarbo patiesību iemācīsies kaujas laukā. Es domāju, ka viņiem būs daudz zaudējumu, kad viņi nokļūs frontes līnijā.
Kāds labums Ziemeļkorejai sūtīt savus karavīrus?
Es domāju, ka Ziemeļkoreja to uzskatīja par vienreizēju iespēju, jo Ziemeļkorejas ekonomika balstās uz ļoti ierobežotu tirdzniecību ar Ķīnu. Ķīna atbalsta Ziemeļkoreju, bet valdošajam režīmam tas nav pietiekami. Viņiem šķiet, ka Ķīna viņiem nepalīdz pietiekami. Viņi domā, kā Kīņa viņus atbalsta tikai tik daudz, lai viņi izdzīvotu.
Bet no pagātnes pieredzes Ziemeļkoreja zina, ka Krievija vai Padomju Savienība nav dāsna, bet, kad rodas iespēja ko pasākt, tad viņi to dara tiešām lielā mērogā. Tādēļ Ziemeļkoreja karu redz kā izdevību saņemt daudz atbalsta un ieguvumu no Krievijas. Tādēļ domāju, ka viņi ļoti vēlas iesaistīties šajā karā.
Vai runa ir par naudu? Vai kodoltehnoloģijām?
Jā, jā. Viņi runā par naudu, vai militāro vai tehnoloģisko atbalstu. Bet es redzu neskaidrību. Jo redziet, Ziemeļkoreja ir maza valsts, viņi paši nevar izdzīvot. Viņiem nepieciešama kāda lielvara, kas viņiem palīdz nostāties uz kājām. Nostāties uz kājām visādā ziņā. Viens piemērs būtu piegādes ķēdes.
Savukārt Krievijai nepieciešams viņu arsenāls, jo Krievija karā Ukrainā zaudējusi ļoti daudz aprīkojuma. Pat ja karš beigsies, viņiem būs nepieciešami desmit vai varbūt 20 gadi, lai atjaunotu savus militāros spēkus. Un viņiem ir vajadzīgi piegādātāji ieročiem un munīcijai. Uz Ziemeļkoreja var pildīt šo lomu.
Šādu lomu jau pilda Irāna. Un tagad Irāna no Krievijas ieguvusi licenci ražot "Su-35" iznīcinātājlidmašīnas. Un, tā kā Ziemeļkoreja sūta ko vairāk nekā ieročus – tā sūta karavīrus – tad cik daudz var iegūt Ziemeļkoreja? Viņi mēģinās dabūt tik daudz, cik iespējams, kā valsts, kas iesaistījusies sadarbībā ar Krieviju.
Cik svarīga, cik satraucoša šī notikumu attīstība ir Seulai, Dienvidkorejai?
Tas ir ļoti satraucoši. Iemesli ir sekojoši.
Dažas no mūsu tehnoloģijām ir no Krievijas. Proti, kad beidzās Aukstais karš un viens no Krievijas bruņojuma ražošanas uzņēmumiem bija tuvu nāvei, mēs viņiem piedāvājām biznesa iespēju – kopīgi izstrādāt raķetes un citas sistēmas.
Piemēram, viena no mūsu pretgaisa aizsardzības sistēmām "Cheolmae-2", dēvēta par Dienvidkorejas "Patriot" – tās kodols un sistēma ir līdzīga Krievijas "S-400" sistēmai.
Proti, Krievijai ir sistēma, kas saucas "S-350", kas vēlāk kļuva par "S-400". Un no šīs "S-350" programmas tehnoloģijas mēs savukārt attīstījām vienu no savām pretgaisa sistēmām "Cheolmae-2", kamēr krievi savukārt izveidoja "S-400".
Un kas attiecas uz mūsu "Hyunmoo" raķeti – ir iemesls, kādēļ tā izskatās līdzīga Krievijas "Iskander" raķetei. Jo daļu no tehnoloģijām mēs dabūjām no Krievijas.
Tātad jūs uztraucaties, ka dažas no šīm tehnoloģijām, kuras jūs 90. gados izstrādājāt kopā ar krieviem, var nokļūt Ziemeļkorejas rokās?
Jā. Ar informācijas sniegšanu Ziemeļkorejai. Tas ir viens no satraukuma punktiem. Bet es domāju, ka dažas no šīm tehnoloģijām ir tik vērtīgas, ka Krievija nedalītos ar citiem.
Zinot Krievijas vēsturi – viņi vienmēr eksportē sistēmu pazemināto versiju, kas nav pilnā komplektācijā. Viņi neeksportē identiskas pilnas komplektācijas sistēmas, pat ne savām partnervalstīm.
Domāju, ka būs ierobežojami tam, kādas tehnoloģijas tiek nodotas. Tomēr tas, kas Krievijai šķiet jau novecojis, Ziemeļkorejai var šķist augstās tehnoloģijas. Piemēram, modernākais iznīcinātājs Ziemeļkorejas arsenālā ir "MiG-29", kas ir ļoti vecs. Jo tā ir "MIG-29A" versija, kas ir ļoti veca – tie ir 80. gadi. Un pieņemsim, ka Krievija piedāvā kādas tehnoloģijas no "Sukhoi Su-30", kas ir patiešām laba lidmašīna. Daudz attīstītāka nekā tās, kas patlaban ir Ziemeļkorejai.
Un tāpēc Krievija draud Dienvidkorejai, ka, ja jūs palīdzēsiet Ukrainai, tad mēs Ziemeļkorejai nodosim kādus augstu tehnoloģiju precīzus ieročus. Bet es domāju, ka caur šo Ziemeļkorejas karavīru izvietošanu tas jau ir apsolīts. Tāds ir mans minējums.
Vai Jūs domājat, ka Seula varētu izlemt palīdzēt Ukrainai tiešā veidā militāri? Un kāda veida bruņojums tās varētu būt?
Jā. Bet es domāju, ka joprojām pastāvēs daži draudi. Varbūt mēs to varam darīt pakāpeniski. Piemēram, mēs varētu runāt ar dažiem no mūsu labiem draugiem valstīm Eiropā, caur kuriem mēs tad varētu pastarpināti palīdzēt Ukrainai.
Kāda veida bruņojums tas varētu būt?
Tādā gadījumā, ievērojot pakāpeniska atbalsta principu, viens no galvenajiem soļiem būtu aizsardzības rakstura sistēmas, kas nav paredzēts uzbrukuma operācijām. Piemēram, pretraķešu gaisa aizsardzība "Cheolmae-2".
Lietas, kas būtu paredzētas Ukrainas tautas aizsardzībai. Tā var būt viena no pieejām. Nākamajā posmā varam sūtīt bāzes bruņojumu, piemēram, 155 milimetru artilērijas lādiņus. Un vēl nākamajā solī mēs varētu nosūtīt kādas no mūsu "K9" pašgājēhaubicēm, vai tādu haubici, kas ir ar 105 milimetru lādiņiem. Tās būtu tamlīdzīgas lietas. Bet mēs to darītu pakāpeniski.
Jūs minējāt intervijas sākumā, ka Ziemeļkorejas karavīriem nav reālas kara kauju pieredzes, taču to viņi varētu iegūt Krievijas un Ukrainas karā. Vai tas apdraud drošības situācija Korejas pussalā?
Jā, bet ne tik daudz karavīri kājnieki, bet satraucošāk par to ir virsnieki, jo viņi vadītu karadarbības operācijas.
Kad virsnieki piedzīvo šāda veida karu, viņi pēc tam gribēs būt ļoti ofensīvi, uzbrūkoši un proaktīvi.
Piemēram, atskatoties uz vēsturi. 2010.gadā Ziemeļkorejas zemūdene nogremdēja Dienvidkorejas jūras spēku korveti "Čonuns", bet pēc tam ar artilēriju apšaudīja mums piederošu salu. Viens no Ziemeļkorejiešu militārajiem līderiem, kurš vadīja bombardēšanu, jau 1971. gadā bija militārais instruktors Sīrijas armijā – pirms 1973. gada arābu un izraēliešu kara.
Mums ir aizdomas, ka viņš piedalījās šajā karā kopā ar Sīrijas armiju, un iemācījās, ko nozīmē apsteidzošs uzbrukums. Un šādi puiši var tikt izaudzināti kaujas laukā.
Proti, viņi varētu lemt rīkoties pēc principa, ka uzbrukums ir labākā aizsardzība?
Jā.
