Lai stātos kritušo karavīru vietā frontes līnijā un lai Ukraina spētu noturēties pret okupantu skaitlisko pārspēku, kara sākumā mobilizācijas punktos stāvēja rindas. Tagad to vairs nav. Un mobilizācijas temats ir ļoti jūtīgs.
Prezidentu ir mudinājusi armijas vadība, prezidents savukārt prasījis papildu pamatojumus. Tad projekts pagājušā gada decembra beigās nonāca Augstākajā Radā jeb parlamentā, bet strīdīgo jautājumu ir ļoti daudz.
Pirmais lasījums gan ir pieņemts, bet īsti nav prognozējams, kāda būs likuma galīgā versija. Plānos ir sašaurināt personu loku, uz kuriem mobilizācija neattiecas, un ņemt karā jaunākus.
Pašlaik pieteikties brīvprātīgi no 18 gadiem var gan vīrieši, gan sievietes. Miera laikā veselus ukraiņu vīriešus vecumā no 18 līdz 27 gadiem iesauc militārajā dienestā (šis vecums tiek uzskatīts par iesaukšanu).
Šajā periodā mobilizācijai tiek pakļauti visi pilsoņi vecumā no 18 līdz 60 gadiem (pārsvarā vīrieši), kuri var veikt militāro pienākumu. Un gaidāms, ka varēs mobilizēt jau no 25.
"Man tagad ir 22 gadi. Tādēļ pagaidām vēl par to nedomāju. Dzīvošu tālāk. Un tad redzēs pēc situācijas. Pagaidām likums vēl mani neskar. Bet esmu gatavs, ja kas. Zinu, ka situācija ik dienu mainās un viss var notikt," sacīja Ukrainas pilsonis Iļja.
"Negribētos iet armijā, bet..." tikmēr pauda Ukrainā mītošais Andrejs. "Ja iesauks, tad skaidrs, ka iešu... Ko lai dara? Izvēles jau nav..."
"Es to neatbalstu. Jo ir ļoti daudz cilvēku, kas savu dzīvi ir veltījuši šai jomai. Bet viņi tagad sēž kabinetos un karā neiet. Vai tāpēc jāņem cilvēki, kas nekad nav turējuši rokās ieroci? No tādiem tik un tā nebūs jēgas," nepieciešamību mobilizēt lielāku iedzīvotāju skaitu vērtēja Oleksandrs.
Šobrīd armijā esošie ir mobilizēti beztermiņa režīmā. Jauns papildinājums ļautu ilgstoši karojušajiem atgūt spēkus.
Arī Vitālijam, kurš tikko apārstējis ievainojumu.
Dosieties atpakaļ uz fronti?
Vitālijs: Jā.
Bet redzams, ka ir arī jauni puiši, kas negrib iet. Ko jūs viņiem teiktu?
Vitālijs: Nezinu... Nu katram jau savs. Tas atkarīgs no katra cilvēka.
Karavīri, ar kuriem šeit runājām un kuru dienests neļauj atklāt identitāti, vaļsirdīgi stāsta – frontē cilvēku trūkst un mobilizāciju vajag.
"Paskat, cik te pa Kijivu staigā! Bet ciematos jau visus ir savākuši. Ciematos jau neviens vairs nav palicis, kam iet. Nav ne manu draugu, domāju, ka neviena. Es pats pirmajās dienās pieteicos armijā. Gandrīz divus gadus esmu. Veselība ir jau piebeigta. Ja tagad došos atpakaļ, es tur nevis no lodes vai mīnas iešu bojā, bet vienkārši no tā, ka vairs nav veselības," sacīja Ukrainas karavīrs ar segvārdu "Dubro".
Karsti apspriež arī ieceri par jaunu mobilizācijas datu sistēmu, kur katram būtu jāreģistrē ziņas par dzīvesvietu un nodarbinātību.
Tos, kas izvairās, plāno sodīt, piemēram, ar autovadītāja tiesību atņemšanu vai bankas kartes slēgšanu. Aptaujātie frontinieki gan uzskata – karā maza jēga no tiem, kam nav motivācijas.
"Mēs esam brīvi ļaudis. Kā katrs grib, tā dara. Esam brīvi cilvēki. Ja negrib aizstāvēt savu tēvzemi – tās ir viņa tiesības. Tātad viņš nav savas tēvzemes dēls. Un viss! Tātad – tā viņi ir audzināti," tikmēr noteica Ukrainas karavīrs ar segvārdu "Patrons".
Vai tos, kas izvairās vajadzētu sodīt? Patrons atbildēja noliedzoši.
"Kādi tur sodi? Lai tad palīdz ar tiem pašiem ziedojumiem. Kā var, tā lai palīdz," viņš teica.
Pats nupat izgājis īsu ārstēšanās kursu, ir gatavs doties atpakaļ uz fronti.
"Es pats saprotu, ka tas var būt ceļš tikai vienā virzienā. Nereti tā ir. Jo ar tādu ienaidnieka daudzskaitlību kā viņiem... Bet, paldies Dievam, rokas, kājas un galva man vēl ir vietā. Ir jādodas palīdzēt saviem biedriem. Un aizstāvēt savu Tēvzemi līdz galam," sacīja karavīrs.
