ĪSUMĀ
- Libānā kopš 2019. gada oktobra vidus notiek masu protesti pret valdību saistībā ar valsts smago ekonomisko situāciju;
- Protestētāji pieprasa visu politiķu demisiju un sistēmiskas pārvaldes izmaiņas, kas mainītu to, kā valsts funkcionē;
- Irānas atbalstītais grupējums "Hezbollah" vairākus gadus ir baudījis sabiedrības popularitāti un dominējis vietējā politikā, bet, protestiem sākoties, tā dominance ir kļuvusi apšaubāmāka;
- Libānas bruņotie spēki pēdējos gados ir kļuvuši par ietekmīgāku institūciju, kuras pamata motīvs ir nacionāla lojalitāte pret valsti, un tā ir visredzamākā "Hezbollah" konkurente;
- Neskatoties uz jaunas valdības apstiprināšanu, tās galvenie noteicēji aizvien ir "Hezbollah", kas sabiedrībā izsaucis intensīvākus protestus;
- Libānā, iespējams, sāk veidoties jauna nacionālā identitāte, kas nebūtu tik dziļi balstīta reliģijā salīdzinājumā ar reģiona valstīm.
Libānas sabiedrības novēlotais Arābu pavasaris
Kopš oktobra vidus Libānas ielās devušies vairāki tūkstoši cilvēku, protestējot pret valdības nespēju atrisināt valsts ieilgušās sociālekonomiskās problēmas. Neskatoties uz vājo ekonomisko stāvokli, kas ietekmē valsti jau vairākus gadus, protestus izraisīja potenciāls likumprojekts par "WhatsApp" aplikācijas izmantošanas nodokļa ieviešanu. Jau no protestu sākuma demonstrētāji bija izvietojuši barikādes galvaspilsētā Beirutā un citos valstij svarīgos ceļa posmos, apgrūtinot satiksmi un sabiedrības normālu funkcionēšanu.
Divas nedēļas pēc intensīvo protestu sākuma Libānas ministru prezidents atkāpās no amata. Lielākā daļa protestētāju izgāja ielās ne tikai, lai izrādītu neapmierinātību ar ilgstošo valsts stagnāciju, bet arī pieprasīja sistēmiskas izmaiņas Libānas politiskajā pārvaldē un visas valdības demisiju.
Libānas pārvaldības sistēma
Libānas pārvaldības sistēmā dominē sektariānisms — valsts amatpersonas ieņem savus amatus saskaņā ar viņu reliģisko piederību. Prezidentam jābūt Libānas kristietim, ministru prezidentam sunnītu islāma ticīgajam, kamēr parlamenta spīkerim — šiītu islāma pārstāvim. Tāda sistēma izveidojusies, pateicoties iedzīvotāju relatīvi līdzīgajam reliģiskajam sadalījumam un koloniālajai vēsturei.
Vairāki protestētāji ir izteikuši vēlmi mainīt pašreizējo varas sadalījumu, kas, viņuprāt, nav palīdzējis valstij izkļūt no smagās ekonomiskās situācijas. Caur šiem protestiem novērojams, ka Libānā varētu sākt veidoties nacionālā identitāte, kas Tuvo Austrumu reģionam nav izteikta. Atšķirībā no citām valstīm, kurās protestētāji vainoja kādu konkrētu autoritāru līderi, libānieši uzskata, ka tieši šis reliģiskais sadalījums un visas valdības partijas vainīgas pie valsts nepietiekamas funkcionēšanas.
Tieši tagad liela daļa sabiedrības vēlas mainīt reliģijai piesaistīto politisko sistēmu uz tādu, kur nav nekāda dalījuma starp cilvēku ticību, bet gan tikai viena — Libānas. Šī nacionālās identitātes meklēšana ir daļa no lielākas reģionālās sacensības starp sunnītu aizstāvošo Saūda Arābiju un šiītu atbalstošo Irānu.
Vairākus gadus Irāna caur tās lojālo politisko partiju un reizē arī bruņoto grupējumu "Hezbollah" ir dominējusi Libānas politikā, piedaloties koalīcijas veidošanā un ietekmējot valdību. Iepriekšējais Ministru prezidents Sāds Hariri izteicies, ka "Hezbollah" ir Irānas roka, kas nosaka politisko un sociālo dzīvi Libānā.
Tāpat kā tas novērojams citās arābu valstīs, piemēram, Irākā un Sīrijā, Irāna izmanto savas ietekmes aģentus, lai veicinātu savu dominanci reģionā. Pārvaldības sasaiste ar reliģiju un "Hezbollah" vēlme to saglabāt ļāvusi valstī izplesties korupcijai un klientiskai tradīcijai, kur visu nosaka reliģiskā piederība un lojalitāte tās grupējumiem.
"Hezbollah" kā Libānas aizstāvis un tās popularitāte
"Hezbollah" ieguva savu popularitāti starp visām sabiedrības grupām, padzenot no savas teritorijas Izraēlas kaujiniekus 2000. gadā, kā arī 2006. gadā karojot atkal ar Izraēlu. Pat pēc otrā konflikta zaudēšanas "Hezbollah" tika uzskatīta par pretošanos kustību jebkādiem okupācijas spēkiem un ieguva Libānas aizstāvja simbolu. Tomēr 2008. gadā tās cīnītāji ieņēma galvaspilsētu Beirutu un pavērsa savus ieročus pret vietējiem. Kopš tā laika "Hezbollah" ir izmantojusi militāro spēku iekšpolitiski, lai nostiprinātos kā galvenais varas centrs.
2018. gada vēlēšanās "Hezbollah" ieguva lielu atbalstu, kas ļāva nostiprināt pozīcijas koalīcijā. Arī "Hezbollah" atbalstītās sunnītu partijas ieguva salīdzinoši augstu balsu skaitu, ļaujot tai izvirzīt noteikumus, kurš premjerministrs un prezidents ieņemtu amatu, apejot varas dalīšanas principu pēc reliģiskās piederības.
Kustības popularitāte nav saistāma tikai ar spēcīgo ietekmi politikā un tās īpašumā esošo attīstīto bruņojumu, bet arī ar virkni pakalpojumu, ko grupējums nodrošina vietējiem iedzīvotājiem.
Par spīti grupējumam noteiktajām ASV sankcijām - ASV to uzskata par teroristisku organizāciju - "Hezbollah" veiksmīgi nodrošina, galvenokārt šiītu iedzīvotājiem, slimnīcas, skolas, lauksaimniecības un citus sabiedriskos labumus. Parasti šādas saistības ar vietējiem iedzīvotājiem uzņemas valsts, bet dienvidu reģionos sabiedriskos labumus nodrošina "Hezbollah", radot savdabīgu alternatīvu valsts centrālajai varai.
Tagad tās ietekme un vara tiek apšaubīta. Libānas dienvidu teritorijas, kurās dominē šiīti un kuras ir bijušas uzskatītas par grupējuma cietokšņiem, pirmo reizi ielās ir devušies vairāki tūkstoši cilvēku, tai skaitā arī "Hezbollah" partijas atbalstītāji, lai kritizētu tās piekopto politiku un līderi Hasanu Nasralāhu. Tomēr ir vēl pāragri spriest par grupējuma varas mazināšanos, jo tam aizvien ir pietiekami atbalstītāju, kuri devušies protestos. Turklāt ir saņemtas ziņas grupējuma kaujinieku izvērstu vardarbību pret protestētājiem un skaļākajiem kritizētājiem, tādējādi iebiedējot daļu šiītu sabiedrības.
Grupējuma alternatīvas un nacionālisma pieaugums
Paralēli valsts stagnācijai un "Hezbollah" popularitātes sarukumam izveidojās jauna un neitrāla interešu grupa, kas sevi tieši nesaistīja ne ar vienu no trijām galvenajām reliģiskajām piederībām, — Libānas bruņotie spēki (LAF). Tās pamatdoma ir atbalstīt Libānas, nevis Saūda Arābijas vai Irānas intereses, tāpēc tā savās rindās iesauc vienādu skaitu kristiešu, sunnītu un šītu, kā arī balstās nacionālistiskā lojalitātē pret valsti. Sākumā tās ietekme bija mazāka nekā "Hezbollah", bet, konsekventi saņemot finansējumu, tehniku un zināšanas no ASV, Libānas armija ir nostiprinājusies un var sākt konkurēt ar minētā grupējuma militārajām vienībām.
Jāatzīmē, ka lielu daļu no konfliktiem, kuros iesaistījās "Hezbollah", Libānas bruņotie spēki ignorēja. Tas tika pamatots ar neitralitātes ievērošanu attiecībā uz visiem reliģiski motivētiem konfliktiem un kārtības nodrošināšanu valstī. Kad "Hezbollah" 2013. gadā pievienojās Sīrijas konfliktam, vairāki cilvēki Libānā sāka apšaubīt grupējuma patiesos mērķus un lojalitāti.
Tikmēr Libānas bruņotie spēki atkaroja un neļāva savā teritorijā izveidoties teroristiskās organizācijas "Daesh" cietoksnim. Tie arī izveidoja sargposteņus gar robežu ar Sīriju, lai nodrošinātos no turpmākiem teroristu uzbrukumiem. LAF aktīvi piedalījās bēgļu nometņu filtrācijas procesā, nepieļaujot teroristu un kaujinieku nokļūšanu savā valstī.
Kamēr Libānas armija sevi publiski tikai nostiprināja un nostājās libāniešu pusē, "Hezbollah" aizvien skaidrāk sāka izskatīties kā Irānas interešu pārstāvis reģionā.
Iekšpolitiskā situācija Sīrijā ir novājinājusi "Hezbollah" pozīcijas. Irāna labi apzinās, ka pašlaik viņai lojālais grupējums nav spējīgs izpildīt katru tās prasību. Tādējādi tai ir jauns, daudz lojālāks grupējums tuvāk reģionālajiem pretiniekiem Saūda Arābijai — hutu nemiernieki, kas spēj veikt plašas operācijas un kaitēt Rijādas interesēm. "Hezbollah" ar zaudējumiem cīnās Sīrijā un nostiprinās pie Izraēlas robežas, kas pašlaik nav Irānas primārais mērķis.
Pagātnē reliģiski sadalītā Libāna nav baudījusi vienotību savā starpā, jo šiītu grupa fokusējās uz savas sektas nostiprināšanu, sunnīti piekopa pan-arābismu, kura uzskats bija vienota arābu valsts visā reģionā, bet kristieši bija lojālāki Rietumiem, it īpaši Francijai. Tomēr notiekošajos protestos visus šos ticību pārstāvjus vieno viņu vēlme mainīt sistēmu.
Tādām kustībām reģionā nav izteikta precedenta, jo 2011. gada Arābu pavasara protesti bija vērsti pret atsevišķiem līderiem, bet Libānas gadījumā protestētāji par vainīgiem uzskata visus politiķus, visas ticības pārstāvjus un veidu, kā amati tiek sadalīti. Jaunākajām Tuvo Austrumu paaudzēm, kuras pa pusei izaugušas virtuālajā vidē, nav aktuāla reliģiskā sadalījuma identitāte. Viņi labāk izvēlas vienotu pilsonību, kuras pamatmērķis ir caurredzama valdība un iedzīvotāju kopējā labklājība.
Libānas sarežģītā nākotne
Valdošās elites var izmantot sabiedrības sektariālo sašķeltību, lai mobilizētu konkrētas grupas savām interesēm un nomaskētu iekšējās sociālās problēmas, tādā veidā novēršot jebkādu grupu solidaritātes rašanos. Šāda sistēma ir bijusi efektīva pēdējos 30 gadus, ļaujot noteiktu grupu pārstāvjiem saņemt pilnīgu lojalitāti no tiem, kurus viņi reprezentēja. Taču tas ir novedis pie dziļas neuzticības pret valdību un izteiktām sekulārisma tendencēm sabiedrībā. Tomēr nav skaidrs, kā spontāna tautas nacionālā kustība var saglabāties reliģiski sadalītas valsts kontekstā.
Ir arī citi riski. Libānas bruņotie spēki, lai gan profesionāli un pašpietiekami, nav tik ietekmīgi, lai izaicinātu Irānas atbalstīto "Hezbollah" un citas tās sabiedrotās organizācijas. Tieši tādēļ tie konsekventi saņem ASV finansējumu, lai kļūtu par labāko instrumentu "Hezbollah" ietekmes mazināšanai. Taču ASV prezidenta administrācija izdara politisku spiedienu, lai pielīdzinātu visu Libānu ar "Hezbollah". Tas novedis pie Libānas armijas finansējuma iesaldēšanas par spīti Pentagona un ASV Valsts departamenta iebildumiem. Ja Libānas armijai tiks atņemts finansējums, tas var nozīmēt tās varas mazināšanos un nespēju nodrošināt nacionālisma un vienotas identitātes sargāšanu.
Valstī notiekošās pārmaiņas uztrauc Eiropas Savienību (ES). Savas rīcībpolitikas ietvaros tā palīdz Tuvo Austrumu reģiona valstīm virzīties uz lielākām reformām demokratizācijas virzienā. Taču ES līdz šim nav bijusi pārāk veiksmīga. Libānas gadījumā grūtības sagādā starpreliģiskais sadalījums un "Hezbollah" lielā ietekme, kuru ES nevēlas pārāk marginalizēt.
Blakus vēlmei veikt dziļākas pilsoniskās sabiedrības stiprināšanas reformas ES apzinās, ka Libānas pašreizējā vara uztur lielu daļu savu kaimiņvalstu bēgļu un atrodas blakus Izraēlai.
Lai neizraisītu valdības kontroles mazināšanos bēgļu nometnēs, ES attieksme pret Libānas varas pasīvo reformu īstenošanu ir salīdzinoši maiga un samiernieciska.
Lai gan ES tieši neiejaucas Libānas iekšējā politikā, tā caur savu Kaimiņattiecību instrumentu ir ziedojusi Libānas aizsardzības sektoram, tai skaitā bruņotajiem spēkiem, 50 miljonus eiro. Tāpat ES ir palīdzējusi veikt infrastruktūras, attīstības un ekonomikas reformas. Eiropas valstis redz protestus kā svarīgu soli, lai beidzot īstenotu sen nepieciešamās reformas valstī, taču tās uztraucas par iespēju, ka valstī un reģionā kopumā radīsies lielāka nestabilitāte.
Dažus mēnešus pēc protestu sākuma, janvāra vidū, jaunais Libānas premjers Hasans Diabs (Hassan Diab) pēc ilgām sarunām izveidoja jauno valdību ar 20 ministru portfeļiem, kas ir vairāk nekā iepriekšējos Ministru kabinetos. Ministri tiek uzskatīt par savas jomas ekspertiem, kuru uzdevums ir izvest valsti no dziļās krīzes. Taču puse no parlamenta ir atteikusies atbalstīt jauno valdību, uzskatot, ka tā neatšķiras no iepriekšējās "Hezbollah" dominētās pārvaldes. Valdības izveidošanas dienā protestu apjoms palielinājās, protestētājiem uzskatot, ka viņu balsis nav tikušas sadzirdētas. Turpretī valdība un parlamenta pārstāvji sevi aizstāv, sakot, ka kabinets veidots no tehnokrātiem, nevis politiķiem.
Nacionālās identitātes konstruēšana ir lēns process, kura pamatā jābūt noturīgai pilsoniskajai sabiedrībai, kas var piespiest valdošo eliti izpildīt cilvēku vēlmes un vajadzības. Pāreja no reliģiski sadalītām kopienām uz modernu pārvaldību ar vienotu nacionālo identitāti pieprasa fundamentālu sabiedrības attieksmes maiņu un līdzšinējo sociālo sašķeltību risināšanu diplomātiski, virzoties uz savstarpēju kompromisu. Ceļš uz jaunu vēlēšanu un politisko sistēmu, ko Libāna ar šiem protestiem ir iesākusi, ir garš un sarežģījumu pilns, kas, visticamāk, varētu prasīt vēl vienu paaudzes nomaiņu, jo pašreizējā politiskā elite ir ieinteresēta saglabāt tagadējo stāvokli.
