Vitālijs Ivaščuks ar segvārdu "Ara" tīra savu ieroci. Viņš frontē zaudēja kreiso roku zem elkoņa, taču atgriezies vienībā – nu jau ar bionisko rokas protēzi.
25 gadus vecais Ivaščuks armijā Donbasa frontē trīs gadus dienēja jau pagājušajā desmitgadē. Kad pērn sākās Krievijas pilnapmēra iebrukums, strādāja Polijā un nekavējoties atgriezās. Vispirms cīnījās pie Kijivas, tad vienību pārcēla uz Donbasu, kur viņš jūnijā zaudēja roku.
"Pret mums bija tanku uzbrukums, kādi septiņi tanki. Es ar prettanku mīnmetēju gaidīju, kad tanks izbrauks atklātākā vietā, bet tas izšāva pa mani. Man teica, ka lādiņš esot uzsprādzis man pie kājām, bet zaudēju roku. Roka pati vēl bija klāt, bet to nebija iespējams glābt, tāpēc amputēja," stāsta Ivaščuks.
Rehabilitācijas centrā "Superhumans" jeb "Supercilvēki" viņam nodrošināja un pielāgoja bionisko protēzi. Centrs darbojas no sabiedrības ziedojumiem, un ar tiem finansējis daudzu cilvēku rehabilitāciju ar dažāda veida protēzēm.
"Ir ļoti daudz cilvēku, daudz karavīru ar dažādas pakāpes amputācijām. Un šīs protēzes ir ļoti dārgas. Konkrēti šī maksā 17 tūkstošus britu mārciņu, un pat nav tā labākā, tā ir budžeta protēze. Civilajai dzīvei ļoti piemērota, karam ne pārāk. Frontē izmantoju citu protēzi, bet esmu strādājis arī bez. Reiz pamēģināju bez protēzes, viss perfekti sanāca. Orki bija ekstāzē," turpina karavīrs.
Protēzes dizainā iedvesma no supervaroņu komiksa "Dzelzs vīrs". Tajā iemontēti sensori uztver muskuļu impulsus, ar kuriem darbina roku.
"Protēzi uzlādē, viss ļoti vienkārši. Stacionāra baterija, to nevar noņemt. Noņem protēzi, atvieno fiksatoru, uzliec lādēties pie elektrības. Darbojas 12 stundas, lādējas desmit stundas. Pa dienu strādā, naktī kamēr guli uzlādē," skaidro Ivaščuks.
Mazāk nekā gadu pēc rokas zaudēšanas viņš aprīlī atgriezās pie savas vienības frontē. Viņš izrēķinājis precīzi – no ievainojuma gūšanas līdz brīdim, kad atgriezās vienībā, pagāja 10 mēneši, 7 dienas un divas stundas. Par savu darbu viņš ir lakonisks, nosakot – "Es aizsargāju savu valsti".
"Lēmumu, ka atgriezīšos, pieņēmu uzreiz. Bet man bija svarīgi saprast, vai spēšu efektīvi pildīt kaujas uzdevumus, lai nebūtu par apgrūtinājumu saviem biedriem. Tas man bija svarīgākais," uzsver "Ara".
Dzīvi frontē un ar bionisko protēzi Ivaščuks dokumentē savos sociālajos tīklos "Instagram" un "TikTok".
Kaujas laukā bionisko protēzi viņš neizmanto, taču poligonā un ikdienā bāzē darbojas labi.
Strādājot poligonā, viņš apmāca jaunos karavīrus, un norāda, ka gluži labi spēj šaut arī bez protēzes.
Bet Ivaščuks pilda kaujas uzdevumus arī pirmajās līnijās, tiešās apšaudēs ar ienaidnieku. Tur izmantoja vienkāršāku protēzi – ar uzmontētu āķi. Taču kādā sadursmē izšaujot no granātmetēja kompresijas radītā spiediena dēļ āķis izrāvās un aizlidoja pa gaisu.
"Izrāvās un āķis aizlidoja pie orkiem," saka Ivaščuks.
Jautāts par gaidāmo pretuzbrukumu, viņš neminstinoties atbild – "būs uzvara".
"Pretuzbrukuma procesā ir daudz darbību, tas prasa daudz zaudējumu un daudz darba. Ziniet, televizorā kādam ekspertam stāstīt, ka notiek pretuzbrukums sekmīgi vai nesekmīgi, ka mūs spiež, ka mēs spiežam – tas, protams, interesanti. Bet iet uz ierakumiem, doties vienā triecienuzbrukumā, tad otrā, turēt aizsardzību, sēdēt zem artilērijas apšaudes, nedabūt padzerties ūdeni, vairākas dienas blindāžā ēst konservus. Tad tu saproti, kā tas notiek. Kamēr pats nepamēģināsi, nesapratīsi," skaidro Ivaščuks.
Sociālajos tīklos Ivaščuks ievietojis video, kur trenējas šaut ar bionisko roku. Ar mirkļbirkām "#motivācija" un "#ticībasev", fonā ukraiņu mūziķa Yarmak dziesma "Хай нам, брате, пощастить!" karavīriem par veiksmes stāvēšanu klāt un aizsardzību no debesīm.
Šomēnes apritēs gads, kopš zaudēta roka, un tagad viņš sev uzstādījis mērķi bez uzvaras mājās neatgriezties.
